Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Ja vēlāk man vai jums apgalvos, ka nepareizs ir bijis pats fons, tad, protams, šaubas, vai arī tālākā rīcība var tikt uzskatīta par jēgpilnu. Tā var tikt nosaukta pat par apkaunojošu.

"Pārāk mēs tuvu dzīvojam,
Ticu es vairāk tālumam,
Tālumā melnais sniegs ir balts,
Pelēkā upe tīrāk šalc."
(Imants Ziedonis, Raimonds Pauls, Ingus Pētersons)

Nu jau vairākus mēnešus nerimst kaislības ap tā sauktajiem čekas maisiem jeb bijušās PSRS Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu krājumu, kura galvenā sastāvdaļa ir iespējamo VDK ziņotāju, aģentu jeb "stukaču" saraksti. Dilemma: publiskot vai nepubliskot?

Pēdējā laika baumu karuselī arvien straujāk griežas mantra, ka gandrīz visi labāk zināmie un nenoliedzami talantīgie kultūras un mākslas meistari Latvijas PSR laikā bijuši VDK ziņotāji. Viedokļu telpā rindojas populāri uzvārdi: Zālīte, Ziedonis, Pauls, Skujiņš utt., kas "varbūt ir, varbūt nav".

Tas rada vilšanās sajūtu. Kā nu sanāk? Cilvēki, kuri radīja mūsu personības veidošanās emocionālo fonu, kuru dzejoļus aizgrābtībā rakstījām kladēs pusaudža gados, kuru mūzikā nodzīvojām dzīvi, kuru romānos tīksminājāmies, redzot savu vai tuvo cilvēku spoguļattēlu, kuri mūs rāva augšā caur "Lāčplēša" rokoperu, nu var izrādīties...

Jā, kas tad var izrādīties? Ka kāds no šiem cilvēkiem bijis ne tik ļoti eņģelisks, kā rādījās skatuves prožektoru gaismās? Ka kāds, lielvaras spiests un pazemots, piekritis sadarboties? Ka bijis ne tik ļoti Terminators, lai vervētājus drosmīgi "pasūtītu"?

Pirmkārt, mēs to nezinām. Otrkārt, meistaru darbi dzimst caur talantu, bieži vien sāpēs un iekšējās pretrunās (iespējams, arī iepriekš minēto pieņēmumu dēļ). Tad šie darbi attālinās no autora un dzīvo tālāk paši savu dzīvi, pat ne tādu, kā varbūt vēlētos radītājs. Melodiju, dzejoli, gleznu nevar piespiest kļūt par ziņotājiem. Tikai aizliegt.

Ar cilvēku ir citādi. Cilvēks ir vājāks par sevis radīto. Intuitīvi to zinot, viņš grāmatā, gleznā vai lomā iemūrē savu labāko daļu. Dažkārt iluzori iedomājamies, ka dziesma vai glezna ir tās radītāja spoguļattēls. Maldi. Deviņdesmitajos Vecrīgā, kunga prātā skaļi maršējot, bieži tika redzēts komponists Aleksandrs Kublinskis. Vai tādēļ mēs izslēgsim radio, dzirdot ieskanamies "Noktirni"? Fantastiskā melodija nav autora pašportrets.

Ja reiz tā notiks, ka kāds no, klišejās runājot, "tautā mīlētiem un cienītiem" izrādīsies "čekas" ziņotājs, – vai tas mainīs viņa darbu vērtību? Labi vismaz, ka šodien ar dekrētiem un likumiem nevar aizliegt grāmatas vai dziesmas (es vismaz tā ceru). Vēl trakāk – vai mums jājūtas apmānītiem un apspļaudītiem, jo augām ar tādu vai citu melodiju fonā, dzejoli atmiņu kladē un grāmatu zem spilvena? Vismaz manā ieskatā – ne tuvu tā.

Vēl vairāk – tas notikušajam dos pikanto saprašanu par dzīves pretrunīgumu. Melni baltas joslas mēdz būt tikai zebrām un gājēju pārejām. Ir nianses, pustoņi, zemteksti.

Un, nonākot līdz komentāra noslēgumam, man jāoponē paša rakstītajam virsrakstam. Labāk tomēr ir zināt. Taču tad jābūt skaidrībai: ko ar uzzināto darīsim?