Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Viens no tiem – 2017. gada 1. novembrī atklātā izstāde Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (LNB) "Luters. Pagrieziens" – arvien ir apmeklējams. Par to informācijas sastopama arī ārpus bibliotēkas.

Te jāatzīst, pārņem neparasta sajūta, kad vienā no uz Brīvības ielas izvietotajiem reklāmas ekrāniem, starp krāsainiem lielveikalu nosaukumiem, ievietota arī šīs izstādes informācija. Mūsu šobrīd reliģiozi sekulārajā sabiedrībā šāda atsauce uz kristīgām lietām nav nemaz tik bieži satopama vai pašsaprotama.

Izstādi LNB apskatīju un tajā atradu vairākas lietas, kuras bija ļoti interesantas un noderīgas. Dažas citas lietas bija tādas, kuras, manuprāt, prasīja kādus komentārus. Īsi kopsavelkot, šajā izstādē ir ne vien pagrieziens, bet arī palēciens un paklupiens.

Palēciens
Sākot ar to labo, vēlos vēlreiz atkārtot, ka pati atsauce uz Luteru, kas ir neaizstājama kristīgās un arī Latvijas baznīcas un vispārējās vēstures persona, mūsdienu sabiedrībā ir ļoti, ļoti nozīmīgs notikums. Mūsu sabiedrība, vēl neizveseļojusies no okupācijas laika pretreliģiskās sērgas, jau ir sevī veiksmīgi uzsūkusi rietumu pasaulē šobrīd izplatīto pretreliģisko (šķiet nebūs pārspīlēti sacīts – pretkristīgo) skatījuma punktu. Tāpēc katra kristīga atsauce ir spirdzinoša vēja brāzma visādi citādi garīgi problemātiskajā situācijā.

Pašā izstādē visveiksmīgāk ir uzsvērts Lutera un mūzikas, kā arī ne viens vien elements, kas saistīts ar luteriskās Reformācijas virzību Rīgā, sākot ar šķietami vienkāršu, bet ļoti uzskatāmu infogrammu par 16. gs. jaunas ziņas nonākšanu no mūsdienu Vācijas teritorijas līdz Rīgai un noslēdzot ar vairākiem ļoti interesantiem sava laika poligrāfiskiem uzskates līdzekļiem.

Ļoti izglītojošais mūzikas stends un rīdzinieka Burkarda Valdisa darbība būtu atsevišķa un garāka stāstījuma/pētījuma vērts, un priecē ar to, ka kalpo par liecību, kādu ieskata dziļumu sasnieguši mūsu pašmāju pētnieki.

Ļoti iepriecina arī tas, ka šī izstāde plašākā pētnieku un vēstures interesentu vidē ieved tādu jaunu un talantīgu pētnieku kā Kasparu Bankovski.

Paklupiens
Tomēr ir kādas lietas, kuras prasītu komentāru.

Pirmkārt, par pašu Luteru, Mārtiņš vai Martins? Latviešu valodā pēdējos gadsimtos Luters arvien ir bijis Mārtiņš. Protams, oriģinālā viņa vārds ir Martin, bet līdz šim neesmu saskāries ar to, ka tradicionālā latviskošana būtu kalpojusi par pamatu kādam pārpratumam, kā tas ir ar ne vienu vien citu slavenu ļaužu vārdu latviskošanu. Arī mūsu akadēmiskā un visā tautā ierastā tradīcija būtu vērtējama ar savu pašsaprotamu svaru.

Šeit izstāde ir izvēlējusies atsevišķu indivīdu (varbūt jau arī kādas plašākas grupas) mēģinājumus šo tradīciju mainīt. Arvien neesmu atradis šāda soļa pamatotu argumentāciju, jo, ja jau kāds tik ļoti vēlas oriģinalizēt Lutera personvārdu, kāpēc tad Lutera uzvārds (Luther), kas būtu daudz nozīmīgāks, ja kaut ko vēlas pamatot ar akadēmisku precizitāti, arvien ir palicis latvisks?

Otrkārt, izstādē vērība tika pievērsta reformācijas piekritēju veiktām vardarbībām pret mūsu pilsētas (Rīgas) viduslaiku baznīcas interjeru un citiem greznuma un ceremoniāla kārtības elementiem 16.gs. divdesmitajos gados. Uzklausot radio stāstījumu par šo izstādi, vairāki organizētāji uzsvēra šo aspektu, un arī pašā izstādē ir instalācija, kurā rādīts viduslaiku svētā tēla satriekšana.

Manuprāt, ja jau izstādes nosaukumā ir Lutera vārds, nav īsti korekti likt tik lielu uzsvaru uz svētbilžu grautiņiem vismaz divu vienkāršu un nopietnu iemeslu dēļ: Luters pats nekad nav mudinājis uz tādu rīcību (Lutera darbības pilsētā Vitenbergā šādi notikumi attīstījās tikai tad, kad Lutera nebija uz vietas!!!), un Luters pats ir asi iebildis pret šādu vardarbību.

Vēl vairāk, kad Vitenbergā pilsētnieki nespēja atjaunot kārtību baznīcas un ticības lietās, Luters, likdams savu dzīvību uz spēles, atgriezās pilsētā un ar aktīvu un skarbu rīcību atkal pilsētnieku sakarsušos prātus nomierināja (slavenie Lutera Invocavit sprediķi, kas ir pieejami arī latviski). Kārtība atgriezās, un tas bija tieši Lutera nopelns.

Ja jau izstādes rīkotāji vēlējās parādīt, ka Reformācijas ietekmē arī šādi notikumi norisinājušies mūsu pilsētā, tad Luteram veltītā izstādē, nepasakot paša Lutera nostāju, nozīmē kaut ko būtisku palaist garām.

Treškārt, vēl kādi viedokļi, kas prasītos komentāru. Viens bija vēsturnieka Kaspara Kļaviņa ierakstītais monologs "Neviennozīmīgais Luters". Protams, Luters kā katrs grēcinieks ir neviennozīmīgs. Vēl vairāk, kā vesela laikmeta pagriezien-persona, Luters IR jāvērtē no dažādiem skatu punktiem. Tomēr minētā runātāja sacītajā par Luteru kā revolucionāru vairāk skanēja marksistiska ideoloģija, kura Luteru vērtē no viena ļoti šaura filozofijas skatu punkta (nemaz nerunājot par to, ka Markss demonstrēja ļoti vājas zināšanas par Luteru, un viņa sekotāji nekādā veidā kvalitatīvi neuzlaboja šādu nezināšanu), nevis piedāvā plašāku analīzi.

Līdzīgi šim apgalvojumam, diezgan dīvaini bija dzirdēt par Luteru kā zinātnes nezinīti. Protams, Luters nevarēja pārzināt šodienas zinātniskās aktualitātes (tātad, novedot argumentu līdz absurdam, viņš bija, piemēram, analfabēts datorlietās), tomēr apgalvot, ka Luters nezināja sava laika zinātniskās nostādnes nozīmē nezināt Lutera laika kontekstu, nedz arī paša Lutera biogrāfiju. Jo, lai gan Luters nebija, piemēram, dabas zinību pētnieks, tomēr viņa uzskati par zinātni sava laikmeta kontekstā vērā ņemamu Lutera pētnieku kritiku nav izpelnījušies.

Te varētu vēl pakomentēt par izstādes tendenciozitāti, kurā atrodas vieta plakātiem "Luters nostājas pret" un "propaganda pret katoļu baznīcu" (īpaši paturot prātā, ka termins propaganda šodien ir visumā negatīvs vērtējums), kamēr uzrakstu "Luters par" vai ieskicējumu, ko tad citas kristīgās baznīcas (t.sk., arī Romas baznīca) ir guvuši no Lutera, tā arī izstādē neatradu. Iespējams, slikti meklēju.

Otra lieta, kas likās interesanta, bija LU lektora Jura Cālīša vērtējums, kurā ļoti liels bija uzsvars uz Lutera darbību sev un savām interesēm, piemēram, ka Luters savas intereses dēļ tulkojis Bībeli. Ja patur prātā, ka Luters visumā pārvaldīja Bībeles valodas (senebreju un sengrieķu), un arī jau līdz Luteram pieejamie latīņu valodas Bībeles tulkojumi Luteram no klostera laikiem bija ļoti labi pazīstami (daudzus Bībeles fragmentus viņš zināja no galvas), tad tik tiešām ir dīvaini dzirdēt par viņa savtīgumu Bībeles tulkojumā.

Ticamāks būs skaidrojums, ka Lutera Bībeles tulkojums tapa kā pastorāla rūpe par vienkāršo baznīcēnu, kuram trūka Bībeles oriģināla valodu vai latīņu valodas prasmes, un līdz Luteram pieejamie vācu valodas tulkojumi tālu atpalika no Lutera veiktā. Bet tie ir tādi sīkumi ...

Tātad, pagrieziens
Noslēdzot, kā jau augstāk argumentēju, pati izstāde un daudzas tajā rodamās liecības ir lielisks pienesums mums kopumā, kuru gribētos ar vislabāko nozīmi saukt par palēcienu. Cerams, ka tā vedinās ne vienu vien pētnieku vēlreiz ieskatīties latviešu valodas (līdz ar to, arī – tautas) vēsturei tik nozīmīgā reliģiskā un sociālpolitiskā personā un konkrētā vēstures punktā, tātad – arī mums pagrieziena brīdī. Tomēr kādās lietās izstāde nav īsti spējusi aptvert Luteru, kas, cerams, ar iedziļināšanos šī cilvēka darbā un nozīmē arī mums un mūsu vēsturei, tiks novērsts, lai vairāk nebūtu šādu paklupienu.

Katram interesentam izstāde "Luters. Pagrieziens" ir pieejama vēl līdz šī gada 4. februārim.