Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Viena no sāpīgākajām lasāmvielām šogad
Skrupulozi izpētītie arhīvi ļauj, tēlaini izsakoties, rekonstruēt, kurš un kā atņēma šodienas cilvēka vecvecākiem dzīvokļus, iedzīvi, kultūras vērtības, un skaidrs, ka arī atņēmēju pēcteči – iespējams, uzauguši citam atņemtā vidē – ir starp mums.

Mana dzimta nav no Rīgas, tādēļ šādi pārdzīvojumi aiztaupīti, tomēr, atklāti sakot, grāmata bija smags trieciens arī maniem romantiski jūsmīgajiem priekšstatiem par, piemēram, Mežaparku un t.s. Kluso centru kā skaistu pagātnes liecību. Nevarēju iedomāties, ka šīs ēkas ir piedzīvojušas tādu, atvainojos par tiešumu, izvarošanu.

Īss citāts: "Pēc karaspēka vienību daļējas izvākšanās no "pilsētas labākās daļas" Mežaparkā lietojami bija palikuši vien 42% apdzīvojamās platības. 28% ēku tur bija nepieciešami kapitāli atjaunošanas darbi – aizvestas plītis, izjauktas krāsnis, durvis, centrālās apkures sistēmas utt."

Cilvēks ir viens dīvains radījums...
Nereti pasaule ap mums šķiet teju vai bezgaumīgi pretrunīga – triviāli nieki sadzīvo laikā un telpā ar traģiku, mēs dzīvojam cits citam garām. Skaidrs, ka tā ir bijis arvien, bet vērtīgi, kad par to atgādina kādi jaunu vēstures avotu atklājumi.

Pateicoties vēsturniekam profesoram Ērikam Jēkabsonam, šā gada pirmajā un, šķiet, pēdējā Latvijas Universitātes žurnāla "Vēsture" numurā interesenti var iepazīties ar Lielbritānijas misijas vadītāja Stīvena Talentsa redzējumu uz situāciju Latvijā 1919. gada pirmajā pusē. Domāju, nav jāatgādina, cik skarbs bija šis laiks, bet... Rīgas pilsētas "pārvalde atrodas pilnīgā haosā", ir jāatjauno tādas elementāras lietas kā ūdens krājumi, tajā pašā laikā, K. Ulmanim un viņa kolēģiem atgriežoties Rīgā, "meitenes un bērni kaisīja mums priekšā rozes". Neapšaubu faktu, bet – kādas vēl rozes?!

Pēc tam notiek kaut kāds svinīgs koncerts, kura ietvaros Ulmanis piedāvā Talentsam nosaukt viņa nesen Londonā dzimušo dēlu par Lāčplēsi. Vai Imantu. Vai vismaz Tālivaldi. Saprotama ir latviešu politiķu vēlme publiski izcelt britu sabiedrotā nopelnus, bet, manuprāt, īpatns pateicības veids. Un vēl pa burzmu tiek apspriesta ideja sarīkot Latvijas karaspēka vienību futbola sacensības. Karš turpinās, zeme izpostīta, bet, lūk, rozes, futbols...

Šādā kontekstā līdzvērtīgas ir šajā pašā numurā publicētās baltvāciešu muižnieka Silvio Brēdriha atmiņas par 1914.–1915. gadu. Un atkal – diez vai jāskaidro, kāda bija situācija Pirmajā pasaules karā ierautajā Kurzemē, savukārt Brēdriham ir ārkārtīgi svarīgi, "lai arī ko tas prasītu", viesus no Berlīnes Kuldīgā uzcienāt ar vismaz tikpat daudz un lieliem vēžiem, kādus viņi baudījuši iepriekšējā dienā Lietuvas pilsētiņā Telšos.

Vieniem vēži, citiem došanās bēgļu gaitās, un, lai gan salīdzināt nedrīkst (tā būtu zaimošana pret ļaudīm kara gados), tomēr kopumā konstrukcija tā pati arī mūsdienās.