Vērojot, kā trīs mani radinieki ārdās pa vienu samērā mazu peļķi un pat noguļas visā tās garumā, secinu, ka vismaz lietū kādreiz jāiziet un jānoskalo stīvā pareizība, kas jau sākusi ieēsties. Tikpat dziedinoša ir arī dzeja – burvīgi samudžināto vārdu pasaule, kurā apmaldās visas tabulas un reizrēķini. Kāds lai parokas pa klasikas plauktu, citi – lai tver jaunāko. Es laikam iešu pa vidu – pārlasīšu E. Ādamsona "Dziesmu par slinkumu" un Žebera krājumu "Šnabji/Blaknes".
Ar kājām pa Daugavu
Ja nu kāds to vēl nav paspējis un no gada uz gadu atlicis, pēdējais brīdis puslīdz sausām kājām aizstaigāt līdz Svētā Meinarda salai Ikšķilē un izmantot unikālo iespēju apskatīt vietu, no kuras pirms vairāk nekā 800 gadu sākās kristietības izplatība Latvijā, jo uzņēmums "Latvenergo" atgādina, ka septembra beigās visi plānotie remontdarbi būšot pabeigti un ūdens līmenis Daugavā vairs netikšot pazemināts vismaz 20 gadu.
Lai arī neesmu tā saukto selfiju atbalstītāja, šī, manuprāt, tiešām ir viena laba iespēja uzņemt vēsturisku pašbildi uz senās mūra baznīcas drupu fona, lai pēc gadiem saviem bērniem stāstītu: "Savulaik es šeit sausām kājām varēju atnākt!" vai "Šeit es un tava mamma/tētis ar velosipēdiem atmināmies!" Nenobīstieties no Latvijas rudenīgi mainīgajiem laikapstākļiem, apaujiet kājas apavos, kas nebīstas no mitruma, un kādā jaukākā pēcpusdienā pastaigājiet vēsturē, iemūžiniet sevi vēsturē!