Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Ar kādām sajūtām Simsonu ģimenē tiek gaidīts 1. septembris?

Pirmkārt, 1. septembris mūsu ģimenē tik tiešām ir ļoti gaidīti svētki, nevis "zobu sāpju" diena, tādēļ ka vasara ir beigusies un "ak vai, ak vai – atkal tā skola!". Nē – mūsu meitas, vismaz manuprāt, gan septembri, gan skolas sākšanos un draugu satikšanu gaida ar prieku.
Ko stāstāt saviem bērniem saistībā ar drošību, tuvojoties jaunam mācību gadam?

Ja runājam par drošību, tad mūsu meitas ir gana uzmanīgas un ar pārgalvībām neaizraujas. Protams, ka lielākās izmaiņas saistās ar pēkšņo automašīnu daudzumu, kas parādās ielās gan no rīta, kad skolēni tiek vesti uz skolu, gan dienas laikā, kad viņus sagaida no skolas. Ceļu satiksmes noteikumu ievērošana un drošība uz ceļa ir viena no svarīgākajām lietām. Dažreiz vecākā meita pat pamāca mani, kā pareizi jābrauc, jāiet vai jāpārvietojas ar velosipēdu.

Brauciens ar riteni uz skolu un atpakaļ joprojām ir vecākās meitas Patrīcijas Paulas un vidējās meitas Eimijas Polas nepiepildīts sapnītis. To pagaidām neļaujam, jo viens ceļa posms jāveic gar šosejas malu ar ļoti intensīvu satiksmi, turklāt pa to bieži brauc arī lielās kravas mašīnas, tāpēc drošības dēļ ceļu uz skolu un atpakaļ mērojam automašīnā. Vēl saistībā ar skolas sākšanos liels uzsvars mūsu ģimenē tiek likts uz interneta drošību un komunikāciju sociālajos tīklos. To runājam un pārrunājam cītīgi un, jāteic, arī kontrolējam diezgan bieži.

Cik atbildīgam, jūsuprāt, jābūt pašam bērnam, cik – skolai un sabiedrībai?

Viss sākas ģimenē, ar vecākiem. Vecāki ir lielākie un svarīgākie savu bērnu drošības instruktori, skolotāji, direktori un prezidenti. Bērni mācās no mums, skatās uz mums, klausās mūsos. Te mēs ar sieviņu Ivetu esam vienisprātis – visas lietas, arī drošības jautājumu risināšana, sākas mājās. Protams, skola, sabiedrība, apkārtējie cilvēki ietekmē mūsu bērnus katru dienu, tāpēc katram ir jāuzņemas sava atbildības daļa. Bet svarīgākais ir tas, lai mūsu bērni paši apzinās, ko, ar ko un kur drīkst un ko, ar ko un kur – ne. Lai nav tā, ka "man kāds teica – dari to, ej tur, un es daru" un tikai pēc tam domā, ko ir izdarījis. Tātad – ar bērniem ir jāpārrunā dažādas situācijas un vienmēr jābūt lietas kursā, kur viņi ir, ar ko un kā pavada laiku. No pilnīgi visa nav iespējams pasargāt, bet ir iespējams izvairīties no nedrošām vietām, lietām, cilvēkiem un situācijām.

Ko jūs ar sievu darāt, lai, dodoties uz skolu, bērns justos droši?

Skola ir forša, draugi ir forši, trenēties ir forši, un cilvēki ir forši. Bet, kā teica Vinnijs Pūks: "Vajag darīt tā, kā darīt vajag, bet darīt tā, kā nevajag darīt, nevajag." Tas pats attiecas gan uz cilvēkiem, gan vietām un ikdienišķām situācijām. Tāpēc mums ir mobilie telefoni, kuriem skolas laikā obligāti ir jābūt uzlādētiem un ieslēgtiem, lai, ja nu kas, varam cits citu sazvanīt. Tāpat arī noder aplikācijas, kas tomēr ļauj redzēt, kur ir mūsu atvases.

Ko Simsonu ģimene varētu ieteikt citiem vecākiem, lai viņi justos droši par saviem bērniem?

Manuprāt, pats svarīgākais ir runāt, komunicēt, stāstīt un uzklausīt savas "pekas". Tieši uzklausīt! Jo vienkāršs jautājums pēc skolas vai dienas beigās "Kā gāja?" un atbilde "Labi!" mēdz sevī slēpt daudz dziļākas lietas un situācijas. To noskaidrot un izrunāt varu ieteikt citiem vecākiem.

Ar ko jums pašam saistās 1. septembris?

Gla-di-olas! Un vēl – tikai nesmejieties – skolas starpbrīži, kurus agrāk gaidīju, vasarai tuvojoties beigām. Kāpēc? Jo starpbrīžos varēju ātri iešmaukt sporta zālē un uzspēlēt basketbolu, pamētāt "sodiņus", "trīnīšus" vai patrenēt metienus no centra. Savukārt pamatskolas beigās starpbrīžus ļoti gaidīju, lai tās 15–20 minūtes pavadītu kopā ar savu tagadējo mīļo sieviņu Ivetu.

Bet nu jau 1. septembris ir mūsu ģimenes svinamā diena, kad vienmēr dodamies svētku pusdienās, novēlot gan mūsu skolniecītēm, gan bērnudārzniecei jautru, zinātkāru un labām atzīmēm bagātu jauno mācību gadu. Tā ir lieliska tradīcija. Un katru gadu šajā dienā ar skolniecēm tiek "kaut kas sarunāts" (mammai nezinot) par mācīšanos, atzīmēm un liecības spožumu gan pusgadu, gan gadu noslēdzot. Novēlu, lai katrai ģimenei ir savas tradīcijas, kas rada prieku bērniem skolas gaitās, kā arī drošības sajūtu pašiem vecākiem par savām atvasēm!