Mēs neko daudz nezinām par skolotājiem un ārstiem, kas mācījuši vai ārstējuši tos politiķus, kuri visu laiku vēlas reformēt abas minētās nozares, bet rēķināmies ar ģimenes ārstu streiku un jau pārskatāmā nākotnē uzzināsim, ko nozīmē izglītības un zinātnes ministra izteikumi un pat reāli eksistējoši pētījumi par to, ka valstī par daudz esot vidusskolu.
Tieši ticis norādīts uz skolēnu skaitu mācību iestādēs no 10. līdz 12. klasei, bet jau atkārtoti sekojis atgādinājums par centralizēto eksāmenu rezultātu salīdzināšanu, kas, jāatzīst, ir patiesais skolas līmeņa rādītājs. Ja atgriežamies pie skolēnu skaita, tiek rekomendēts, ka tam visā valstī vidusskolā līdz 2020. gada 1. septembrim ir jāsasniedz 150 un tikai izņēmumu teritorijās minimālais skolēnu skaits drīkstēs būt 60.
Daļa "visas valsts" ir arī Pierīga ar lielām vidusskolām, ja skatās skolēnu skaitu no 1. līdz 12. klasei Mārupē, Ķekavā un Ādažos. Rīgai tuvākajām pašvaldībām pēdējo gadu laikā saspringti ir bijis jādomā par jaunu pirmo klašu atvēršanu, bet ir arī zināms, kādas sekas atstājusi tā sauktā demogrāfiskā bedre. Un tur jājautā, piemēram, Saulkrastu pašvaldībai, kā tā jutās pērn, uzzinājusi, ka nepietiek jauniešu, ko uzņemt 10. klasē. Līdztekus tas nozīmē stundu skaita samazināšanos pedagogiem, bet risinājumi, kādus atrod skolotāji, parasti nenāk par labu novājinātai mācību iestādei.
Pierīgas vidusskolu skolēnu skaitu ietekmē arī labāko aizplūšana uz Rīgas ģimnāzijām jau no pamatskolas pēdējām klasēm un uz vidējām mācību iestādēm ar profesionālu ievirzi pēc 9. klases. Tādā ziņā ir skaidrs – lai kā uzlabotos demogrāfiskā situācija un kādas stipendijas labākajiem vidusskolēniem maksātu pašvaldības, par labām nākotnes izredzēm runāt būtu naivi un bērnišķīgi.
Protams, skumji ir vērot no Rīgas salīdzinoši attālās Mālpils skolas mēģinājumus izdzīvot un jāvēl veiksme jaunajai pašvaldības vadītājai, lai viņai izdotos izveidot izglītības iestādi, kurā mācītu bērnus, kas citādi, vecāku nepieskatīti, klīstu pa pasauli, mācītu viņiem profesiju un dotu arī zināšanas, kādas ir katram vidusskolas absolventam. Bet Mālpils šajā ziņā ir īpašs gadījums.
Mēs nezinām, kāda izskatīsies Latvijas izglītības nozare pēc trim gadiem, jo droši vien tad amatā būs jau nākamais izglītības un zinātnes ministrs. Viens gan ir skaidrs – ārpus galvaspilsētas robežām par katru cenu ir vajadzīgas sākumskolas un pamatskolas, pat nelielas, bet tuvu mājām. Taču vidusskolas citur pasaulē tiešām vairāk atgādina lielas fabrikas vai fermas, kā nu katram patīk domāt, kuras konkurē savā starpā un, piesaistot talantīgus pedagogus, tiem, kas tur grib mācīties, nodrošina arī labu izglītību.
arhīvs
Medicīna un izglītība ir jomas, par kurām visi kaut ko zina. Protams, runa pamatā ir par skolotājiem un ārstiem – divām profesijām, kurām nav svešs arī melnais humors, jo visi taču, piemēram, būsim dzirdējuši teicienu, ka ārstu kļūdas pilda kapsētas, bet skolotāju kļūdas staigā apkārt pa pasauli, radot mums visiem jaunas problēmas.