... ja neviens vairs neapstrīdēs šos balsošanas rezultātus un atkal neatklāsies jauni pārkāpumi, kā, piemēram, Ķekavas 785. iecirknī, kur iepriekšējās balsošanas dienās "pazuda" daži biļeteni, no kuriem daži atradās, saskaitot vēlētāju balsis vēlēšanu dienas vakarā.
Taču ar vēlēšanu lietām mūsu zemē īsta miera nav un nebūs.
Jau pirms Jāņiem citādi maz pamanāmais Valsts prezidents Raimonds Vējonis aicināja Saeimu sasparoties, lai jau 2019. gadā Valsts prezidentu varētu vēlēt visa tauta, jo Latvijas iedzīvotājus jau ilgstoši neapmierina valsts pārvaldības un lēmumu pieņemšanas kārtība. Labāk, kā lika saprast R. Vējonis, būtu tad, ja Saeima ievēlētu Ministru prezidentu, bet Valsts prezidents ieceltu ministrus, un vēl labāk, ja valsts prezidents ne tikai varētu ierosinātu rīkot referendumu par Saeimas atlaišanu, bet izsludināt ārkārtas Saeimas vēlēšanas. Daļa deputātu, kā vēsta mediji, to dzirdot, aplaudēja.
Kad pasaulē kaut kas notiek, reizēm rodas jautājums: kam tas ir izdevīgi.
No vienas puses, daļa balsstiesīgo valsts iedzīvotāju, kā to liecina dažādas aptaujas, labprāt ietu uz vēl vienām vēlēšanām, bet daļai pietiek ar to, kas ir, kad jābalso par Saeimu, pašvaldībām un vēl jāievēl Eiroparlamenta deputāti.
Taču tuvākajos kaimiņos pamanāmi rosās tautas vēlētā Lietuvas prezidente Daļa Gribauskaite. Protams, varenāki savās izpausmēs ir dažu bijušo padomju republiku prezidenti, piemēram, Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko, Azerbaidžānas prezidents Ilhams Alijevs. Desmitiem gadu valdījušais, bet nu jau mirušais prezidents Islams Karimovs 2004. gadā nolēma, ka valstī nepieciešama parlamenta augšpalāta, kas ne tikai balsotu par likumiem, bet arī tos izstrādātu. Daļu senatoru viņš atļāva ievēlēt tautai, bet pārējos iecēla pats.
Vai lielākā daļa mūsu valsts iedzīvotāju to gribētu? Laikam jau nē.
No otras puses, nav šaubu, ka jebkurš no mums grib dzīvot mierā, labklājībā un arī paredzamā politiskajā gaisotnē un būtu gatavs varu uzticēt populāram, vēlams, arī godīgam cilvēkam. Vai viņš kaut ko saprastu arī no politikas virtuves, mēs nezinām, tāpat kā nezinām, kāds Valsts prezidents būtu bijis, piemēram, komponists Raimonds Pauls, kura mūzika tik daudziem patīk. Taču mēs dzirdam, ko saka pašreizējais Valsts prezidents – krējuma krējums no pašreiz valdošo politisko spēku vides.
Lai kā būtu apnikušas reformas, kas jau gadiem turpinās turpat vai visās dzīves jomās, vienmēr ir vērts paskatīties uz ziemeļu pusi. Pavisam nesen Igaunijas prezidente Kersti Kaljulaida, kuru pašu ievēlēja parlaments ar tautas pārstāvju balsīm, sacījusi Latvijas presei:
"Sabiedrību apmierina parlamentārā demokrātija, kāda šobrīd ir Igaunijā, tautas vēlēts prezidents nav nepieciešams. Nav pat interešu grupas, kas apspriestu šādas izmaiņas valsts konstitūcijā. Mūsu konstitūcijai nesen apritēja 25 gadi, un tās veidotāji, Konstitucionālās asamblejas biedri, nesen veica konstitūcijas analīzi. Viņi saka, ka valsts ir ļoti labi attīstījusies, jo esam liberāla demokrātija, pie mums plaukst dažādas brīvības – esam augstu mediju brīvības indeksā, saskaņā ar korupcijas uztveres indeksu neesam korumpēta valsts. Kāpēc mums būtu kaut kas jāmaina, ja tas strādā labi?"
Kas pie mums īsti "nestrādā", vai gribas vēl kādu reformu?
Igaunijas prezidente Kersti Kaljulaida un Latvijas prezidents Raimonds Vējonis
Valsts prezidenta kanceleja
Latvijā pašlaik ir atvaļinājumu un zemeņu laiks. Pierīgā Ķekavas novads gatavojas atkārtotai balsošanai vienā no svarīgākajiem vēlēšanu iecirkņiem. Tā notiks 22. jūlijā, un tad 2017. gada pašvaldību vēlēšanas būs noslēgušās...