Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Īpašas lietas un vietas ir tā vērtas, lai dotos tālāk no ikdienā ierastajām takām un ceļiem – dodamies ārpus Rīgas un Rīgas apriņķa īstu Maizes māju lūkoties.

Braucot no Rīgas Ziemeļvidzemes virzienā, pavisam netālu no augstākā dzelzceļa tilta Baltijā, kas atrodas pusceļā starp Cēsīm un Valmieru, Liepas pagastā atrodas zemnieku saimniecība "Krūmiņi". Par saimniecības izveidošanu jāpateicas vienam no Latvijas Brīvības cīņu dalībniekiem, kurš gandrīz pirms 100 gadiem aizstāvēja savu zemi un brīvību. Šobrīd šo saimniecību pazīst kā Maizes māju, un šeit cep maizi un pīrādziņus ar brīvības garšu.

Maizes mājā dzīvo un strādā fantastiski saimnieki Aina un Dainis Tarasovi – dejotāji, dziedātāji, maizes cepēji un tautas tradīciju kopēji. Par stiprām un viedām latvju saimniecēm ir dzirdējis ikviens no mums, bet vīrietis – maizes cepējs? Tas ir pa īstam! Kas tad šodien notiek Latvijas Brīvības cīņu karavīra izveidotajā lauku saimniecībā?

Vai vari atpazīt graudus?

Maizes mājā, tērpušies Liepas novada tautastērpos, mūs sagaida paši saimnieki – Aina un Dainis. Ienākot pagalmā, pārceļamies tālā pagātnē un kļūstam par vienu no šīs mājas saimes ļaudīm. Pēc iepazīšanās saimniece aicina visus uz klēti. Izpētām Latvijā audzētos graudus – rudzus, miežus un auzas. No kuriem graudiem gatavo grūbu putraimus? No kādiem iegūst mannu? Vai pēc izskata un garšas mākam atšķirt dažādu graudu miltus?

Nav tik vienkārši! Tikmēr saimniecei par katru graudu tautasdziesma skandējama, ticējums atgādināms, tautas tradīcijas stāstāmas un latviešu stiprās zīmes rādāmas. Katram cepējam svarīgi izvēlēties savu spēka zīmi – to, kura uzrunā visvairāk, jo vēlāk tā būs jāiezīmē sava maizes kukuļa virspusē – svētībai.

Katram mīklas cepējam savs "rokraksts"

Maizes cepšanai vajadzīga īpaša krāsns un darbarīki: abra, mente, kruķis, lize, abrkasītis un čauksture – līki iesieta slota krāsns izslaucīšanai. Lai tiktu pie silta maizes kukuļa, jākurina krāsns. Saimnieks zina un sajūt, cik daudz un kāda malka katram maizes veidam ir vajadzīga. Cepēji ir vienisprātis, ka tādas vienas konkrētas maizes cepšanas receptes nemaz nav. Ir tikai katras dzimtas, ģimenes un katra cilvēka pieredze.

Maizes mājā maizi cep atbilstoši senajām tradīcijām, un, kaut arī abi saimnieki cep maizi pēc vienas un tās pašas receptes, katram mīklas mīcītājam un cepējam ir savs "rokraksts". Pēc klaipiņa formas un garšas pat varot pateikt, kurš šoreiz bijis cepējs. Saimnieks smej, ka tiem cieminiekiem, kuri vēlas sevi stiprināt ar vīrišķo enerģiju un spēku, jāēd rupjmaizes šķēle no saimnieka Daiņa veidotā kukuļa, bet tiem, kuri vēlas uzņemt sievišķo gudrību un mīlestību, – no Ainas cepiena.

Paši varam veidot kukulīšus

Ienākot mājā, uzreiz sajūtam maizes mīklas aromātu un dzirdam malkas šķilu sprakšķus krāsns mutē. Maizes abra, pārsegta ar senču austu linu dvieli, mūs jau gaida un sargā rupjās rudzu maizes dzīvības siltumu. Mīklu saimniece jau iemīcījusi iepriekšējā dienā.

Šodien cepsim salināto rupjmaizi. Veidojam garenus klaipus, apakšā paberot miltus vai klājot kļavu lapas. Kad tie, mūsu roku apmīļoti un apglaudīti, tiek atzīti par labiem esam, katram vēl virsū tiek uzlikta sava spēka zīme un devīgs ķimeņu birums. Veidojot klaipu, tajā ieliekam labas domas, vēlējumus saviem tuviniekiem, ģimenei. To zinājuši arī mūsu senči jau pirms daudziem gadu simtiem.

Pīrāgu cepšana – arī kā ballīte

Saimnieki stāsta, ka kopīga darbošanās maizes vai pīrāgu cepšanas pasākumos, dzīves prasmju mācība un latviešu tautas tradīcijas ir tas, kas kā magnēts uz Maizes māju velkot pirmsskolas un skolas vecuma grupas, gadskārtu svētku interesentus, darba kolektīvus, pensionāru apvienības, dzimšanas un vārda dienu, kā arī kāzu jubileju un vecmeitu ballīšu svinētājus.

Iecienītākie no Maizes māju saimnieku piedāvātajiem pasākumiem esot pīrāgu ballītes un dzīves prasmju programmas. Arī Ziemassvētku, Lieldienu, ielīgošanas, kā arī Miķeļdienas un Mārtiņdienas svinības esot jāpiesaka laikus, jo gribētāju netrūkstot. Kad sarunās par maizi un dzīvi aizritējusi aptuveni stunda, ņemam maizes kukuļus laukā no krāsns un mitrinām, lai mīkstāka garoziņa.

To, ka šeit tiek cepta maize, noteikti jūt katrs garāmbraucējs, – smaržo visa apkārtne. Bet mēs pirms došanās mājup kā lielāko dārgumu klēpī līdzi ņemam dvielī ietītu pašu veidoto spēka maizes kukuli...