Ekspertu grupa pagājušā gada beigās nāca klajā ar ziņojumu, kurā sniedza līdz šim īstenotās sabiedrības saliedētības politikas un tās rezultātu analīzi, kā arī priekšlikumus sabiedrības saliedētības veicināšanai Latvijā.
‒ Termins "integrācija" vienotas sabiedrības veidošanas kontekstā tiek lietots arvien mazāk, tā vietā nācis jēdziens "saliedētība". Tas nolasāms arī sabiedrības saliedētības politikas ekspertu grupas nosaukumā, kura nupat nākusi klajā ar attiecīgu ziņojumu. Vai tas nozīmē, ka sabiedrības integrācija kā centieni izveidot vienotu sabiedrību aizstāta ar atsevišķu kopienu saskares punktu meklēšanu?
‒ Tam, ka patlaban vairāk lieto saliedētības, nevis integrācijas jēdzienu, saskatu vairākus cēloņus. Viens un, šķiet, galvenais ir Eiropas Savienības dokumentos manāmais uzsvars uz sabiedrības kopā dzīvošanu, ‒ integrācija tajos lēnām ir aizslīdējusi projām, un priekšplānā iznākuši tādi jēdzieni kā "saliedētība", "iekļaujoša sabiedrība" u.tml.
Latvijā viens no cēloņiem, kāpēc esam atteikušies no "integrācijas", ir ne visai sekmīgā līdzšinējā integrācijas politika, no kuras esam noguruši un kāri tveram šo jauno vārdu "saliedētība", kas, manuprāt, ir arī labāk sociāli saprotams, vairāk attiecināms uz sabiedrību. "Integrācija", kas norāda uz daļu iekļaušanu vienotā veselumā, man liekas, ir diezgan eksakts vārds, vairāk atbilstīgs dabaszinātnēm.
‒ Tomēr vai jums nešķiet, ka tieši nacionālo vērtību, ieskaitot latviešu valodu, likšana sabiedrības integrācijas politikas pamatā ir bijis tās klupšanas akmens?
‒ Jā, taču tāpēc, ka tur līdz šim nebija likta klāt šī otra vērtību grupa – pilsoniskās vērtības, kam pamatā ir apzināšanās: es dzīvoju Latvijā, esmu tās pilsonis, piedalos Latvijas sabiedriskajā dzīvē, lepojos ar savu valsti un maksāju arī nodokļus, lai tā plaukst un zeļ un es varu būt lepns par to. Un es kā Latvijas patriots atzīstu, ka Latvija ir vienīgā vieta, kur var pastāvēt latviešu kultūra un valoda, kuru es, neraugoties uz to, kura ir mana dzimtā valoda, kā lojāls pilsonis atzīstu un protu. Tā ir pilsoniska pozīcija.
‒ Rezonansi izraisījis ziņojumā minētais ieteikums politiķiem un ierēdņiem komunikācijā ar krievu medijiem lietot krievu valodu. Speciālistiem jāapgūst darba pienākumu sekmīgai pildīšanai nepieciešamā profesionālā kompetence darbam ar kultūras piederības ziņā atšķirīgiem cilvēkiem, teikts ziņojumā. Vai tas ir atbalstāmi, ja zinām, ka viena no līdzšinējās integrācijas politikas atzītajām problēmām bija krievvalodīgās kopienas pašpietiekamība Latvija? Tas ir pilnīgi pretēji līdzšinējam uzstādījumam.
‒ Jā, šī ierosme ziņojumā ir izteikta tā, ka to var interpretēt dažādi. Domāju, vajadzēja skaidrāk pateikt, ka valsts valoda Latvijā ir latviešu valoda un drīzāk mēs aicinām jebkuru Latvijas iedzīvotāju apgūt šo valodu un runāt latviski – ir bilingvālā izglītība, un jaunā paaudze to pilnīgi spēj.
Jā, ir sabiedrības slāņi, kas 25 gadu laikā nav paguvuši iemācīties latviešu valodu. Par to atliek vien brīnīties. Taču inteliģentiem cilvēkiem, kādi ir žurnālisti, jau nu gan vajadzētu pārvaldīt vairākas valodas. Ja žurnālists krieviski runājošai auditorijai sagatavo audiovizuālu materiālu, pieļauju, ka uzrunātais cilvēks var izvēlēties un atbildēt uz jautājumiem krieviski, taču ne komunikācijā ar rakstošu mediju, kura pārstāvim vajadzētu prast latviešu valodu.
Valsts un pašvaldību iestādēs gan, manuprāt, ar klientiem būtu jārunā latviski. Izņēmums varētu būt vienīgi cilvēki ļoti cienījamos gados. Taču saziņas valodai pašvaldību un valsts institūcijās strādājošo starpā jābūt latviešu valodai. Ja cilvēks to neprot, ir pamats domāt, ka viņam piemīt intelektuāla mazspēja, kas liek šaubīties par viņa spēju pildīt kādus pārvaldes pienākumus.
‒ Kāpēc joprojām daudzi Latvijā neprot latviešu valodu?
‒ Galvenais iemesls ir krievu valodas pašpietiekamība. Savos pētījumos esam konstatējuši, ka aptuveni 30 % krievvalodīgo ikdienā spēj iztikt ar savu valodu – ģimenē un ar paziņām runā krieviski, mediji ‒ krieviski, veikalā, uz ielas un darbā – arī. Un ar to viņam pietiek.
‒ Cik liela problēma integrācijas jeb saliedētības kontekstā patlaban ir krieviski runājošo Latvijas iedzīvotāju atšķirīgā izpratne par ģeopolitisko situāciju pasaulē?
‒ Tas ir milzīgs šķērslis sabiedrības saliedētībai, kuru vislielākajā mērā veido atšķirīgās informācijas telpas. Tas arvien pastiprinās, bet mēs šajā ziņā esam pārāk pasīvi. Nupat dzirdēju, ka ASV veltīs miljoniem dolāru, lai vērstos pret dezinformāciju, kas nāk no Krievijas. Eiropā šī problēma ir vairāk atstāta pilsoniskās sabiedrības ziņā, taču tam ir vajadzīgi ļoti nopietni resursi, jo informatīvais karš ir ārkārtīgi plašs cīņas lauks.
Cilvēki ir naivi, viņiem patīk negatīva informācija, un viņi nemana, ka šī informācija ar katru dienu kļūst arvien melīgāka. Galvenā robežšķirtne Latvijā šajā ziņā lielākoties ir starp latviešiem un krieviem, taču pa vidu netrūkst latviešu, kuri savu pasaules uzskatu ļauj veidot Krievijas medijiem. Un arī pretēji – ir krievi, kuri neļaujas šai propagandai un ir pilnīgi lojāli mūsu valstij. Viena daļa Latvijas krievvalodīgo ir aizņemti ar savu biznesu, taisa naudu un neinteresējas par politiku gandrīz vispār. Viņi nereti Krievijā saskata riskus savam biznesam, un tas darbojas Latvijai par labu.
Un visbeidzot – mums ir krievi, kuri ir ārkārtīgi izteikti Latvijas patrioti. Gan šeit gadiem ilgi dzīvojošie, gan viens otrs nesen iebraukušais, kurš aizbēdzis no Putina režīma. Tādus pati esmu intervējusi; viņi ir pārlaimīgi, ka tikuši prom no Krievijas, mācās latviešu valodu un ir gatavi būt Latvijas patrioti.
‒ Filozofi atzīst: patlaban Rietumvalstīs, arī Latvijā, valda vērtību relatīvisms, taču jebkuras valsts pastāvēšanas pamatā jābūt noteiktā veidā orientētai vērtību sistēmai. Varbūt mūsdienās vispār nav iespējama īsti saliedēta sabiedrība?
‒ Jebkuras valsts pastāvēšanas pamats ir saliedēta nācija. Vērtību tiešām ir daudz, un to hierarhija sabiedrībā var būt atšķirīga. Taču valstij šajā vērtību jūrā ir jābūt orientierim, kas norāda, ka bez atbalsta tieši pamatvērtībām ‒ kultūrai, pilsoniskumam, vienlīdzībai ‒ veidojas apdraudējums valstij, bez kuras ir apdraudētas arī daudzas citas indivīdu akceptētas vērtības – drošība, ģimene, veselība, labklājība utt.
‒ Runājot tieši par drošības aspektu, jājautā, cik lielā mērā Latvijas sabiedrība akceptē tās vērtības, kuras ir NATO, ES un vispār Rietumu civilizācijas pamatā: demokrātija, cilvēktiesības, solidaritāte, indivīds kā vērtība?
‒ Tā aina ir diezgan raiba. Piemēram, vienai daļai rūp valsts aizsardzība, viņi atsaucas aicinājumam iestāties Zemessardzē, jaunsargos. Inteliģencē vairāk jaušams atbalsts demokrātijai, vēl citi augstākajā rangā ierindo nacionālās vērtības. Šīs vērtības dažādās kombinācijās Latvijas sabiedrībā ir dzīvas.
Starptautisko salīdzinošo pētījumu dati liecina, ka mūsu sabiedrībā atbalsts lielajām demokrātijas vērtībām ir augsts, piemēram, atbalsts demokrātijai kā valsts politiskajai sistēmai neatpaliek no Rietumu valstu iedzīvotāju nostādnēm. Tiesa, ja runa ir par tādām ikdienas demokrātijas vērtībām kā savstarpēja uzticēšanās, iecietība, šai ziņā gan mēs atpaliekam no saviem Rietumu kaimiņiem, un tas ir nopietns šķērslis lielo demokrātijas vērtību īstenošanā dzīvē.
Pilnu interviju lasiet "LVportāls.lv".