Kāpēc tad visam nepietiek? Tāpēc, ka vairāk nekā miljardu eiro jau nākamgad nāksies atdot aizdevējiem. Šī ir cena, ko Latvija maksā starptautiskajām finanšu institūcijām par krīzes pārvarēšanu viņu izvēlētajā veidā. Tām pašām, kas arī tagad neskopojas ar dāsniem padomiem attiecībā uz Latvijas tautsaimniecības attīstību. Kurš maksā, tas pasūta mūziku.
Centrālās valdības aizņēmumu atmaksas grafiks liecina, ka maksāsim mēs līdz pat 2030. gadam vai pat ilgāk, jo Latvijas glābēji pirmstermiņa parādu atmaksu nepieļauj. Vienīgi Starptautiskā Valūtas fonda aizdevums 2012. gadā tika dzēsts, bet parāds jau nekur tāpēc nav pazudis. Vien pārtapis eiro obligācijās, kas kopējā parāda struktūrā veido 46% jeb četrus miljardus un 100 miljonus eiro. Turklāt Valsts kases zīmētajā parādu "pīrāgā" nav iekļautas starptautiskajos finanšu tirgos emitētās 10 gadu obligācijas, kas tika izcenotas 30. septembrī. Tie ir vēl 650 miljoni eiro klāt.
Starptautiskajam Valūtas fondam Latvija vairs nav ne centa parādā, tomēr divas reizes gadā tas ierodas pārskata misijā. Monitorē pacienta stāvokli – ja nu atkal rodas nepieciešamība paārstēt. Savukārt miljardu Pasaules Bankai un Eiropas Komisijai nemaz nav iespēju atmaksāt pirms termiņa. Pasaules Banka pieprasītu nesamērīgi lielas soda naudas, tāpēc Valsts kase dod priekšroku aizdevuma programmas turpināšanai ar procentu likmi 4,18–4,22 % līdz 2022. gadam. Savukārt līgums ar Eiropas Komisiju pirmstermiņa atmaksas iespēju vispār neparedz. 2,875–3,375 % līdz 2025. gadam. Tādi, lūk, noteikumi.
Ātrā finanšu palīdzība
Kas īsti ir šīs starptautiskās finanšu institūcijas, kuras, no vienas puses, piesakās glābt naudas grūtībās nonākušos, bet, no otras, – uzstāda tādas prasības, ka bankrots šķiet pat draudzīgāks risinājums nekā pieprasītās reformas. Savā ziņā var teikt, ka Latvija pati ir daļa no Pasaules Bankas, Starptautiskā Valūtas fonda, Eiropas Investīciju bankas, Starptautiskās Finanšu korporācijas un citu institūciju.
Finanšu ministrijas valsts sekretāra vietniece finanšu politikas jautājumos Līga Kļaviņa skaidro, ka dibinātājas un kapitāldaļu turētājas ir nacionālās valstis. Ieguvums no tādas līdzdalības ir iespēja krīzes situācijās, kad neviens cits nav gatavs aizdot, aizņemties. Latvijas valdība šo iespēju izmantoja, krīzes laikā saņemot piekļuvi 7,5 miljardiem eiro. Finanšu ministrija papildina, ka arī vairāki valsts uzņēmumi ir saņēmuši starptautisko finanšu institūciju atbalstu – gan ar aizdevumiem, gan ieguldījumu kapitālā: banka "Citadele", "Latvenergo", "Latvijas dzelzceļš". Komercbankas ir saņēmušas kredītlīnijas. Attīstības finanšu institūcija "ALTUM" uzņēmēju kreditēšanai saņēmusi 100 miljonu aizdevumu no Eiropas Investīciju bankas.
Kurš virsotnē, tas atgrūž trepes
Vēl viena starptautisko finanšu institūciju funkcija ir analītiskie pakalpojumi – dažādi pētījumi un rekomendācijas, ko arī Latvija ik pa laikam labprāt iegādājas. Piemēram, pētījums par nodokļiem izmaksāja 300 tūkstošus eiro. Vēl bija par ostām, par izglītības sistēmu. Pēdējais – par veselības aprūpi – ļoti spēcīgi tika kritizēts. Taču ieviest šīs rekomendācijas vai nē pašlaik ir Latvijas valdības ziņā. Citādi būtu, ja valdība atkal vēlētos aizņemties naudu. Rekomendācijas pārtaptu pavēlēs.
Latvijas kapitāldaļu skaits šajās organizācijās, protams, ir niecīgs, un dižas ietekmes uz lēmumiem Latvijai nav. Piemēram, Starptautiskajā Rekonstrukcijas un attīstības bankā, kas ir Pasaules Bankas institūcija, Latvijai pieder daļas 196 miljonu vērtībā, un apmaksātais kapitāls no tām ir 10 miljoni. Šī līdzdalība nodrošina vien 0,1% balstiesību. Latviju Pasaules Bankā pārstāv finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola. Līdzīgi Starptautiskajā Valūtas fondā Latviju ar nieka 0,086% balsīm iemieso mūsu centrālās bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs.
Īstos noteikumus diktē lielās attīstītās valstis un pirmām kārtām jau ASV. Skandalozās grāmatas "Sliktie samarieši" autors Hadžūns Čangs, kurš pats ilgstoši strādājis šai sistēmā, uzskata, ka starptautisko finanšu institūciju mērķis ir vairot bagāto valstu bagātību, atstājot attīstības valstis nabagas. Un vēsturiski bagātās valstis kļuvušas bagātas, piekopjot protekcionisma politiku, ko tagad attīstības valstīm brīvā tirgus vārdā aizliedz. Pašas uzkāpušas virsotnē un atgrūdušas trepes, lai citas nevarētu sekot.
Pat tad, ja H. Čanga nosauktais bagāto valstu mērķis nav īstais, to itin sekmīgi izdodas sasniegt. Autors daudz ticis kritizēts par pārlieku emocionalitāti, analizējot ekonomiskos procesus. Taču izglītotu domubiedru viņam netrūkst arī Latvijā.
Aiz restēm, bez grāda
Ekonomikas pasniedzējs Dmitrijs Smirnovs 2008. gadā piedalījās šī raksta autora organizētā diskusijā un uz jautājumu, kā ekonomiskajā krīzē rīkoties iedzīvotājiem, atbildēja: "Vienīgais, ko varu ieteikt: pirmkārt, neglabāt naudu bankās, otrkārt, neglabāt naudu latos, jo tagad tas ir ļoti bīstami." Drīz vien viņam pakaļ atbrauca Drošības policija. Sekoja kriminālprocess, ilga vazāšanās pa izmeklēšanas iestādēm, tad procesa izbeigšana nozieguma sastāva trūkuma dēļ. Atkal ilgstoša tiesāšanās civilā kārtā. Absurdākais, ka Starptautiskais Valūtas fonds apmaiņā pret aizdevumu toreiz tik tiešām pieprasīja lata devalvāciju un valdība tik tiešām bankrotējušajā "Parex bankā" ieguldīja aizņemtu miljardu.
Kaut kādu formālu atvainošanās papīrīti no Drošības policijas Dmitrijs Smirnovs ir saņēmis, taču tagad atzīst, ka prāvā drīzāk jūtas palicis zaudētājos. Latvijā viņam doktora grāds nespīd. Tie, kurus viņa pateiktais toreiz aizskāra, ir ļaunatminīgi un joprojām ietekmīgi: "Esmu visos melnajos sarakstos, kādi vien eksistē." Tomēr savus uzskatus Dmitrijs Smirnovs tāpēc nav mainījis. Nekādu ilūziju par starptautisko finanšu institūciju Nešķīsto Trīsvienību (©Čangs) – Starptautisko Valūtas fondu, Pasaules Banku un Pasaules Tirdzniecības organizāciju. Lūk, konspektīvs D. Smirnova skaidrojums:
"Valstis, kuras pirmās nostājās uz rūpnieciskās attīstības ceļa, ir ieguvušas noteiktas priekšrocības. Un šīs priekšrocības tās cenšas saglabāt." Turklāt par daudzām valstīm vēl ietekmīgāks spēlētājs ir transnacionālās korporācijas, kas pēc būtības ir ieinteresētas nacionālo valstu likvidācijā, jo tās ir tikai traucēklis biznesam. Te galvenais palīgs ir Pasaules Tirdzniecības organizācija, kas pieprasa valstīm atvērt tirgus un nodrošināt brīvo tirdzniecību. Tā palīdz izplatīt transnacionālo kompāniju ietekmi pa visu pasauli un izspiest vietējo uzņēmējdarbību.
Starptautiskā Valūtas fonda uzdevums ir neļaut valstīm izmantot valsts kapitālisma koncepciju. Globalizācijas kontekstā valstis drīkst tikai apkalpot transnacionālās kompānijas – piedāvāt tām lētus resursus, lētu darbaspēku un kalpot par noieta tirgu. Tāpēc apmaiņā pret aizdevumiem Valūtas fonds izvirza virkni prasību: privatizāciju, sociālo izdevumu apcirpšanu, brīva kapitāla plūsmu, algu samazināšanu, lielu nodokļu slogu trūcīgajiem. Aizdevumi vienmēr ir sadalīti pa porcijām. Ja pēc pirmā solītās reformas netiek veiktas, nākamais pārskaitījums neseko. Aizņēmējs tiek turēts īsā pavadā.
Pasaules Banka faktiski dublē SVF funkcijas un arī aizdevumus piešķir Starptautiskā Valūtas fonda dalībvalstīm, kā arī pieprasa to pašu reformu izpildi. "Pēc būtības Pasaules Banka nodarbojas ar palīdzības imitāciju. Kredīti tiek piešķirti projektiem, kam ir patērniecisks raksturs. Kad kredīti apēsti, pēkšņi izrādās, ka tie jāatdod. Un tā vietā, lai ieguldītu savus resursus ekonomikas attīstībā, valstis spiestas tos tērēt kredītu segšanai Pasaules Bankai."
Parāds ir ļaunums
Nav šaubu, ka Latvijai pašai lieti noderētu tie deviņi miljardi, ko vēl ilgi maksāsim. Taču, no otras puses, – ar varu jau to naudu Latvijas kontos neviens neskaitīja. Valdība pati brīvprātīgi nolēma samaksāt "Parex bankas" sindicētos kredītus. Un aizdevēji labprāt aizdeva. Bet "parāds nav brālis," saka ekonomists, domnīcas "CERTUS" vadītājs Vjačeslavs Dombrovskis. Divās valdībās viņš bijis ministrs, vēl pirms tam Saeimas Tautsaimniecības komisijas vadītājs. Iespējams, pragmatiskāks par D. Smirnovu. Tomēr arī viņš par pareizu atzīst vecum veco latviešu atziņu. Pirms krīzes Latvijas parāds bija ap 10% no IKP, 2015. gada beigās saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem – 36,3% no IKP.
"Parāds pats par sevi ir ļaunums. Var būt situācija, ka šis ļaunums ir kaut kādā mērā nepieciešams un attaisnojams. Piemēram, uzņēmums var aizņemties naudu, lai uzbūvētu jaunu rūpnīcu. Tad var teikt – slikti, ka ir parāds, taču ar šo parādu finansēta jauna rūpnīca. Uzņēmums palielina pārdošanas apjomus, kļūst lielāks un stiprāks, rada jaunas darbavietas. Tad parāds ir attaisnojama cena par šo visu labumu. Bet Latvijas valsts gadījumā parāds ir vienkārši cena par to, ka šādā veidā esam pārvarējuši krīzi." Rūpnīca nav uzbūvēta, ieguvums nulle, un vēl tie 9 miljardi jāatdod.
