Jācer, ka šādas satraucošas trauksmes ziņas tik drīz vairs nesaņemsim. Taču tas ir fakts, ka mazi bērni ir kustīgi kā ūdenszāles, viņu maršruti neaprēķināmi, un dažkārt tie pāris minūšu laikā mēdz izslīdēt pat no it kā vērīgu pieskatītāju redzesloka.
Pazūd arī pusaudži, sēņotāji, ogotāji, cilvēki ar garīgās veselības traucējumiem, piemēram, vecuma demences piemeklēti sirmgalvji, kā arī jaunieši, kuri sadomājuši apceļot ārvalstis, tīši vai netīši par to nevienam tuviniekam nesakot. Ir vēl bezgala daudz citu variāciju, kā ļaudis nonāk bezvēsts prombūtnē. Šādi gadījumi allaž ir satraukuma un stresa pavadīti, nereti ģimenē nav saprotams, vai tiešām tuvinieks pazudis bez vēsts, kad un kur ziņot, kas notiks tālāk.
Policijai par pazudušo jāziņo nekavējoties
Par bez vēsts personām ir uzskatāmas tādas, kuras pēkšņi un bez acīmredzama iemesla pametušas savu pastāvīgo vai pagaidu uzturēšanās vietu un sazināšanās ar tām nav iespējama, kā arī nepilngadīgie un tās personas, kuras vecuma, to fiziskā, garīgā stāvokļa vai slimības dēļ ir aprūpējamas, bet aizgājušas no mājām, ārstniecības iestādēm vai citām uzturēšanās vietām – ir noteikts likumā "Par policiju" .
Ik gadu policija saņem simtiem iesniegumu par pazudušiem cilvēkiem un ierosina meklēšanas lietas. Kā skaidro Valsts policijas Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Sigita Pildava, pazudušās personas pirmām kārtām ir dalāmas divās lielās grupās: pieaugušajos un nepilngadīgajos.
"Ar pieaugušajiem ir tā, ka viņi tomēr ir atbildīgi par savu dzīvi un rīcību, pieņemtajiem lēmumiem. Protams, mēdz būt arī krimināla rakstura iemesli, mēdz būt traģiski nelaimes gadījumi, bet notiek arī citādi. Nereti tuvinieki, dažkārt vecāki vēršas policijā ar iesniegumu par pieaugušu bērnu pazušanu. Meklēšanas mērogi tagad ir ievērojami paplašinājušies: pēc Latvijas pievienošanās Šengenas zonai personu pārvietošanās pāri robežai netiek kontrolēta, un cilvēki var doties, kurp vien vēlas.
Ziņas par pazudušiem cilvēkiem iekļaujam arī Šengenas informācijas sistēmā, kas nodrošina ziņojumu pieejamību dalībvalstu kompetentajām institūcijām. Mēdz gadīties, ka sadarbībā ar ārvalstu kolēģiem pazudušos atrodam, viņi paziņo, kas viss ir kārtībā, bet ar tuviniekiem nevēlas uzturēt nekādus kontaktus. Patiešām ir vērojama tāda tendence, ka cilvēki pazūd apzināti (cik tas ir ētiski, ir cits jautājums!), bet viņiem tādas tiesības ir."
Kā nākamo policijas (un arī glābēju) rūpju subjektu starp pieaugušajiem S. Pildava nosauc sezonālos pazudušos – ogotājus un sēņotājus, un tā patiešām ir šābrīža aktualitāte.
"Kas ir sēņotāja glābiņš? Uzlādēts mobilais tālrunis! Ja viņš piezvana pa tālruni 112 un pasaka, ka ir apmaldījies, dispečers var precizēt zvanītāja atrašanās vietu un dot norādījumus, ko darīt. Tad policijas ekipāža vai glābēji var piebraukt tuvākajā iespējamā vietā, dot skaņu signālu, un pazudušais, to sadzirdējis, spēs izkļūt uz ceļa."
Ja telefonā vēl ir GPS sistēma, viņš pēc kartes varētu pats atrast pareizo virzienu, tomēr, tā kā lielākā daļa apmaldījušos ir gados veci ļaudis, viņiem šādu prasmju nebūs. Bet to gan, ka līdzi jābūt uzlādētam tālrunim, vajadzētu iegaumēt ikvienam. Un vēl - mežā vai purvā gājējam noteikti ir jāpasaka mājiniekiem, kurp un pa kādu ceļu viņš dosies un kad domā pārnākt mājās.
Iesniegumā par pazudušo jāiekļauj precīza informācija
Tomēr galvenais ieteikums ir šāds: atklājot, ka pazudis kāds cilvēks, tuviniekiem nekavējoties ir jāvēršas Valsts policijā (VP) ar iesniegumu. Nav jāgaida ne daudzas stundas, ne vairākas dienas, ne pašiem ilgstoši jāveic kādi meklējumi. Protams, var apvaicāt paziņas, radiniekus, kolēģus, vai pazudušais neuzturas pie viņiem, drošības pēc apzvanīt slimnīcas, taču tad policijai par šīm iepriekšējām aktivitātēm jādara zināms.
Policijā rūpīgi izvērtē pazudušā personību un iespējamo rīcību. Tādēļ iesniegumā policijas iecirknī ir jāiekļauj izsmeļoša informācija par šo cilvēku – fotogrāfija, īpašās pazīmes, pazušanas apstākļi, vietas un personas, kur viņš varētu uzturēties, vai līdzi ir bijis mobilais telefons, dokumenti.
"Veci, slimi cilvēki ir jāuzmana tāpat kā bērni," uzsver S. Pildava. "Specializētajos raidījumos un ziņās, kā arī interneta portālos reti parādās policijas informācija par kādas personas meklēšanu. Tas notiek tad, ja pazudušas patiešām neaizsargātas personas – bērni, cilvēki ar atmiņas traucējumiem, kuri par sevi nespēj parūpēties. Plašsaziņas līdzekļus neiesaistām ikkatra pazuduša cilvēka, tostarp arī bērnu – klaiņotāju meklēšanā, jo ir taču tā – ja nepārtraukti skandināsim trauksmi "vilks aitās, vilks aitās!", cilvēki pie tā psiholoģiski pieradīs un tad, kad palīdzība patiešām būs nepieciešama, vairs neatsauksies, jo uztvere būs notrulināta."
Par personām ar garīgiem traucējumiem Valsts policijai ir īpašs ieteikums: ģimenes locekļiem vai aprūpes iestādes darbiniekiem vajadzētu parūpēties, lai viņiem apģērbā kādā kabatā būtu informācija ar personas datiem, adresi, telefona numuru un diagnozi. Tad, šādu cilvēku atrodot, būtu viegli sazināties ar tuviniekiem vai atbildīgajiem speciālistiem, nogādāt viņu mājās, kā arī, ja nepieciešams, operatīvi sniegt medicīnisko palīdzību.
Ziņas par pazudušajiem gan plaši atrodamas sociālajos tīklos, un no tā rodas priekšstats, ka bez vēsts pazudušo skaits arvien palielinās. Taču tā nav, skaidro S. Pildava.
Atgriežoties pie sarunas par pazudušiem bērniem, Valsts policijas pārstāve izdala divas grupas: lielākā ir tā dēvētie bērni klaiņotāji, kuri aizgājuši no dienas centriem, internātskolām, ģimenēm, kurās kaut kādu iemeslu dēļ nav jutušies labi.
"Reizēm gadās tā, ka ģimene ir visnotaļ labvēlīga, bet bērns izvēlas doties prom pēc strīda vai kāda soda, ko uzskata par nepelnītu, vai arī ir draugu mudināts. Ja ir iesniegums par pazudušu bērnu, uzreiz izvērtējam – vai pamats uzskatīt, ka ir noticis noziegums, negadījums, vai bērnam ir tendence uz klaiņošanu. Ja ir, tad viņam jau par to ir vēsture. Tad zinām, ka viņš ir dzīvs un mēs agrāk vai vēlāk viņu atradīsim un aizvedīsim mājās, un īpašu trauksmi neceļam.
Tad ir nākamā grupa - mazāki skolas bērni, kas, piemēram, pazuduši ceļā no skolas uz mājām, un pastāv risks, ka atgadījies kas nelāgs. Policija, protams, rīkojas visos gadījumos, bet šie ir īpaši, un reakcija ir citāda. Tad vecākiem jāsaprot, ka jāziņo policijai uzreiz! Nevajag kavēties ne brīdi, kopš bērns laikus nav ieradies mājās. Nevajag mēģināt pašiem meklēt, iziet iespējamos maršrutus, kur bērns varētu atrasties, šādi zaudējot laiku. Ja atbrauks policija, bet bērns pats atradīsies, viss būs kārtībā, par to visi tikai priecāsies."
Kas notiek, ja pazudis mazulis
Ja ir pazudis bērns, vecākiem ieteicams zvanīt tieši VP uz tālruņa numuru 110. "Policija uzreiz izbrauks uz notikuma vietu, novērtēs situāciju, lūgs uzrakstīt iesniegumu, meklēšanā tiks iesaistīti policisti no tuvējiem iecirkņiem, ja nepieciešams, arī tie, kuri atrodas atvaļinājumā, kā arī tuvējo pašvaldību policisti," stāsta S. Pildava.
Bez vēsts pazudušo meklēšanu VP veic saskaņā ar iekšējo normatīvo aktu – personu meklēšanas noteikumiem, un šis mehānisms ir praksē precīzi noslīpēts. Viņa uzsver: "Nepietiek, ka meklēšana ir masveidīga, tai ir jābūt loģiskai, strukturāli organizētai."
Engures novada pašvaldības policijas priekšnieka Jāņa Vancāna atziņas pēc mazā Hugo meklēšanas akcijas jūlijā lasiet lvportals.lv.