Autovadītāji gan ir citās domās, sakot, ka Lāčplēša ielas velojoslas apgrūtina satiksmi – abas kopā tās ir vienas autojoslas platumā, tādēļ veidojas lieki sastrēgumi un tiek aizkavēta nogriešanās uz K. Barona ielu.
Kā ilggadēja velobraucēja esmu starp tiem aktīvistiem, kuri pa Lāčplēša ielu pārvietojas regulāri un tās sniegtās priekšrocības un trūkumus esmu izjutusi pilnībā. Manuprāt, jebkuras izmaiņas pilsētas infrastruktūrā par labu velosipēdistiem ir vērtējamas pozitīvi, jo ilgtermiņā var palielināt velobraucēju skaitu uz ielām, tādējādi sniedzot artavu pilsētas ekoloģiskā stāvokļa uzlabošanā. Galu galā – jo vairāk velobraucēju, jo tīrāks gaiss.
Pozitīvi vērtējams ir velojoslu platums, jo vietas pietiek gan lielākiem, gan mazākiem velobraucējiem. Labi arī, ka zem lielajiem luksoforiem izvietoti mazāki, riteņbraucēju redzamībai piemērotāki luksofori. Novērtēju arī to, ka joslas ir abos virzienos, kas, manuprāt, rada sakārtotības sajūtu un ļauj velobraucējiem justies kā pilntiesīgiem satiksmes dalībniekiem.
Tomēr arī šeit iespējami uzlabojumi. Rīgas domes Satiksmes departamenta interneta vietnē teikts: "Paredzēts arī pagarināt velojoslu Dzirnavu ielā līdz Skolas ielai, nomainot akmens bruģi pret velobraucējiem ērtāku segumu."
Šeit jāpiebilst, ka, pirms ķerties pie jauniem darbiem, būtu jāizvērtē iepriekš paveikto kvalitāte. Lāčplēša ielas velojosla pēc būtības ir infrastruktūras uzlabojums, taču tās seguma kvalitātei vēl ir, kur augt. Līdztekus daudzajiem kanalizācijas vākiem, ap kuriem izveidojušās ieplakas, celiņa segums ir nelīdzens un nevienmērīgs. Tas it kā sadalīts divās joslās, no kurām viena ir augstāka par otru un manāmi grumbuļaināka.
Nekaitētu arī apsvērt K. Barona ielas vēsturiskā seguma nomaiņu, jo esam tomēr 21. gadsimtā un bruģi var aizstāt ar ko braucējiem ērtāku. Šobrīd braukšana tam pāri, kaut arī īsu brīdi, liek sajusties kā aerosolam pirms lietošanas. Nešaubos, ka arī autovadītājiem ielas seguma maiņa ietu pie sirds.
Šogad Rīgas dome mēģina nodrošināt velosatiksmi arī K. Barona ielā. Tas radījis vairāk zaudējumu nekā ieguvumu, jo šeit velojoslu izveidoja tikai kā rekomendējošu. Rezultātā daudzi autovadītāji velojoslu šobrīd ignorē. Turklāt ielas šauruma dēļ visiem braucējiem nākas saspiesties, radot papildu negadījumu risku. Pat ātruma ierobežojums (30 km/h) problēmas, šķiet, nav atrisinājis. Drošības apsvērumu dēļ liela daļa velobraucēju joprojām labprātāk izvēlas pārvietoties pa trotuāru.
Turpinot par Lāčplēša ielu, jāatzīst, ka problēmās nav vainojama tikai pašvaldība. Arī paši riteņbraucēji mēdz apgrūtināt pārvietošanos pa velojoslu, braucot pretējā virzienā vai neuzmanīgi apsteidzot stāvošās automašīnas.
Tomēr es ieteiktu velobraucējiem novērtēt Rīgas domes pūles un atvēlēto joslu Lāč¬plēša ielā izmantot intensīvāk, tādējādi kliedējot autovadītāju šaubas par joslas izveides nepieciešamību. Kaut arī tās kvalitāte nav tā labākā, braukšana pa ietvi starp gājējiem, manuprāt, rada daudz lielākas neērtības.
Laiks rādīs, kāds būs šīs velojoslas liktenis, taču atliek cerēt, ka gan pašreizējais, gan nākamais Rīgas mērs pievērsīs lielāku uzmanību veloinfrastruktūras kvalitātei un paši riteņbraucēji rīkosies atbildīgi un ievēros gan ceļu satiksmes noteikumus, gan ētikas normas.