Piemēram, diez vai būsim gatavi piemaksāt, lai sarežģītu medicīnisku operāciju veiktu ķirurgs, kurš pavisam nesen sācis praksi. Derētu padomāt, kurai kategorijai pieder nodarbošanās ar politiskām lietām. Kurš labāk vadīs valsti – iesācēji vai politiķi ar pieredzi?
Politikā ir daudz pretrunu. Viena no tām attiecas uz plaisu starp vēlēšanu procesu un reālo lēmumu pieņemšu. Kamēr vēlēšanu kampaņas un pilsoņu balsojums ir drīzāk māksla (kā izvēle starp publikas izklaidētājiem Eirovīzijā), tikmēr praktiskā politika tuvāka matemātikai. Lēmumu pieņemšanas gaitu nosaka ievēlēto partiju spēja izveidot ideoloģiski kaut cik saderīgu vairākumu un arī tas, kādas ir mandātu skaita attiecības šī vairākuma iekšienē. To, vai intereses pārtop attiecīgos likumos un lēmumos, nosaka skaitļi un tikai ilgstošā parlamentārā pieredzē iegūstama partiju prasme šos skaitļus izmantot.
Nav nekā vecāka par jaunā piedāvāšanu katrās vēlēšanās. Arvien jaunu partiju parādīšanās šķiet kā neapstrīdams cikls. Daži saukļi par "veco, zaglīgo eliti", kas "beidzot jānomaina", lielai daļai vēlētāju diemžēl ir universāls kairinātājs, kas nodrošina ātru rezultātu. Laikam ejot, šova zvaigznes kļūst arvien spilgtākas, bet pamats paliek nemainīgs – vēlētāju apžilbināšana ar kaut kā jauna piedāvājumu. Recepte ir tik universāli vienkārša, ka neprasa šīm partijām ne skaidras ideoloģijas definēšanu, ne pierādījumus prasmei šo ideoloģiju aizstāvēt.
Rezultātā partijas tiek nomainītas ātrāk, nekā tām dabiski iespējams attīstīties un sasniegt spēju efektīvai savas pārliecības aizstāvībai. Jaunie politiskie veidojumi atkal vairākus vēlēšanu ciklus sāk visu divriteņa izgudrošanu no jauna, līdz jau paši tiek ierakstīti "veco vēžu" rindās un daļēji vai pilnībā aizstāti ar jauniem diletantiem.
Šādas nestabilitātes apstākļos politikas saturs bieži vien novirzās nevēlēto institūciju virzienā – pie ierēdņiem, profesionālām asociācijām, biznesa grupām, ārvalstu vēstniecībām, specdienestiem, arī medijiem. Sistēmā ir drošinātāji, kas neļauj tai sabrukt, ja vadības pulti no rokas rokā mētā nepieredzējuši nemākuļi, bet tas nozīmē, ka pilsoņu izvēlei vēlēšanās mazinās svars.
Arvien jaunu partiju parādīšanās katrās vēlēšanās ir lielas sabiedrības daļas lētticības pazīme. Ir bijis pietiekoši daudz iespēju pārliecināties, ka viss jaunais ne tikai nenodrošina gaidītās pārmaiņas, bet pat sagādā smagas vilšanās. Nobriedušas demokrātijas apliecinājums būtu dažas, bet lielas un stipras ideoloģiskas partijas, kurās kadru maiņa notiek iekšēji, turklāt pakāpeniski un prātīgi.
Man kā vēlētājam pieder svarīga daļa manas valsts Latvijas vadīšanā. Es savu daļu negribu atdot par kādu, kurš manai ausij varbūt arī tīkami bļauj par vecajiem zagļiem un neliešiem, bet par to partiju, kas valdībā varēs reāli palīdzēt, piemēram, ģimenēm ar bērniem vai neļaus pārkrievot Latviju.