Tā sauktajam sieviešu ordinācijas jeb "tikai vīriešu ordinācijas" jautājumam ir sena un līkumota priekšvēsture. 1975. gadā Latvijas evaņģēliski luteriskajā baznīcā (LELB) bez īpašas diskusijas un rūpīgas apspriešanas par mācītājām tika ordinētas pirmās sievietes. Tas bija laiks, kad baznīca asi izjuta garīgo darbinieku trūkumu, turklāt daudzās citās luteriskajās baznīcās sievietes jau labu laiku tika ordinētas. Pirmā sieviete luteriskajā baznīcā tika ordinēta Nīderlandē ‒ 1926. gadā. Vācijas dažādajās zemju baznīcās sieviešu ordinācija aizsākās jau pirms II Pasaules kara. Dānijā ‒ 1947. gadā, 1961. gadā ‒ Norvēģijā un Zviedrijā, 1970. gadā tika ordinētas pirmās sievietes ASV.
Lai gan sieviešu ordinācija Latvijā tika oficiāli pieņemta un apstiprināta (arhibīskapa J. Matuļa laikā tika ordinētas par mācītājām sešas sievietes), mācītāju un teoloģijas studentu starpā turpinājās aktīvas diskusijas par šo jautājumu. Reizēm šajās diskusijās atgadījās pat anekdotiski notikumi. Piemēram, diskusiju karstumā kāda teoloģijas studente (vēlākā mācītāja) sāka plēst aiz matiem kādu savu studiju biedru (arī vēlāko mācītāju), kurš iebilda pret sieviešu ordināciju. Šis diskusiju karstums daļēji izskaidrojams ar apstākli, ka lēmums ordinēt sievietes par mācītājām tika pieņemts pēkšņi, bez atbilstīgām diskusijām un ar zināmu teoloģisku nevarību abās iesaistītajās pusēs.
Sākot ar 1983. gadu, diskusijas par sieviešu ordināciju ieguva īpašu pavērsienu. Baznīcas vadībai tiek iesniegta septiņu LELB mācītāju parakstīta vēstule, kurā izteikts aicinājums "iekļaut gaidāmās Ģenerālās Sinodes darba kārtībā jautājumu par pašreizējo sieviešu garīdznieču ordinācijas praksi un to lietderību mūsu Baznīcā". Tomēr 1984. gada ģenerālajā sinodē šis jautājums netika iekļauts, jo Sinode nebija gatava tā izskatīšanai. Tika nolemts izveidot komisiju sieviešu ordinācijas jautājuma teoloģiskai pētīšanai, un šai komisijai tika uzdots izstrādāt materiālus 1985. gada Mācītāju konferencei.
Taču 1985. gadā mirst arhibīskaps J. Matulis un Mācītāju konference par šo jautājumu nenotiek; neturpinās arī izveidotās teoloģiskās komisijas darbs.
1986. gada ārkārtas Sinodē par arhibīskapu tiek ievēlēts Ē. Mesters, kas bija labvēlīgs sieviešu ordinācijas jautājuma teoloģiskam izvērtējumam Svēto Rakstu gaismā; viņš pats bija pret sieviešu ordināciju mācītāja amatā un nevienu sievieti neordinēja. Šajā pat Sinodē tiek izveidota kārtējā komisija šī jautājuma izvērtēšanai, kas aicina mācītājus izteikt savu nostāju šajā jautājumā, rakstiski to iesūtot komisijai.
Tad nāca Atmodas laiks ar savām aktualitātēm un prioritātēm. 1989. gada 14. Ģenerālajā Sinodē tiek pārvēlēts arhibīskaps, un par LELB arhibīskapu Ē. Mestera vietā kļūst K. Gailītis ‒ pārliecināts sieviešu ordinācijas aizstāvis (ordinē četras sievietes).
1992. gada 15. LELB Ģenerālajā Sinodē spontāni un negaidīti atkal aktualizējas jautājums par sieviešu ordināciju un atkal tiek izveidota komisija sieviešu ordinācijas jautājuma teoloģiskai izskatīšanai. Taču šī komisija nesanāk ne uz vienu sēdi.
1992. gada 22. novembrī arhibīskaps Kārlis Gailītis iet bojā autokatastrofā, un sieviešu ordinācijas jomā notiek krass pavērsiens.
Par jauno LELB arhibīskapu 1993. gada 26. janvārī tiek ievēlēts Jānis Vanags. Kopš viņa ievēlēšanas par arhibīskapu, sieviešu ordinācija mūsu baznīcā ir pārtraukta. Iepriekš ordinētās sievietes gan var netraucēti turpināt kalpot, tiek pasniegti amata krusti teoloģijas studijas pabeigušajām palīgmācītājām, tāpat amatā tiek ievestas arī sievietes evaņģēlistes, kuras ierobežotā veidā (liegta Sakramenta konsekrācija, laulību reģistrēšana u.c.) daudzviet pilda draudzes mācītāju pienākumus.
Lai gan šis pavērsiens attiecībā uz sieviešu kalpošanu izraisa asu kritiku un jūtami saasina attiecības ar LELBāL un daudzām LELB tradicionālajām partnerbaznīcām Vācijā un Skandināvijā, tomēr tam ir arī savs pozitīvs pienesums ‒ aizsākas organizēta teoloģiska diskusija par garīgo kalpošanu un sieviešu ordināciju. Diskusija no kuluāriem pāriet uz akadēmisko vidi ‒ jaunizveidoto Teoloģijas fakultāti (TF). 1993. gada beigās un 1994. gada pirmajā pusē TF rīko vairākas konferences par garīgo amatu. Turpmākajos gados šie jautājumi ir skatīti arī vairākās LELB Sieviešu līgas rīkotajās starptautiskajās teoloģiskajās konferencēs. Apmēram tajā pašā laikā Pasaules luterāņu federācija (PLF) Rīgā rīko īpašu šim jautājumam veltītu starptautisku konferenci.
Kad akadēmisko konferenču un semināru teoloģiskie rezultāti jūtami nosliecās par labu sieviešu ordinācijas pretiniekiem, sieviešu ordinācijas piekritēji pulcējas ap Teoloģijas fakultāti, kas, savukārt sāka aizvien atklātāk un krasāk nostāties pret LELB. Diskusiju vietā TF dekāns teju vai katru savu lekciju iesāka ar asu kritiku pret LELB un arhibīskapu Jāni Vanagu. Gluži kā slavenais romiešu valstsvīrs Katons pirms divtūkstoš gadiem katru savu publisko runu ‒ vienalga, vai par politiku, saimniecību vai pavārmākslu ‒ nobeidza ar vārdiem: "Bet tā Kartāga mums ir jānoposta!", tāpat arī TF dekāni ilgus gadus katru dienu atkārto teoloģijas studentiem vienus un tos pašus vārdus par to, cik aplami bija atteikties no sieviešu ordinācijas un cik slikti LELB un arhibīskaps J.Vanags izturas pret sievietēm.
Diemžēl ar to arī akadēmiskās diskusijas ir beigušās, jo viedokļi ir skaidri sadalījušies un galvenajos vilcienos izkristalizējušies. Abas puses ir arī publicējušas savus uzskatus. Neskaitāmas reizes visu šo gadu garumā to ir darījis arhibīskaps J. Vanags, 1994. gadā Luteriskā mantojuma fonda (LMF) mēnešrakstā "Mantojums" ir publicēti atsevišķi referāti no TF rīkotajām konferencēm par garīgo amatu, kā arī vairāki raksti par šo tēmu, 1996. gadā LMF izdod arī zviedru autora Fleminga Jensena brošūru "Sievietes mācītājas? (pozitīvs 'nē' sievietēm‒mācītājām)". Arī sieviešu ordinācijas piekritēji ir bijuši gana čakli, rakstiski aizstāvot savu viedokli.
Vairāk nekā 20 gadu laikā katra no pusēm jau daudzkārt ir izteikusi savus galvenos argumentus. Sieviešu ordinācijas aizstāvji pēdējā laikā (ar retiem izņēmumiem) biežāk ir izvēlējušies nerunāt vai vairs tikpat kā nelietot teoloģiskus argumentus, jo tie visi daudzkārt jau ir tikuši atspēkoti. Palikuši vienīgi emocionāli (kā lai tagad jūtas sievietes?), socioloģiski (tiek pārkāpti dzimumu līdztiesības principi!), statistiski (lielākā daļa luterāņu pasaulē tā sen jau dara), baznīcpolitiski (tiks sabojātas attiecības ar citām baznīcām) un estētiski (tas izskatās tumsonīgi) argumenti.
Parādās aizvien vairāk mēģinājumu diskreditēt apustuļa Pāvila sacīto, to sagrozot pēc sava prāta un apgalvojot, ka tie neesot ņemami vērā burtiski un tāpēc mēs tos varam interpretēt, atbilstoši mūsdienu uzskatiem. Ka tie tādā veidā, kā ir rakstīti, neesot jāņem vērā, jo tie neatbilstot mūsdienu prasībām un izpratnei un tādēļ ir atmetami, kā to gudri vīri esot pierādījuši. Savukārt tie, kas grib paturēt tradicionālos uzskatus par Pāvila vārdiem, tiek saukti par burta kalpiem, kas cīnās pret Garu.
Atstājot malā jautājumu par to, kurš un kam, un ko ir pierādījis, šeit būtu vietā tikai atgādināt, ka šādu attieksmi pret Rakstiem mūsu luteriskie tēvi nekad nav pieļāvuši, jo nevis teologiem ir vara ar savām mācībām tiesāt Rakstus, bet Rakstiem ir vara tiesāt teologus un viņu mācības. Tā mēs to lasām mūsu ticības apliecībās: "Mēs ticam, mācām un apliecinām, ka vienīgā norma un mēraukla, pēc kuras jāizvērtē un jāiztiesā visas mācības, kā arī mācītāji, ir tikai un vienīgi Vecās un Jaunās Derības praviešu un apustuļu Raksti, gluži kā ir rakstīts: "Tavs vārds ir manu kāju spīdeklis un gaišums uz maniem ceļiem." (Ps. 119:105) Tāpat Sv. Pāvils saka: "Bet, ja arī mēs vai kāds eņģelis no debesīm jums sludinātu citu evaņģēliju nekā to, ko esam jums pasludinājuši, lāsts pār to!" (Gal. 1:8)."
Pateicība Dievam, ka mūsu Baznīca aizvien vairāk vēlas palikt uzticīga Bībelei. To apliecina arī tas, ka pagājušā gada 28. oktobrī Mācītāju konferencē, kurā šis jautājums tika apspriests, 57 mācītāji balsoja par to, ka saskaņā ar Svētajiem Rakstiem vienīgi vīrieši ir ordinējami par mācītājiem, 6 balsoja pret, bet divi atturējās.
Visu rakstu lasiet žurnālā "Svētdienas Rīts".