Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Pati svinēšana gan gaidāma vasarā, kad, kā ik gadu, notiek pilsētas svētki ar devīzi "Mana pils Daugavpils". Taču, kamēr līdz svētku uguņošanai mazliet jāpagaida, ir arī citi nozīmīgi gadskaitļi, vietas un personības, bez kuru pieminēšanas Daugavpils nav iedomājama.

Raiņa un Riharda Zariņa pēdas

Ja reiz gadījies nokļūt līdz Daugavpilij, noteikti vajadzētu atcerēties, ka šogad tiek atzīmēta lielā dzejnieka Raiņa 150. dzimšanas diena. Daugavpils 6. vidusskolā, kas 1875. gadā tikusi dibināta kā Grīvas vācu skola, četrus gadus mācījies arī Jānis Pliekšāns. Viņa tēvs Krišjānis Pliekšāns tolaik Grīvas apkaimē nomāja divas pusmuižas – Randeni un Berķeneli – un savam dēlam vēlējās dot pēc iespējas labāku izglītību.

Skolas beigšanas apliecībā, kas izdota 1879. gada 17. decembrī, norādīts, ka "Johann Plekschan" beidzis šīs mācību iestādes klasisko nodaļu.

Nākamais dzejnieks bijis uzcītīgs, pieklājīgs un, kā var saprast no atzīmju lapas, arī disciplinēts skolēns. Tātad ne runas nav par to, ka Rainim būtu nācies izciest kādu no tolaik pieņemtajiem soda veidiem, piemēram, tupēšanu kaktā uz zirņiem.

Kādu laiku pēc tam – 1886. gadā – Grīvas vācu skolu beidzis arī grafiķis Rihards Zariņš. Dzīves laikā viņš radījis Krievijas impērijas naudaszīmes, piemēram, ar Pētera I un Katrīnas II attēliem uz banknotēm, bet Latvijas brīvvalsts laikā uzzīmējis Latvijas Republikas ģerboni. Viņa radītais tautumeitas attēls no pirmskara Latvijas lata pārceļojis arī uz eiro monētām.

Dinaburgas cietoksnis un Marka Rotko centrs

Iebraucot Daugavpilī no Rīgas puses, grūti nepamanīt aizgājušo laiku aizsardzības būves. Tas ir 19. gadsimtā būvētais Dinaburgas cietoksnis. Krievijas cars, baidīdamies no Francijas imperatora Napoleona, 1810. gadā šeit pavēlēja sākt būvēt cietoksni. Savos pirmsākumos 1812. gadā tas izturēja Napoleona karaspēka uzbrukumu, padarot bezjēdzīgu tā tālāku virzīšanos uz Sanktpēterburgu.

Kad cietokšņa būve 1878. gadā tika pabeigta, tas jau vairs neatbilda modernajām militārajām prasībām. Tieši tāpēc Daugavpils var lepoties ar gandrīz pilnībā saglabājušos 19. gadsimta pirmās puses fortifikācijas būvju paraugu, kurš pamazām kļūst arvien sakoptāks un iegūst pievilcīgu kultūras, tūrisma un darījumu centra seju.

Neapšaubāma cietokšņa pērle ir Marka Rotko centrs. Tas iekārtots artilērijas Arsenāla ēkā un darbojas jau divus gadus. Šeit ir vienīgā vieta Austrumeiropā, kur var aplūkot Daugavpils aptiekāra dēla, slavenā amerikāņu gleznotāja abstraktā ekspresionisma pamatlicēja Marka Rotko (1903–1970) oriģināldarbus. Pašlaik tās ir sešas gleznas, kuras raksturo mākslinieka pasaules redzējumu dažādos dzīves posmos. M. Rotko Daugavpili atstāja desmit gadu vecumā. Pētot audeklus, ir iespēja padomāt, kā juties Daugavpils uzvalkā tērpies jauneklis starp amerikāņiem, kuru valodu sākumā īsti nav sapratis.

Un vēl, aplūkojot M. Rotko pēdējo gadu gleznas, der atcerēties viņa ieteikumu tām pieiet tuvāk un baudīt nesteidzoties. Tad abstraktie krāsu laukumi tiešām iegūst pavisam citu jēgu.

Skrošu rūpnīcas šarms

Aiziet pie kāda ciemos un vienam pašam apēst visu svētku pīrāgu nav nedz piedienīgi, nedz iespējami. Tāpēc starp citām Daugavpils ievērības cienīgajām vietām šoreiz izcelsim Daugavpils skrošu rūpnīcu. Tā ir atrodama arī Latvijas industriālā mantojuma sarakstā kopā ar, piemēram, Cēsu alus brūzi, Gulbenes–Alūksnes šaursliežu bānīti, senākiem tiltiem, bākām Baltezera sūkņu staciju un daudz ko citu.

Daugavpils skrošu rūpnīca ir vienīgā tūristiem atvērtā munīcijas ražošanas rūpnīca Baltijas valstīs, kas darbojas jau kopš 19. gadsimta beigām. Laika gaitā ir mainījušies tās īpašnieki un ražotais sortiments, taču rūpnīca darbojas arī šodien un ražo lodes gludstobra medību ieročiem un skrotis sporta šaušanai. Darba kārtībā ir arī mašīnas, ar kurām munīcija ražota vēl pirms gadiem 30.

Pavisam noteikti ir vērts uzkāpt Eiropā visvecākajā skrošu liešanas tornī, kas joprojām darbojas. Tornis ir 40 metrus augsts. Vēl arī mūsdienās pāris reižu gadā izkausēts svins no torņa augšstāva caur īpašu sietu krīt īpašā akā, pa ceļam iegūstot ideālu lodes piliena formu. Ja nelaimējas redzēt svina liešanu, tornī vienalga vajadzētu uzkāpt kaut vai tāpēc, lai palūkotos uz pilsētu no augšas. Pēc atgriešanās atpakaļ uz zemes ir iespēja pārbaudīt, cik droša roka ir, šaujot mērķī.

Ar ceļojumiem uz kādu pilsētu parasti ir tā, ka, izbraucot no mājām, mēs domājam vienu, bet atgriežoties – pavisam ko citu. Tad vēl ir vietas, kurās pietiek ar uzkavēšanos uz pāris stundām, bet ir tādas, kur gribas atgriezties vēlreiz. Ja dosities uz Daugavpili, ir skaidrs, ka ar vienu dienu tur īsti nepietiek. Un vēl aizmirstiet apgalvojumu, ka "tur neviens nerunā latviešu valodā". Patiesībā tur pat teātri spēlē trīs valodās – divas no tām ir latviešu un latgaliešu.