Tā kā cīņa par līdzcilvēku prātiem un noskaņojumu notiek gan televīzijā, gan internetā, šonedēļ Rīgā, Eiropas Savienības mājā, notika Latvijas Transatlantiskās organizācijas rosināta diskusija "Cenzēto mediju propaganda informācijas telpā".
Pie diskusiju galda sēdās Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes priekšsēdētājs Ainārs Dimants, Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadītāja Solvita Āboltiņa, NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktors Jānis Kārkliņš un portāla "Delfi.lv" krievu versijas galvenais redaktors Anatolijs Golubovs, bet sarunu vadīja ar mediju pasauli cieši saistītais Juris Paiders. Savukārt zālē sēdēja gan Latvijas Institūta direktore, gan Saeimas un Rīgas domes deputāti un, šķiet, pat pa kādam ārvalstu vēstniecības pārstāvim.
Tāpēc saruna, protams, neaprobežojās tikai ar "mērošanos ar televizoriņiem". Tika meklēti cēloņi, kas notiek, ja notikumi pasaulē tiek atspoguļoti vienpusīgi vai kāds lūko ar informāciju manipulēt, un vai šādā situācijā ir iespējams kaut ko vērst par labu. Dimanta kungs jau pašā sākumā iezīmēja ienaidnieku loku – Krievijas TV kanālus –, ar ko Latvijai pienākas cīnīties. No viņa teiktā izrietēja, ka cīņa jau gandrīz ir sākusies ar dažādiem pētījumiem un koncepciju radīšanu, kuras dažādu, visbiežāk – nesaprotamu, iemeslu dēļ Saeima nav steigusies īstenot.
Viena no iespējām, kā mūsu informācijas Dāvidam stāties pretī Kremļa propagandas Goliātam, būtu nacionālās informācijas telpas stiprināšana. Tas droši vien ir saprātīgākais, kas var notikt, jo mūsdienās uzvar ne jau visādu veidu ierobežojumi, bet gan labākais piedāvājums. Tikai – ko te sacīt, ja pat varasvīri runā par finanšu ziņā, pašcenzūras un īpašnieku interešu novājinātu presi. Bet tā jau ir veca patiesība – ja nebarosi savu sargsuni, var gadīties, ka drīz sētā ries sveši suņi.
Kā zināms, jaunākās laika zīmes ir ziņu plūsma no austrumu puses, kurā atspoguļojas gan karš Ukrainā, gan baumas par NATO "draudiem" Krievijai un tamlīdzīgas lietas. Politikai tuvāk stāvoši ļaudis to sauc par propagandas plūsmu ar mērķi sēt neziņu, naidu un nedrošību, citi – pat par hibrīdkaru.