Latvijas ceļš uz neatkarību tika nosargāts, un, ja mums ir piemiņas pasākumi, piemēram, 16. martā, kuru politiskais skaidrojums ir visnotaļ atšķirīgs, tad barikāžu laiks skaidri saprotamu iemeslu dēļ nekādas divdomības nepieļauj. Tā ir akmenī cirsta patiesība. Protams, ir jautājums, cik plaši katru reizi 1991. gada barikāžu aizstāvju piemiņas diena tiek atzīmēta un kam tā ir vajadzīga.
Pagājušo piektdien iznāca būt klāt piemiņas pasākumā Mārupē. Tas notika Mārupes jaunajos kapos, kuros ir apglabāts Roberts Mūrnieks. Viņš bija pirmais no sešiem barikāžu laika upuriem, kuru padomju milicijas specvienību – OMON – kaujinieki nošāva uz Vecmīlgrāvja tilta. Pie R. Mūrnieka kapavietas bija atnākuši vīri sirmām galvām, kuri paši tolaik stāvēja uz barikādēm. Vēl bija vietējās vidusskolas skolēni. Bija atbraucis arī toreizējais Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs, kurš tagad ir Saeimas deputāts. Klāt bija arī kādas komerctelevīzijas reportiere.
Protams, uz piemiņas pasākumu nebija sanākuši simtiem cilvēku, jo tas, pirmkārt, bija darba dienas vidus. No otras puses, varbūt šādi kamerstila pasākumi ir pat daudz jēdzīgāki par plašām un pompozām varoņu pieminēšanas akcijām, jo visu varēja redzēt un dzirdēt bez skaļruņiem un virs galvām izvietotiem ekrāniem. Iespējams, tā ir pēcvēlēšanu laika priekšrocība.
Lai arī vēsture mums visiem ir kopīga, tomēr katrs to izjūt tieši caur sevi, jo brīvi visi kopā mēs varam būt tikai tad, ja brīvs ir katrs no mums. Cita starpā arī runātāji pie R. Mūrnieka kapa ne reizi vien atgādināja: iet vai neiet uz barikādēm – tā bijusi katra paša brīva izvēle. Viņi arī piebilda, ka svarīgi būtu, lai jaunie cilvēki, kuri dzīvo citā informācijas un tehnoloģiju līmenī nekā barikāžu dalībnieki, to saprastu.
Patiesībā jau tas ir jautājums par patriotismu, par ko dažādām paaudzēm ir atšķirīgi priekšstati. Taču ir arī kaut kas kopīgs. Lai gan visiem ir skaidrs, ka vēsture nekad neatkārtojas – vismaz tieši ne –, nekad neesmu nevienu dzirdējis sakām, ka kritiskā brīdī viņš nebūtu gatavs rīkoties atbildīgi, jo īpaši tad, ja runa ir par neatkarību. Tā bija 1991. gada janvārī, un, visticamāk, tā ir arī tagad – laikā, kad barikādes nav jāceļ.
Einārs Binders
Šajās dienās tiek pieminēts 1991. gada barikāžu laiks. Gan tiem, kuri paši bija uz barikādēm, gan tie, kuri par tām tikai dzirdējuši, šīs dienas saistās ar notikumiem, kad cilvēki bija vienoti un nevardarbīgi pretojās spēkiem, kas par katru cenu gribēja saglabāt Padomju Savienību.