Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Šo pārdomu pamatā liktais Svēto Rakstu vārds mudina pārsteidzīgi neuzņemties saistības pret Dievu (manuprāt, arī citās dzīves sfērās), kuras var izraisīt kļūdainas sekas. Arī pagājušās nedēļas notikumos pirms lēmumu pieņemšanas ir svarīgi visu apdomāt.

Gribu cerēt, ka pagājusī nedēļa jau ir pietiekami ilgs laiks, lai mēs varētu sākt mazāk emocionāli apskatīt divus galvenos jautājumus, ko ir skārusi šī traģēdija: terorisms reliģijas vārdā un reliģija un preses brīvība.

Šīs pārdomas ir kristieša piedāvājums diskusijai, kuru varētu veicināt šie traģiski notikumi.

Pirmkārt, par vardarbību un terorismu reliģijas vārdā.

Diez vai ir kāds noslēpums, ka dažādām reliģijām ir atšķirīgs skats uz reliģijas un vardarbības problemātiku. Es varu pārstāvēt tikai savu, luteriskās kristietības pasaules skatījumu, ka Dieva dotā dzīvība ir Dieva dāvana, kuru atņemt Dievs nav ļāvis, kā piektajā no desmit baušļiem rakstīts – tev nebūs noslepkavot. Tāpēc katrs cilvēka dzīvības atņēmējs (slepkava) ir tiesājams.

Turklāt kā kristietis ticu, ka, ja slepkava izbēg cilvēku sodam, tad Dieva sods viņu noteikti sasniedz te vai mūžībā. Tas attiecas uz ar automātiem bruņotiem islāmistu šāvējiem šī gada 7. janvārī, tas attiecas uz ar kristīgām vērtībām melīgi maskējušos 2011. gada 11. jūlija šāvēju Norvēģijā, baidos, tas attiecas arī uz tiem, kas atņem dzīvību vēl nedzimušam bērnam vai vecam un neārstējami slimam cilvēkam. Dieva Vārds šajos jautājumos ir ļoti skarbs.

Lai nerastos pārpratumi, Kristus mācība arī nepieļauj vardarbību reliģijas vārdā, pat ne kristietības vārdā. Mūsu Kungs un Pestītājs to ir pietiekami skaidri nodemonstrējis, nedz Pats Sevi aizstāvēdams, nedz arī pieļaudams asinsizliešanu Viņa aizturēšanas laikā. Vēl vairāk, mirdams pie krusta, Viņš aizlūdza par Saviem tiesātājiem, mocītājiem un krustā sitējiem. Jēzus Kristus nav manījis Savu nostāju, tā Viņš uzskatīja Savas kalpošanas sākumā, un ar to arī noslēdza Savu zemes dzīves kalpošanu.

Cits, šeit neapskatāms jautājums ir par likumīgas un tiesiskas valsts ierēdņu (īpaši, policistu un karavīru) pienākumu, pildot amatu, izmantot arī ieroci un spriest par dzīvības un nāves jautājumiem. Par to šeit nē.

Tātad es esmu kopā ar sērotājiem un līdzjutējiem, izsaku līdzjūtību ne tikai cietušo izdevuma darbinieku tuviniekiem, bet arī policistu un citu iespējamo vardarbības upuru ģimenēm, radiem un draugiem.

Otrkārt, par reliģiju un preses brīvību.

Šī notikuma sakarā, man ir radies izbrīns par daudzu cilvēku nostāju, kad ir runa par notikušo.

Pieļauju, ka es nebiju vienīgais, kuru nepatīkami pārsteidza patiesība, ar ko tad nodarbojās 7. janvārī cietušo žurnāla darbinieku izdevums. Tas nebija kāds reliģijas pētnieku projekts, kurā reliģijas sfērā labi zinoši un drosmīgi žurnālisti, ar cieņu pret godīgiem un sabiedrībai lieti kalpojošiem atšķirīgu reliģiju pārstāvjiem, atmaskotu dažādu reliģiju apšaubāmas teorijas un/vai prakses. Ja tādu izdevumu būtu par savu mērķi izvēlējies terorisms, arī man būtu pienākums doties un izteikt savu atbalstu, jo uzskatu, ka tiesības iepazīties un ar cieņu vērtēt dažādu reliģiju spēcīgās un ne tik spēcīgās puses ir katra cilvēka brīvības pamatā.

Tomēr nē. Izrādījās, ka runa ir par skandalozu lapeli, kuras humoristi nodarbojās ar nekrietnu, pretīgu, necieņas pilnu un zākājošu izpaušanos par reliģijām (šķiet, īpaši izceļams būtu islāms, lai gan arī citas reliģijas netika taupītas šajā izdevumā).

Protams, sliktas kvalitātes un neķītrs (pat sava veida pornogrāfisks) žults izpausmes veids nav attaisnojums teroristu uzbrukumam. Tomēr, te rodama kāda nopietna zīme jautājumā par reliģijas brīvību un tās publiskās izpausmes robežām. It īpaši tāpēc, ka, paužot savu atbalstu 7. janvāra terora aktā cietušajiem, ne viens vien izdevums sāka pārpublicēt viņu darbus un aizstāvēt minētā zemās humora kvalitātes un pornogrāfiskā izdevuma tiesības šādi izpausties. To gan es vairs nesaprotu.

Vai tiešām preses brīvība ir tik niecīga un nevērtīga lieta, ka tā nodrošina nožēlojamu ņirgu un pornogrāfijas izplatīšanu? Vai tiešām tās ir vērtības, kuras ir pamatā preses brīvībai?

Vai preses brīvība nav iespēja godprātīgi un ar cieņu analizēt notikumus, pēc labākās sirdsapziņas izmantojot iespēju izteikties, apzināt daudziem cilvēkiem neaizsniedzamo, izvērtēt dažādus apstākļus un to ietekmi uz cilvēkiem?

Es runāju par tiesībām sekot līdzi valsts varas dažādu līmeņu darbam, par zinātnes sasniegumiem, par karu nekrietnumu, par cilvēku varonību, gļēvumu, jā arī muļķību. Vēl vairāk, es runāju par spēju, par spīti labām vai sliktām ziņām, savu žurnālista un izdevēja darbu darīt ar visaugstākajiem humanitātes standartiem. Es runāju par tādu kā Hipokrāta zvēresta ietekmi žurnālistu vidē. Vai šajā gadījumā ir par to runa?

Runājot par slavenajām karikatūrām, manuprāt, tā nav. Vēl vairāk, te ir jārunā par pārprastu preses brīvību.

Te nu es nonāku pie savas priekšlikumu daļas. Proti, pie tā, ko mēs varētu un mums vajadzētu mācīties no šīs traģēdijas. Mūsu likumdošana aizstāv cilvēka cieņu. Tāpēc katrs, kuram nav slinkums, nevar atļauties zīmēt, ko vēlas, jo par cilvēka cieņas aizskaršanu var nonākt tiesas priekšā. Tāpat ar likumiem aizsargātas juridiskas personas. Pat valstis starptautiskajā sabiedrībā aizstāv likumi. Izrādās, vienīgi reliģiju mūsu sabiedrībā neaizstāv neviens. To arī izmanto šādi izdevumi, kas nekrietni izņirgā to, kas miljoniem cilvēku ir svēts.

Protams, ticīgo jūtu aizsardzība nedrīkst ietekmēt tiesības cieņpilni apspriest un analizēt dažādus pasaules uzskatus un ticības. Tomēr tā nedrīkst arī ļaut pašiem zemiskākajiem instinktiem izņirgāt to, kas miljoniem ir svēts (tikai viena neliela piezīme, neesmu dzirdējis, ka musulmaņi rietumos jebkad būtu īpaši skaļi protestējuši zinātniskai pētniecībai). Jo demokrātijai ir robežas. Tieši tāpēc tā ir demokrātija, ka tā katram cilvēkam un cilvēku grupai lūdz (arī liek) ievērot robežas. Tikai tad tā ir patiesa demokrātija. Pretējā gadījumā cilvēce tiek novesta vienas ideoloģijas varā, kas valda un uzspiež savu viedokli citiem. No vēstures zinām, pie kā tas noved.

Vienu lietu gan diezgan labi apzinos. Diez vai šeit izteiktajiem priekšlikumiem ir iespēja būt uzklausītiem. Ir cilvēki, kuri negrib patiesi demokrātiski piešķirt ticības jautājumiem cieņu, līdzīgu cilvēka, juridiskas personas un valsts cieņai. Tie ir reliģijas ignoranti un tai pretnieciski cilvēki, kuri nesaprot (negrib saprast!) cieņas nepieciešamību ticības sfērā. Tādiem cilvēkiem man gribas jautāt, kā tas saskan ar demokrātijas un tolerances principiem? Protams, katram sava reliģija, bet cik ilgi demokrātija un tolerance tiks pielāgota, apejot tik daudzu cilvēku svarīgu dzīves aspektu?

Noslēdzot, ir patiesi žēl, ka tikai tik traģiski notikumi piesaista daudzu cilvēku uzmanību.

Ceru, šī traģēdija mūsu sabiedrību mudinās uz nepieciešamiem secinājumiem un ticības stājas cieņa atkal kļūs par aizsargājamu vērtību, līdzīgi cilvēka, juridisku personu un valstu cieņai. Šobrīd gan rodas sajūta, ka reliģija arvien tālāk tiks izsmieta un izņirgāta, un to darīs, aizbildinoties ar preses brīvību. Bet vai tas ir pareizi un tā tam jābūt?

Lai Dievs mūs pasargā no pārsteidzīgiem lēmumiem un ļauj atrast pareizo izeju katrā laimē un, it īpaši, nelaimē!