Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Jau tā ticību zaudējušajai tautai tagad vēl jānoskatās, kā īpaši slepeni tiek pārdota valsts banka "Citadele", kas savulaik tika "glābta" ar šīs pašas tautas finanšu palīdzību – nodokļiem. Lai "izrāde" būtu pikantāka, arī paši ministri vēl vasaras sākumā netika informēti par iespējamajiem bankas pircējiem, proti, tiem tika doti slepeni apzīmējumi: "jūrnieks", "baklažāns", "kapri". Diemžēl nevienam un nekur netika skaidrots, kāpēc tieši šādi vārdi un kāpēc ne latviskāki, piemēram, ābols, nēģis u.c.

Taču arī ne visiem ministriem bija tas gods piedalīties "lietā par "Citadeli"". Lai pārdošana būtu vēl slepenāka, vienu otru spēlētāju no sēžu zāles izraidīja.

Kā gan lai mēs, tauta, oktobrī ievēlam jauno Saeimas sasaukumu, ja mūsu ministri neuzticas paši sev un cits citam? Ja mūsu valdībā ir cilvēki, kuriem netiek dota pielaide valsts noslēpumam? Kas šī ir par valsti? Vai tā ir tikai sakritība, ka pielaide netiek dota vienas konkrētas partijas pārstāvjiem? Vai varbūt politiska atriebība – politisko konkurentu noņemšana no skatuves? Vienu konkurentu jau noņēma, izskatās, ka pienācis laiks nākamajam.

To, kādas izrādes vēl mūs sagaida pirms vēlēšanām, varam tikai minēt, lai gan, šķiet, nekas jau vairs nespēs pārsteigt.

Tomēr nepamet sajūta, ka, mēs, tauta, esam stipri nogrēkojušies pret savu valsti, ja reiz bankas pārdošana pārvērsta par tik slepenu operāciju un mēs tiekam turēti pilnīgā neziņā. Atbildīgās amatpersonas izvairās no jautājumiem, nespēj paskaidrot, noklusē. Turklāt visa pārdošanas operācija notiek tādā steigā, it kā mēs varētu šo pīrāgu kādam atņemt.

Bet, objektīvi izvērtējot, tomēr jāpiekrīt, ka paši esam vainīgi, jo paši vien ievēlējām šos "slepenos aģentus".

Tādēļ, pirms 4. oktobrī iziesim no mājām uz vēlēšanu iecirkņiem, derētu atsaukt atmiņā pēdējos četrus gadus uz valsts politiskās skatuves. Tā teikt – septiņreiz pārdomāt savu izvēli un vienreiz novēlēt.