To, kāpēc tas ne vienmēr izdodas, daudzi cilvēki jūt, bet, iespējams, neapzinās. Par vienu no iemesliem liek aizdomāties aktrise Karīna Tatarinova un "Plenēra apvienības" mūziķi savā kopdarbā "ne 'Formāts". Fotogrāfa spontāni izteiktajos vārdos par labi izdevušos fotogrāfiju, kas diemžēl neder tikai tāpēc, ka nav žurnālam piemērotā formātā, aktrise ir sajutusi šos bieži vien neredzamos rāmjus, kuru dēļ labas lietas, ieceres un darbi paliek aiz kadra, nav izmantojami tikai tāpēc, ka neatbilst kādam formātam, nav ierāmējami. Šī atklāsme mākslinieci ir rosinājusi iziet ārpus rāmjiem, ļaujot no jauna atklāt mazpazīstamu Imanta Kalniņa mūziku no 70.–80. gadu kinofilmām, kurās mākslinieci fascinē nevis bikses ar platiem galiem vai tolaik aktuālās triecienceltnes, bet gan cilvēciskā atbildība.
Taču dzīve nav iedomājam bez kaut kādiem rāmjiem, kas pastāvējuši visās sabiedrībās un valsts iekārtās. Jautājums ir tikai par to, vai šie rāmji palīdz dzīvot vai, gluži pretēji, nomāc cilvēka radošo garu, ko mākslinieki vienmēr sajūt daudz agrāk un spēcīgāk. Ja cilvēka garam neļauj izpausties, sabiedrībā veidojas piespiedu dīkstāve un gruzdēšana, par ko bija jādomā, vērojot neparasti gleznieciskās purva ainavas mākslinieka Jāņa Andra Oša izstādē "Ainava un tās transformācijas".
Viens no līdzekļiem, kas ātri visu noliek savās īstajās vietās, ir labs humors. Voldemārs Šoriņš, iestudējot austriešu dramaturga komēdiju "Balkona ragneši," ļauj mums pasmaidīt par kaislībām, kurās esam sapinušies ikdienas skrējienā, un ieraudzīt, ka cīņa par varu, naudu, sevis apliecināšanu, kas mums šeit un tagad šķiet ļoti svarīgas valsts un pasaules mērogā, ir tikai tādas skudriņu rotaļas, ja uz tām paraugās kosmiskā mērogā. Kad iedomātie vizuļi nobirst, top redzams tas, kas palicis pāri, un tā arī ir atbilde uz jautājumu: „Vai bija vērts?"
Mākslinieki šodien, tāpat kā vienmēr, turpina līdzsvarot sabiedrībā notiekošos procesus, aicinot paskatīties uz dzīvi un to, ko darām, no cilvēciskā viedokļa. Līdzko vissvarīgākais ir cilvēks, rāmji automātiski paplašinās.
Gleznainā Pierīga ir bagāta ar skaistiem kultūras namiem, izstāžu zālēm, bibliotēkām, kur ik nedēļas nogali esam aicināti uz dialogu ar māksliniekiem, kuri, aktrises, režisores, teoloģes un rakstnieces Daces Priedes vārdiem runājot, uz pasauli ļauj paskatīties kā uz brīnišķīgu dāvanu, ir tikai jāatver acis, lai to ieraudzītu.