Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Kad pēc traģēdijas ieeju tagad kādā lielveikalā, acis neviļus raugās uz augšu – viss šķiet apdraudošs un bīstams. Gaidot rindā pie kasēm, uzmācīgā vīzijā skatos gan sevi, gan kasieres, gan ar iepirkuma groziņiem un ratiņiem stāvošos kā upurus. Kas var būt vēl nežēlīgāk, kā pēkšņi tikt apraktam zem pašu būvēta mūsdienu tempļa drupām. Gribot negribot depresīvas noskaņas sāk valdīt pār veselo saprātu.

Ar tādu traumētu psihi nesen klīdu pa bijušā Vefa teritorijā esošo "Dominu", kur netīro cehu vietā, sociālistiskā darba klaušās aizvadīto mūžu piemiņai kā majestātisks sarkofāgs uzbūvēts gigantisks kapitālisma dievnams. Preču klāsts te un arī visās citās dižpārdotavās ir sasniedzis savu apogeju. Tā nav tradicionālā pārtika un priekšmeti, tās jau ir neatkarīgas mutācijas, kuras dzīvo savu dzīvi un pašas sevi ģenerē ģeometriskā progresijā, ielencot mūs tajā bagātākajā zemeslodes pusē, kur arī man laimējies piedzimt.

Vājprāts, kā mēs piecdesmit garus gadus varējām bez visa tā izdzīvot. Šodien plauktu rindas lūzt no pārpilnības. Plaukts un visas tā modifikācijas kā konteineri, furgoni vai fūres jau ir kļuvuši par laikmeta zīmēm un stilu. Arī arhitektūra pieņem lielveikalu funkcionālo stellāžu formas. Jumtam vairs nav pasargāšanas funkcija – tas ir kā jauns plaukts, uz kā kaut ko uzbūvēt vai sakrāmēt ar mērķi vēl vairāk nopelnīt.

Tā tas bija Dakā, Bangladešā, šī paša gada sākumā, kur dzīvību zem betona paneļu drupām zaudēja vairāk nekā tūkstotis cilvēku. Dzenoties pēc peļņas un pretēji drošības noteikumiem, tur virs kādas veikalu ēkas tika papildus uzcelti četri stāvi, kuros maksimāli saspiest un ekspluatēt lēto darbaspēku. To sauca par optimizāciju, kas mums nav svešs vārds. Tā tas bija Seulā 1995. gadā, un tieši tas pats arī notika Zolitūdē. Kad Seulā sagruva tirdzniecības centrs un gāja bojā 500 cilvēku, Dienvidkoreja tika dēvēta par Āzijas tīģeri – arī mūs nesen nosauca par Baltijas tīģeri. Kas tad šīm civilizācijas tehnogēnajām katastrofām ir kopīgs?

Pirms traģēdijas virtuālajā vidē bija debates par konstitūcijas kodolu, par kādu sevišķu preambulu, bet realitāte rāda, ka dzīvojam pasaulē ar antihumānu kodolu, kuras vadošā preambula ir peļņa un nežēlīga konkurence – darviniska dzīvnieku pasaules cīņa par izdzīvošanu. Jā, šim antihumānajam kodolam iepakojums ir skaists, un pārdevējām jāsmaida, lai arī viņas spiestas necilvēciski vergot. Tas ir iedresēts smaids. Rietumu pasaules cilvēki māk žilbinoši smaidīt, jo dresēti jau n-tajās paaudzēs. To sauc par kultūras līmeni, kas mums vēl jāsasniedz.

Kas ir tie konstrukcijas stiprinājumi, skrūves vai balsti, kas satur šo māju, kurā dzīvojam un kurā tas viss notiek? Tie ir kapitāls, peļņa un konkurence. Šī sociālekonomiskā cementa saistviela ir virspeļņa un uz tās uzbūvētā finanšu piramīda ar savām neprognozējamām un destruktīvām sekām. Demokrātija, kas izveidojusies par gadsimtu gaitā filigrāni izstrādātu kapitālisma vīģes lapu, ir šī naudas režīma reglaments, tās aizstāvības ideoloģija. Apzīmējums ir palienēts no senās Grieķijas un Romas vergturu iekārtas, bet vai kaut kas ir mainījies? Vai tālās Bangladešas šuvējas un mūsu "Maximas" pārdevējas nav modernie vergi? 20 dolāri mēnesī, kas nopelnīti siltajā klimatā, ir ekvivalenti mūsu kasieres 200 latiem.

Modernās pasaules apburtais loks turpinās. Tikai proletariāts ir mainījis ģeogrāfiju. Mūsdienu darbā vieniem jāvergo astoņas stundas, bet citiem sešpadsmit kā pirms simts gadiem Raiņa "Fabrikas" meitenes dziesmā. Arī tieši tāpat kā K. Marksa laikā katrā precē tiek ieguldītas darba stundas – daļa no cilvēku unikālās eksistences, jo saražotajā produktā ieguldītais laiks nepieder viņiem, tā ir atsvešinātā dzīve, kas primitīvas bezizejas vārdā tiek ar varu tiem atņemta.

Par moderno vergturu piešķirto kompensāciju iespējams nopirkt tikai pārtiku un labāk situētiem arī kādu mantu vai izklaidi, ar ko atvieglot atlikušās nedaudz krēslas stundas līdz jaunam darba dienas rītam. Mēs te it kā dzīvojam labāk, bet tas viss ir uz parāda un rēķins aug. Lai šī sistēma pastāvētu, nepieciešama totāla un stihiska preču un pakalpojumu ražošana un ar to saistītu darbību stimulēšana. Kapitālisms attīstās uz ekspansijas rēķina un, lai palielinātu pirktspēju šodien, tiek drukāta nauda, tā aizņemoties no nākotnes, no mūsu bērniem un mazbērniem. Šis amoka skrējiens tiek nosaukts par inovāciju vai kreativitātes ceļu, vai arī kādās citās PR speciālistu vārdu pērlēs.

Ja apstātos mūsu patērēšanas drudzis un ar to saistītā bezjēdzīgā resursu izšķiešana, tad nevajadzētu ne 1917. gada, ne dziedošo revolūciju. Vajadzētu tikai kādu brīdi neko nepirkt un viss sabruktu kā kāršu namiņš.

Un tā 2013. gada 21. novembrī manas paaudzes laikā nepieredzēta traģēdija mums, sadzīves un patērēšanas transā esošajiem, atsedza sistēmas velnišķo kāju, atklāja tās, aiz demokrātiskās fasādes paslēpušos, melno pusi. No tālo atmiņu tumsas iznirst "Pink Floyd" un "The Dark Side Of The Moon". Toreiz dziesmas "Money" ritmos, vārdus "Money it's a crime, money is the root of all evil today..." nesaprotot, mēs dejojām un sapņojām, kā komunistu varu nomainīt ar naudas varu.

Izrādās, ka visa mūsu sapņu arhitektūra ir bijusi greiza, ka uzceltā māja brūk, pašus ar visām savām cerībām un sapņiem aprokot. Tu nevienu mirkli nevari būt drošs, ka nekļūsi par nākamo šīs "arhitektūras" upuri.

Brīdī pēc katastrofas interneta tīklos un masu medijos tas viss uzplaiksnī nežēlīgā atklātībā, bet tad jau nostrādā signalizācija un ieslēdzas demokrātijas preventīvie mehānismi. Nekas nemainīsies – automātiski iedarbojas pārsimt gadu pieredzē slīpētais aizsarglīdzekļu arsenāls. Informatīvajā troksnī, kuru ar naudas varas algoto masu mediju palīdzību rada institūciju, advokātu un ekspertu uzblīdušās birokrātijas mudžeklis, patiesība pazūd.

Ir pienākusi kārtējā piektdiena, kas nozīmē, ka jāizved atkritumi. Stumjot pret kalnu smago konteineru, jūtos kā mitoloģiskais Sizifs un atceros laiku, kad miskastes nebija, kad mums bija tikai ugunskurs un komposta kaudze, uz kuras šad tad izauga pa kādam ķirbim. Atkal uzmācās melnās domas, ka šī sistēma ir planētas slepkava. Tā kā milzu gaļas mašīna neapstāsies, kamēr nepārmals visu dzīvo un nedzīvo dabu. Zemes priekšpēdējie resursi maximāli tiek izmantoti miljoniem nevajadzīgu produktu un lietu ražošanai un patērēšanai.

Tāda fantasmagoriska aina pārņem jau tā uzbudināto fantāziju, un, kad es, no visa šī murga bēgot, atveru datoru, tad savā pastkastē atrodu vēstuli, kurā man piedāvā ķermeņa relaksēšanās masāžas jostu ar 55 procentu atlaidi.