"Cilvēki no malas redz tikai to, ka iegūstam piena barona titulu, ka strādājam ar peļņu, bet neviens jau nezina, kādu darbu tajā visā esam ieguldījuši un cik daudz esam riskējuši," saka Jura dēls Mārtiņš.
Janvāra beigās piena lopkopības saimniecība "J. Gierkena ZS" ieguva titulu "Piena barons 2012", kā arī saņēma Zemkopības ministrijas Latvijas piensaimniecības patriota balvu. Nupat iegūtā balva Gierkeniem nav pirmā un, visticamāk, ne pēdējā. Kad jautāju, vai tuvākajā apkārtnē ir vēl kādas lielas saimniecības, kuras varētu saukt par konkurentiem, Jura dēls Mārtiņš iebilst, ka piena lopkopji cits citam nav konkurenti.
"Vienīgais, par ko var konkurēt, ir zemes. Bet drīzāk mēs visi esam kolēģi, nevis konkurenti. Tāpat jau sazvanāmies, aprunājamies, apspriežam kaut kādas aktualitātes." Juris pēc profesijas ir vetārsts un savu pirmo soli lauksaimniecībā spēra 2000. gadā, iegādājoties nelielu fermu Ādažos. Viss tika sākts no nulles. "Nebija pat neviena traktora. Ieķīlāju savu māju Ādažos un paņēmu bankā kredītu. Nebija jau kā agrāk – kad kolhozs sadalījās, varēji tikt vismaz pie kādas tehnikas."
Līdz 2004. gadam Juris saimniekojis Ādažos, bet tad radusies iespēja Lēdurgā nopirkt lielāku fermu par saprātīgu cenu. Nozīmīgajā brīdī izšķiroša loma bija tobrīd 21 gadu vecajam Mārtiņam, kura vēlme strādāt un turpināt darboties saimniecībā noteica turpmāko likteni. "Viens pats es te nekad nebūtu atnācis. Tas bija atkarīgs tikai no Mārtiņa lēmuma – vai viņš ir gatavs strādāt un palīdzēt vadīt saimniecību." Un dēls nolēma, ka ir vērts mēģināt. Šīs izšķiršanās dēļ Mārtiņam nācās pamest iesāktās studijas Latvijas Lauksaimniecības universitātē ekonomikas fakultātē. Viņš tobrīd bija trešā kursa students. Ieturējis vairāku gadu pauzi, Mārtiņš pērn studijas tomēr beidza. Viņš atzīst, ka uz studiju beigām savas darba pieredzes dēļ ar pasniedzējiem varējis runāt kā līdzīgs ar līdzīgu un sajūta bijusi laba.
Birojā iznīktu
Trīs gadus, līdz 2007. gadam, dēls Krimuldā strādāja galvenokārt viens pats, tēvs atbraucis reizi nedēļā paskatīties, kā veicas darbi. Bet, kad uznāca pirmais krīzes vilnis, Ādažu saimniecība tika likvidēta un visa saimniekošana tika pārcelta uz Lēdurgu.
Kad tēvs vēl strādājis par vetārstu, Mārtiņš darba gaitās bijis līdzi. Puisis labi atceras, kā abi kopā gājuši govīm asins paraugus ņemt un kā sešu gadu vecumā palīdzējis ķeizaru taisīt. Arī Ādažos fermā savu palīdzīgu roku tēvam neliedza. "Ja bērnus ņem visos darbos līdzi, ar viņiem runā un apspriežas, tad kaut vai mazi, viņi tāpat visu labi saprot. Man ir trīs bērni, un tagad visiem šeit, Lēdurgā, ir savs bizness." Dēls Mārtiņš saimnieko piena lopkopībā, meita Aija Edžiņa ar vīru Rolandu nodibinājuši SIA "Ekorima" un darbojas biogāzes biznesā, bet otra meita Inguna Gierkena ar vīru Rolandu izveidojuši SIA "Injuro", kas ražo un eksportē malku.
Kad Mārtiņam vaicāju, vai viņš nekad nav alcis balto apkaklīšu darbu, viņš atbild, ka jau tagad to dara un laiž vaļā savus gardos smieklus. "Es jau pats ar traktoru nebraucu un fizisku darbu reti kad daru. Pārsvarā lielākais darbs ir ar menedžmentu. Varbūt gluži balta apkaklīte man nav, bet to, ka birojā nosēdēt es tiešām nevarētu, zinu skaidri. Es tur iznīktu."
Lēdurgas saimniecībā šobrīd ir 500 slaucamu govju, bet apsaimniekojamā zeme vairāk nekā 1000 hektāru plaša. Pērn pārstrādei "Valmieras pienam" piegādāts vairāk nekā 4100 t piena. 2011. Gadā saimniecības peļņa bija Ls 293 000, bet rentabilitāte sasniedza 23 %.
No malas izskatās, ka par šādu peļņu saimnieki nevar sūdzēties. Tomēr Juris norāda – peļņas skaitļi nav objektīvs rādītājs. Neviens jau nerēķina, ka pa šiem gadiem lauksaimniecībā ieguldīti aptuveni trīs miljoni latu un ka nemitīgi bankā jāatmaksā kredīts. "Ja parēķina, cik ir ieguldīts un cik iegūts atpakaļ, tad tā tik vien ir, ar cerību, ka nākotnē būs labāk. Mans tēvs jau smejas. Kad viņam saka: "Nu jā, jūs jau tagad liela saimniecība, daudz gotiņas, daudz naudas." Viņš saka: "Jā, daudz naudas un tikpat daudz arī parādu."" Ja pērn nebūtu uzcelta biogāzes stacija, tad tagad saimniecība būtu ļoti sliktā situācijā, norāda tēvs.
Jāpaplašinās, lai izdzīvotu
Esot zemniekam Latvijā, ir savi plusi un savi mīnusi, norāda Mārtiņš. Pie ieguvumiem jaunais vīrietis min iespējas attīstīties un to, ka visas zemes vēl nav aizņemtas. Mīnuss, protams, ir Eiropas Savienības nevienlīdzīgā politika attiecībā uz platību maksājumiem. "Citas valstis var aizmirst par attīstību paplašinoties, jo visas zemes ir aizņemtas. Ja kaut ko var, tad cenas ir nenormālas," zina Mārtiņš. Juris atzīst, ka visu laiku nākas dzīvot uz kredītiem un tā starpība, uz kuras rēķina var attīstīties, pāri paliek ļoti maza. Kad kredītmaksājumi samazinās, dzīvošana kļūst vieglāka. Bet, lai sāktu kaut ko jaunu, atkal jāņem kredīti.
"Mēs nepārtraukti attīstāmies. Piemēram, domājām, ka ar 300 gotiņām pietiks, bet nāca grūtāki laiki, kad ar esošo kredītu nevar izdzīvot, nācās palielināties, lai augtu apgrozījums. Tad sanāk, ka izaug līdz 500 govīm. Vienā brīdī bija pat 530. Lai varētu izdzīvot, vajag paplašināties. Mēs katru gadu, kaut arī nedaudz, bet palielinām apstrādājamās zemes platību. Ja tu esi maziņš, tad tas jau vairs nav bizness, bet dzīvesveids," situāciju skaidro Mārtiņš.
Par spīti tam, ka lauksaimniecība nav tīra medusmaize, Gierkeni nav atmetuši ar roku un devušies vieglākas laimes meklējumos uz ārzemēm. Šeit pie vainas tēvs, kurš apzināti savos bērnos audzinājis patriotismu. Mārtiņš atzīst, ka pieredzes apmaiņas vai valodu zināšanu dēļ var būt noderīgi īslaicīgi aizbraukt uz ārzemēm, "bet no tiem, kas aizbrauc pavisam, liela daļa, manuprāt, nav tie gudrākie cilvēki. Un tur savu biznesu sākt ir grūtāk".