IZDZĪVOT VAR ARĪ INDIVIDUĀLAIS KOMERSANTS
Olaines pagasta Medemciema "Cīruļos" jau 18 gadus darbojas veikaliņš, kurā saimnieko Ināra Zelča. Pirms kļūt par individuālo komersanti un sākt tirgoties, viņa ilgus gadus strādājusi zeķu fabrikā "Aurora". Ar ilgos darba gados uzkrātu solīdu pensiju lepoties neesot iemesla, tāpēc Ināras kundze turpina rosīties veikalā. Vai tirgojoties kļuvusi bagāta? Nē, taču bez darba sēdēt arī esot grūti, smej Ināra. Tirgošanos Ināra iesākusi ar diviem nelieliem veikaliņiem Rīgā un vienu Olaines novadā. Tagad palicis tikai viens – Medemciemā –, jo galvaspilsētā mazās tirgotavas nav spējušas konkurēt ar lielveikaliem.
Darbošanās kā individuālajam komersantam sniedzot savas priekšrocības, jo zināmā mērā pats sev esi saimnieks, pats vari izvēlēties piegādātājus un preču daudzumu, vienkāršāk esot nomaksāt nodokļus. Esot, protams, arī ēnas puses. Piemēram, neveiksmes gadījumā nākas riskēt ar visu, kas pieder, ieskaitot pensiju.
Pie Ināras Medemciema veikaliņā var nopirkt maizi, smalkmaizītes, piena produktus, kaut ko no dārzeņiem, gaļas izstrādājumus, arī alu un šo to no stiprākiem dzērieniem. Par ienesīgāko laiku Ināra sauc trīs četrus gada siltos mēnešus, kad vietējos dārzkopju kooperatīvos sarodas vasarnieki. Pārējā laikā, viņa atzīst, sanākot tāda "gara vilkšana". Taču arī šajos nosacīti klusajos mēnešos jāmaksā nodokļi, elektrības rēķini, jāseko līdzi izmaiņām tirdzniecības noteikumos un nodokļu nomaksas kārtībā.
Kā stāsta veikalniece, laiku pa laikam pie viņas iegriežoties Pārtikas un veterinārā dienesta kontrolieri, daudz retāk – Valsts ieņēmuma dienesta inspektori. Ināra pat īsti neatceras, kad viņi te pēdējo reizi bijuši, jo sūdzību par veikaliņa darbību neesot. Nekādi pārkāpumi nekad gan neesot atklāti. Protams, ik dienu rūpīgi tiek sekots līdzi tam, lai veikalā netiktu pārdotas preces, kam beidzies derīguma termiņš, sagādātas visas nepieciešamās iekārtas pārtikas preču uzglabāšanas prasību ievērošanai.
Par būtiskāko pēdējā laika problēmu Ināra piemin nenoteiktību ar kases aparātiem. Pagājušajā vasarā esot iegādājušies jaunu, tā brīža prasībām atbilstošu, taču nu jau VID izstrādājis jaunas prasības, un nav skaidrs, vai esošais kases aparāts ir derīgs. Pagaidām gan neviens kases aparātu kontrolieris veikalā iegriezies neesot, bet nav zināms, kas būs rīt.
Jautāta, vai dzīve nebūtu vienkāršāka, ja viņa ar savu veikaliņu iekļautos kādā no lielajām kooperācijas ķēdēm, Ināra atteic, ka par to ir domāts, taču neviens viņai nav izteicis piedāvājumu tādā iestāties. Pašlaik gan uzņēmums pārtopot par sabiedrību ar ierobežotu atbildību. Tas nedaudz atvieglošot preču pasūtīšanas procedūras, taču to kvalitātei un izcelsmei tik un tā būšot jāseko līdzi pašai un tikpat rūpīgi kā līdz šim.
Pie Ināras Medemciema veikaliņā var nopirkt maizi, smalkmaizītes, piena produktus, dārzeņus, gaļas izstrādājumus, arī alu un šo to no stiprākiem dzērieniem.
NE KATRAM IR PA PRĀTAM LIELVEIKALU BEZPERSONISKUMS
Mārupes administratīvajā centrā, lielveikala "Rimi" un nu jau arī "Maxima" nosacītā paēnā, jau četrus gadus darbojas tirgotava "Unce Eko". Tas ir ģimenes uzņēmums, kas pieder Madarai Kārkliņai. Veikalā var nopirkt dažādus sezonas dārzeņus un augļus no vietām, kur tobrīd ir to sezona, stāsta Madara. Piemēram, pašlaik, marta sākumā, viena no pieprasītākajām precēm esot uz lauka auguši salāti no Francijas dienvidiem, stāsta veikala īpašniece.
Raksturojot "Unce Eko" klientus, Madara teic, ka tie ir cilvēki, kuriem ir svarīgi zināt, no kurienes nāk prece, vai tā tik tiešām atbilst ekoloģiskas preces statusam. Tie ir arī cilvēki, kurus neapmierina lielveikalu bezpersoniskums. Veikalam esot gan pastāvīgi klienti, gan tādi, kuri iegriežas šeit laiku pa laikam. Lielāko daļu savu pircēju pārdevēji tomēr pazīstot gan vaigā, gan pēc vārda. Tas gan uzliekot papildu pienākumus, un ne jau katrs pārdevējs ir gatavs būt vairāk nekā tikai kasieris.
Uz jautājumu, vai, darbojoties konkurences un pastāvīgas dažādu kontroles iestāžu uzmanības lokā, ir viegli izdzīvot, Madara atteic, ka sākumā tiešām nav bijis viegli, jo Latvijā prasības un noteikumi, kas jāievēro mazajam uzņēmējam, ir tikpat stingri cik lielajam, kurš pārstāv tirdzniecības ķēdes. Taču viņa nedomā, ka tieši mazie ģimenes uzņēmumi, kuriem pārmet, piemēram, kāda čeka neizsniegšanu, būtu ēnu ekonomikas pamats valstī. Patiesībā mazajam uzņēmējam jābūt tik godīgam, cik vien tas iespējams, jo kontrolējošās iestādes – Valsts ieņēmumu dienests vai Pārtikas un veterinārais dienests – vairāk ir nodarbinātas ar uzņēmēju sodīšanu, nekā ieinteresētas tiem palīdzēt. Reizēm tas, nedaudz pārspīlējot, nozīmē, ka dažu eirocentu nesakritība ar kases aparātā reģistrētajiem čekiem mazajam uzņēmējam var maksāt sodu. Tas var beigties pat ar uzņēmuma slēgšanu. Kā teic Madara, kontrolieriem mazu uzņēmumu nolaist uz grunti ir vieglāk nekā lielu. Tātad, ja kaut kas apvieno daudzus mazos uzņēmējus, tad tās ir bailes no valsts institūcijām, jo caurumi likumdošanā spēles noteikumus padara ne vienmēr labi saprotamus.
Jautāta, kā būtu, ja "Unce Eko" mēģinātu sadarboties ar kādu radniecīgu uzņēmumu, Madara skaidro, ka Latvijas uzņēmējs diemžēl vēl nav iemācījies kooperēties; katram šķiet, ka viņš visu var paveikt labāk nekā citi, turklāt tad nav jārēķinās ar kompanjonu vēlmēm. Mierinājums –ja, paļaujoties uz paša spēkiem, tomēr izdodas kaut ko sasniegt, tad, laikam ritot, dzīve izskatās mazliet labāka nekā iepriekš.
PIETIKTU AR VIENU ROKASGRĀMATU
Jautāts, kā šobrīd jūtas mazo veikalu īpašnieki, Latvijas Tirgotāju asociācijas prezidents Henriks Danusēvičs teic, ka, lai arī laiku pa laikam rodoties dažādas problēmas, tie tomēr ir dzīvi. Lai atvērtu veikalu, kurā tiek tirgotas, piemēram, pārtikas preces, esot jāievēro virkne visādu priekšrakstu. Daļu izdevis Pārtikas un veterinārais dienests un Valsts ieņēmumu dienests, daļu – Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests, pat Valsts valodas aģentūra, vēl citus – vietējā pašvaldība. Vieglāk darbu esot uzsākt vietā, kur tirgotava reiz jau bijusi. Taču jebkurā gadījumā jābūt gatavam ievērot spēles noteikumus, ieskaitot darba likumdošanas prasības, rūpīgi sekot līdzi preču izcelsmei un kvalitātei. Ja kaut kas no tā tiks palaists garām, var sekot soda sankcijas.
Par būtiskāko pēdējā laika aktualitāti viņš uzskata neskaidrības ar jaunās paaudzes kases aparātu ieviešanu. Lielākā daļa komersantu jau pagājušajā gadā iegādājās jaunus, bet nu arī tiem, kam ar uzņēmuma grāmatvedību problēmu nekad nav bijis, jādomā par kārtējām pārmaiņām. Līdzsvars, kas bija iestājies premjerministra Valda Dombrovska laikā, atkal ir sašūpojies, atzīst H. Danusēvičs.
Vēl viņš min, ka, lai veiksmīgi tirgotos, pārdevējiem ir jāuzklausa dažādi padomdevēji. Maksas padomi par to, kā labāk sadzīvot ar likumdošanu, parasti atspoguļojas preču cenā. Paradoksāli, bet tirgotājiem tiekot piedāvāti arī pakalpojumi, bez kuriem viņi itin labi varētu iztikt. Pēc LTA prezidenta domām, mazajam tirgotājam pietiktu ar vienu rokasgrāmatu – vadlīnijām –, kurā tiktu apkopotas visas nepieciešamās minimālās prasības un noteikumi. To ievērošana jau garantētu tirgošanos bez problēmām.
H. Danusēvičs atzīst, ka Latvija, protams, nav Francija vai Itālija, kur mazo veikalu īpašniekus aizsargā likums, piemēram, neļaujot pilsētas centrā būvēt lielveikalus. Taču daudz kas ir arī pašu tirgotāju rokās, piemēram, prasme kooperēties.
Un visbeidzot, jautāts par mazo veikaliņu nākotni, H. Danusēvičs teic, ka tirgotājs, kurš izvēlējies pareizo vietu un preču sortimentu, noteikti izdzīvos – vismaz tik ilgi, cik ilgi Latvijā būs pircēji, kuri gribēs iegriezties ne tikai lielveikalos.
Rezumējot ir jāsecina, ka lielākā daļa neskaidrību un risku mazo veikaliņu nu jau gana mazajā pulciņā saistītas ar pārraugošo dienestu –pirmām kārtām VID un PVD – darbībām. Kaut vai kases aparātu nomaiņas labirinti vai iespējamais sodāmo uzņēmēju plāns, kurš jāizpilda, lai tur vai kas. Tādēļ "Rīgas Apriņķa Avīze" apkopojusi jautājumus un iesniegs tos attiecīgajiem dienestiem. Ar atbildēm, protams, iepazīstinās arī jūs, cienījamie lasītāji.