Lietai jābūt ar "odziņu"
"Strādājot ar koku, galvenais ir precizitāte, jo milimetrs šurp vai turp ir ļoti daudz," sarunas sākumā, skaidrojot, kas īsti būtu dēvējamas par koka smalklietām, skaidro Ilze.
Viņasprāt, tā varētu dēvēt nestandarta koka izstrādājumu, kas ir interesants un izsmalcināts. "Smalklieta var būt arī plaukts vai ķeblītis, bet šim priekšmetam jābūt ar "odziņu", nevis kā veikalā nopērkamajai masveida produkcijai."
Kā Ilze dēvētu sevi? Viņa smej, ka varot saukt par putekļu meiteni, arī par skaidu meiteni, bet uz jautājumu, vai kokapstrāde, viņasprāt, vispār ir sievietei piemērota nodarbošanās, Ilze atteic, ka tāds apgalvojums būtu diskriminācija.
"Mani vecāki ir mūziķi, tāpēc jau kopš bērnības no rīta līdz vakaram dzirdēju vijoli un čellu, taču manam tēvam allaž ir paticis ķibināties ap savu vijoli, kaut ko pielabojot un izmantojot galdnieka līmi. Tāpēc interese par kokapstrādi, iespējams, man radās, skatoties tēva darbošanos."
Tiesa, trīspadsmit gadus Ilze nostrādājusi starptautiskā tirdzniecības uzņēmumā, taču kādā brīdī atgriezusies "pie saknēm", izlemjot mācīties galdnieku kursos, kur saņemts arī diploms. "Galvenais, ko tur iemācījos, ir reāli pagatavot dažādas lietas, jo to nevar izdarīt, tikai paskatoties bildītes."
Turklāt Ilzei ir ļoti svarīgi, lai pagatavotā lieta būtu perfekti nostrādāta, jo viņa necieš paviršības. "Manuprāt, sievietes šādus darbus dara rūpīgāk – to varu apgalvot pēc saskarsmes ar meistaru, kurš taisīja divviru durvis. Tās bija šausmas!" Tāpēc Ilze saviem darinājumiem likšot parakstu: "Simtprocentīgs sievietes roku darbs!"
Koka mājiņa kaķim kādā no Rīgas namu pagalmiem.
Ar vienu roku dod...
Pēc kursu pabeigšanas uzsākot uzņēmējdarbību, Ilze Baumane saņēmusi Nodarbinātības valsts aģentūras grantu. Par šo naudu nopirkusi instrumentus un lēnām sākusi darboties. "Sākumā kaut kādas lietas gatavoju draugiem un paziņām, jo katram jau kaut ko vajag. Izrādījās, ka arī man pašai daudz ko vajag. Mēģināšana deva pieredzi, jo, tikai kaut ko gatavojot, tu saproti, kas un kā jādara," atzīst Ilze.
Savukārt nākamajam grantam viņa pieteikusies, jo vēlējusies attīstīt savu biznesu: "Var jau strādāt ar rokas instrumentiem, taču mūsdienās normālam galdniekam ir arī speciāla frēze, ar kuras palīdzību var izgriezt detaļas, kas prasa īpašu precizitāti." Attiecīgā tehnika ļaujot strādāt arī ar lielāku produktivitāti – ja, piemēram, galda kāju izgatavošanai, strādājot ar rokām, galdniekam nepieciešamas divas vai trīs dienas, ar frēzi to var izdarīt pāris minūšu laikā.
"Ja tev nav šādas tehnikas, tu neesi konkurētspējīgs, kaut vai piedaloties cenu aptaujās: saliekot visas izmaksas kopā, saproti, ka cipars ir mežonīgs." Tieši tādēļ viņa spērusi nākamo loģisko soli, domājot par ražošanas iekārtas iegādi.
Runājot par attiecībām ar valsts iestādēm, Ilze Baumane teic, ka pagaidām ne ar kādām problēmām nav saskārusies. "Ja nu vienīgi ir mazliet sarežģīti piedalīties konkursos, jo, ja tev pašam nav nekādu uzkrājumu, projektu ir ļoti grūti izkustināt no vietas," viņa neslēpj un piebilst, ka arī nupat saņemtais grants ir uz pusi mazāks nekā nepieciešamās summas.
"Jautājums ir, ko darīt un kā tikt uz priekšu. Par to man jādomā." Kokapstrādes meistare secinājusi, ka tā esot konkursu parastā bēda – tiek piešķirta uz pusi mazāka summa, nekā būtu vajadzīgs. Tāpēc viņa pašlaik domā vērsties vai nu pie "ALTUM", vai Jūrmalas Biznesa inkubatora.
Savai mammai Ilze uztaisījusi čella kājas turētāju. Tāds nepieciešams, jo smalkās grīdās caurumus nevar taisīt, bet citādi čellu nevar nostiprināt.
Lampa kā puzle no "bezdelīgu astēm"
Ko pēc trīs gadu darbošanās kokapstrādes jeb smalklietu jomā Ilze Baumane no pašas rokām pagatavotā sauktu par savu meistarstiķi?
"Tas bija vēl kursu laikā, kad man ienāca prātā uztaisīt koka lampu, kas būtu kā puzle un turētos kopā bez skrūvēm. Tas saskan ar smalklietu definīciju, ka to gatavošanā netiek izmantoti metāla elementi, turklāt šo lampu var gan izjaukt, gan salikt atpakaļ. Lampas daļu savienošanai izmantoju savienojuma detaļas, ko sauc par bezdelīgas asti un kuru gatavošanā jāievēro absolūta precizitāte."
Šis darbs prasījis četrus vakarus. Izmantojot frēzi, viss tiktu paveikts krietni ātrāk. Tagad Ilze domājot par lampas dizainu un modeļu dažādošanu. "Man dabiskie savienojumi šķiet simpātiska lieta, un es centīšos šo līniju turpināt," viņa sola.
Koka smalklietu meistares Ilzes Baumanes meistarstiķis ir no koka detaļām pagatavotā lampa, kuras daļas turas kopā kā puzle – bez skrūvēm.
Nekādas kokskaidu plates!
Latvijas priežu un egļu koksne esot "šaušalīgi mīksta", tādēļ derot tikai atsevišķām lietām, savukārt ozols un osis labs esot, piemēram, galda virsmām. "Vispār tas ir gaumes jautājums, jo man, piemēram, patīk priedes koks, kam redzamas zaru vietas. Arī savai lampai izmantoju priedi."
Savukārt Ilzes draugu un paziņu vidū pieprasītākās lietas ir virtuves plaukti, skapīši un galda virsmas. Šādu iekārtu viņa nesen pagatavojusi arī savai mammai. "Katram jau gaume ir citādāka, un standarta virtuves iekārta, kas piestāvēs sērijveida mājai, diez vai piestāvēs privātmājai."
Vēl Ilze uzsver, ka nekad savos darinājumos neizmanto skaidu plāksnes. "Finieri gan labprāt izmantoju, jo no tā atgriezumiem var dabūt gatavu visu ko! Nokrāso interjeram atbilstošā krāsā, un gatavs!"
Arī pašlaik Ilze jau divus mēnešus strādājot pie virtuves iekārtas. Kad tā būšot pabeigta, domāšot par nākamo projektu. Tāpat viņai padomā ir iespējama sadarbība ar Jūrmalas domi dažādu šai pilsētai raksturīgu suvenīru gatavošanā, taču tas vēl esot sarunu procesā.
Ilze Baumane pie savas darbnīcas.