No sabiedrības saliedētības viedokļa tas nav pareizi
Konkursos uz ierēdņa amatu obligāts priekšnoteikums ir atbilstība Valsts civildienesta likuma 7. pantam. Kandidātam jābūt Latvijas Republikas pilsonim, ar augstāko izglītību, nesodītam un jāpārvalda valsts valoda. Sludinājumos parasti kā obligāta tiek minēta arī angļu valoda, jo Latvijas ierēdņiem jākomunicē ar Eiropas Savienības institūcijām, savukārt "citu svešvalodu zināšanas tiks uzskatītas par priekšrocību". Šī pēdējā piebilde pamatā attiecināma uz krievu valodu, kurā Latvijā savās ģimenēs runā aptuveni 37% iedzīvotāju.
Latviešu sula, krievu sula
Jau pirms desmit gadiem pētnieki runāja par etnisko plaisu darba tirgū. 2007. gadā tā faktiski bija likvidēta, bet vēl pēc trim gadiem atkal atvērās. Šobrīd jaunajiem krieviem, ukraiņiem un baltkrieviem teorētiski ir tādas pašas iespējas kā latviešiem. Privātajā sektorā aptuveni atspoguļojas valsts etniskais sastāvs. Latvieši ir 61,8 % no visiem iedzīvotājiem. Vēsturiski atsevišķas etniskās nišas nodarbinātībā vēl pastāv – latvieši dominē lauksaimniecībā, krievvalodīgie strādā rūpniecībā.
Aptaujātie eksperti atzīst, ka tautības un runātās valodas ietekme uz tautsaimniecību samazinās, lai arī zināmas nianses saglabājas. Latvijas Tirgotāju asociācijas prezidents Henriks Danusēvičs stāsta, ka ārzemju uzņēmumi savu filiāļu vadībā labprātāk ieceļ latviešus, jo darbā nepieciešama stabilitāte, izpildīgums un disciplīna. Savukārt, kad mērķis ir agresīva darbošanās tirgū, priekšroka tiek dota slāviskas izcelsmes vadītājiem un lietuviešiem. Tas esot saistīts ar atšķirīgiem temperamentiem. Taču uzņēmumu un nozaru dalīšanos pēc nacionālās pazīmes, kā tas bija kādreiz, šobrīd Latvijā vairs izteikti nejūtot – vismaz tirdzniecības un pakalpojumu sektorā.
To apstiprina arī kompānijas "Latvijas fakti" direktors Aigars Freimanis, sakot, ka deviņdesmito gadu vidū uzņēmumi sevi izteikti šķiroja krieviem un latviešiem piederīgajos. Patērētāju attieksmē pat sulai bija tautība: "Gutta" ‒ krieviem, "Cido" ‒ latviešiem. Latviešiem arī bija izveidojies priekšstats, ka krievi strādā pavirši, savukārt krieviem ‒ ka latvieši ir neiecietīgi. Taču mūsdienās nacionālais jautājums biznesā vairs "neesot iebūvēts iekšā".
Citādi ir ar valsts pārvaldi, kur darbinieku atlasē priekšroka joprojām ir latviešiem. Pēc Henrika Danusēviča domām, tas nav labi ‒ jo mazāka konkurence, jo zemāka kvalitāte. Gadu gaitā, ignorējot valdības īstenotās integrācijas politikas centienus, etniskā disproporcija pārvaldē tikai pieaug.
Nodarbināto (15‒74 g. v.) sadalījums pēc tautības pa sektoriem 2015. gadā, tūkstošos:
Sašķeltība ir risks
Centrālās statistikas pārvaldes pērn veiktais darbaspēka apsekojums par 2015. gadu parāda šādu ainu: privātajā sektorā latviešu ir 62,14 %, citu tautību – 37,85 %, tātad proporcija ir tuva latviešu īpatsvaram nacionālajā sastāvā; sabiedriskajā sektorā strādājošo latviešu īpatsvars ir 71,1 %, citas tautības – 28,9 %; valsts pārvaldē, aizsardzībā un obligātajā sociālajā apdrošināšanā latviešu ir proporcionāli vēl krietni vairāk ‒ 82,9% pret 17,1 %.
Vai tas ir labi vai slikti? Sociālo procesu pētnieki apgalvo, ka jebkāda veida sašķeltība sabiedrībā jāaplūko kā potenciāls risks valstij.
Pēc Valsts prezidenta iniciatīvas nodibinātās sabiedrības saliedētības politikas ekspertu grupas ziņojumā teikts: "Sabiedrības saliedētība ir nacionālās drošības priekšnoteikums; tā ir cieši saistīta gan ar plašu iekļaujošu līdzdalību, gan ar nediskrimināciju un vienlīdzības veicināšanu, valsts valodas prasmi un lietošanu, pozitīvas starpkultūru saskarsmes pieredzes veidošanu un izplatīšanu. Praksē saliedētība izpaužas kā sadarbība kopējā labuma vārdā. Saliedētība palīdz pārvarēt krīzes." Taču de facto saliedētība Latvijas sabiedrībā vēl neesot sasniegta, un par to, citastarp, liecinot arī etniskās pārstāvības disproporcijas valsts pārvaldē.
Stikla durvju efekts
Daudzus gadus ar šo problemātiku nodarbojies profesors Mihails Hazans. 2010. gadā publicētajā pētījumā "Cik integrēta ir Latvijas sabiedrība? Sasniegumu, neveiksmju un izaicinājumu audits" viņš kopīgi ar citiem respektabliem pētniekiem formulē svarīgāko uzdevumu etniskās plaisas samazināšanai, proti, "sasniegt atbilstošāku mazākumtautību iedzīvotāju pārstāvniecību valsts pārvaldē – pašlaik tā ir mazāka par 20 % jeb mazāk nekā puse no mazākumtautību procentuālā daudzuma iedzīvotāju vidū".
Ir pagājuši septiņi gadi, īstenotas dažādas integrācijas programmas, veikti atkal jauni pētījumi un teikti līdzīgi ieteikumi, taču situācija nav vis uzlabojusies, bet faktiski kļuvusi vēl sliktāka. Profesors skaidro, ka valsts pārvaldes darba tirgū nenotiek tieša diskriminācija uz etniskā pamata – tas, kurš grib un mērķtiecīgi uz to iet, darbu valsts pārvaldē dabūs. Tomēr lielākoties darba piedāvājumi paliek latviskajā vidē – gan sociālajos tīklos, gan paziņu un draugu starpā. Arī komisijās, kas pieņem cilvēkus darbā, pārsvarā ir latvieši.
Un tad nostrādā divi faktori, kas nelatviešiem rada iespaidu par valsts pārvaldes nepieejamību. Viens esot tā dēvētais stikla durvju efekts, jo no ārpuses taču redzams, ka nelatviešu valsts pārvaldē tikpat kā nav, tādēļ ‒ "ko tad man tur meklēt". Otrs ‒ latviešu valodas zināšanas, kas nav izcilā līmenī. Lai arī, uzsākot strādāt latviskā vidē, būtiska valodas uzlabošanās ir vien dažu mēnešu jautājums. Rezultātā atsvešināšanās tikai pieaug. Cilvēki sevi sašķiro ‒ mēs un viņi, kas lemj par mums. Pateicīga augsne, kur kultivēt uzskatu "šī nav mana valsts".
Jādabū mūsu pusē
Profesors Deniss Hanovs, kurš piedalījās Valsts prezidenta iniciētā pētījumā par sabiedrības saliedēšanas iespējām, atzīst: "Mums ir svarīgi viņus dabūt mūsu pusē!" Taču to nav iespējams izdarīt, cittautiešus apzināti atstumjot no amatiem un piederības Latvijai. Kvotas kā Amerikā gan nebūtu pareizā pieeja.
Arī Mihails Hazans spriež, ka tās tikai diskreditētu sabiedrības saliedētības ideju, arī likumdevējs nekad neakceptētu. Iespējams, pietiktu ar konceptuālu vienošanos augstākajā līmenī, ka cittautieši pārvaldē ir laipni aicināti, un darīt viņiem to zināmu. Fakts, ka uzņēmējdarbībā etniskā plaisa ir tikpat kā izzudusi, liecinot, ka valsts pārvaldē to mākslīgi cenšas uzturēt politiķi. Profesoram Hanovam subjektīvi gan šķiet, ka pēdējā laikā situācija uzlabojas ‒ arvien vairāk valsts iestādēs un sabiedriskajā sektorā arī vadošos amatos nokļūst nelatvieši. Viņš pats galu galā tam esot piemērs, un arī daudzi viņa studenti dodas strādāt valsts pārvaldē. Izglītības reforma veiksmīgi atrisinājusi valodas jautājumu: "Tautībai nozīme ir ģimenē, mākslā, vēstures izpratnē, bet valsts pārvaldē galvenais ir efektivitāte."
Objektīvā statistika gan liecina, ka subjektīvām izjūtām šai gadījumā nav pamata uzticēties. Latviešu dominance pārvaldē pieaug, etniskā plaisa kļūst plašāka, latvieši lemj par krieviem, un tas neizbēgami saistīts ar lojalitātes problēmām. Ne velti pērn tapušajā pētījumā "Sabiedrības destabilizācijas iespējamība Latvijā: potenciālie nacionālās drošības apdraudējumi" konstatēts, ka Latvijai naidīgajiem Krievijas vēstījumiem atbalsts vērojams galvenokārt krievvalodīgo Latvijas iedzīvotāju vidū, sevišķi Rīgā, Daugavpilī un Rēzeknē.
Daļēji noslepenotā pētījuma kopsavilkumā secināts, ka no nacionālās drošības viedokļa "riska potenciāls var pieaugt, ja neapmierinātība ar sociāli ekonomiskajiem procesiem valstī summējas ar etniskās integrācijas problēmām". Tātad, ja gribam dzīvot mierā un draudzībā, jārisina abas.
* Pirmpublikācija laikrakstā "Diena"