Tā portālam "Apriņķis.lv" stāsta uzņēmuma komercdirektors Toms Auškāps, piebilstot, ka arī katrs Latvijas iedzīvotājs gadā patērē aptuveni 200 olu.
Gandrīz trīs miljoni darbinieču
Par olu ražotājiem žurnālisti parasti atceras tad, kad tuvojas Lieldienas, taču šoreiz AS "Balticovo" piesaistīja interesi tāpēc, ka ir simprocentīgi Latvijas uzņēmums ar simtprocentīgu vietējo kapitālu. Vēsturiski 1972. gadā dibinātā Iecavas putnu fabrika privatizācijas laikos palika toreizējā uzņēmuma vadītāja Valda Grimzes rokās, kurš prata saglabāt gan ražotni, gan patstāvību. Tagad 95% AS "Balticovo" pieder SIA "BCO", kas dod darbu 240 cilvēkiem no Iecavas, Pierīgas novadiem un Rīgas un joprojām ir nacionāls uzņēmums.
"Balticovo" pārstāvji stāsta, ka īstās uzņēmuma darbinieces ir 2,8 miljoni dējējvistu. Kopš pasaule ir iepazinusi putnu gripu un citas sērgas, ekskursijā pie vistām nokļūt nevar, jāsamierinās vien ar foto pie uzņēmuma biroja ēkas priekšā novietotajiem mākslīgajiem betona putniem, kas pieredzējuši visādus laikus. Taču, uzvelkot īpašu tērpu un ar dezinficējošu šķidrumu apstrādājot rokas, var ielūkoties ražotnes daļā, kur kopā sanāk ikdienas dējums – parasti 1,8 miljoni olu, kas tiek automātiski sašķirotas.
Divas trešdaļas olu nonāk pie patērētājiem Latvijas un Eiropas valstu veikalu ķēdēs kā "A" kategorijas olas, pārējās jeb "B" kategorijas olas, kurām ir mikroplaisas, tiek izmantotas olu pulvera, šķidrās olu produkcijas, majonēzes, omlešu masas un arī pankūku mīklas ražošanai. Patērētājiem, piemēram, ārzemēs populāro sendviču un salātu izgatavošanai, tiek piedāvātas arī jau novārītas un nolobītas olas iepakojumā. Pavisam "Balticovo" ražo aptuveni 300 dažādu produkcijas vienību, ko pamatā izmanto lielie klienti – konditorejas, majonēzes ražotāji, arī viesnīcu ķēžu un kruīza kuģu pavāri. Viens no "Balticovo" produktiem ir arī rapšu eļļa.
"Lai gan Latvija ir prioritāte, tomēr par mājas tirgu uzskatām visas trīs Baltijas valstis," teic Toms Auškāps. Latvijā paliekot 30% uzņēmuma produkcijas. Savukārt eksporta apjomus un cenas ietekmē pasaules tirgus konjunktūra. "Balticovo" produkcija bez jau pieminētā Baltijas valstu tirgus tiek eksportēta uz Vāciju, Poliju, Čehiju, Slovākiju, Horvātiju, Dāniju, Beļģiju, Ungāriju, Zviedriju, Somiju un citām Eiropas valstīm. Tā kā Eiropas Savienībā olu derīguma termiņš ir 28 dienas, bet, eksportējot ārpus Eiropas Savienības, visbiežāk 90 dienas, "Balticovo" olas dzesējamā konteinerā aizceļo arī uz Angolu, ASV un Apvienotajiem Arābu Emirātiem. Uz Japānu tiek eksportēts olu pulveris.
"Par olu, tāpat kā piena, pulveri klīst dažādi mīti, taču patiesībā tas ir ļoti vērtīgs un ekonomisks produkts. Uzņēmuma olu pulvera kaltē, speciālā kamerā no olas tiek atdalīts ūdens: kamerā tiek izsmidzināta olas masa, ūdens atbilstošā temperatūrā iztvaiko, un pāri paliek tikai sausna. Iedomājieties, ko nozīmētu vest klientam uz Japānu četras kravas ar olu masu, kas satur 75% ūdens! Labāk tomēr sūtīt vienu kravu ar olu pulveri," skaidro uzņēmuma komercdirektors Toms Auškāps.
Toms Auškāps: Iziet pasaulē uzņēmumam “Balticovo” palīdz Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra, Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūts, kā arī Lauku atbalsta dienests.
Atgriežoties pie jautājuma, uz kurieni labāk eksportēt "Balticovo" produkciju, viņš atklāj, ka daudz ko nosaka attiecīgās valsts tirgus pašpietiekamība. Uz Krieviju "Balticovo" produkciju nevedot, jo tur olu tirgus esot pašpietiekams, turklāt izvēli iztikt bez šī tirgus nosaka arī starpvalstu attiecības.
Vistas būrīšos un gandrīz brīvībā
Gandrīz katrs, kurš ēdis vistu olas, kaut reizi ir iedomājies, kā jūtas pašas dējējas. Toms Auškāps atgādina, ka to patiesībā var uzzināt, papētot tuvāk olu iepakojumu. Piemēram, 3. numura olas ir dējušas vistas, kas tiek turētas sprostos. Kādreiz tiekot lietots jēdziens "minivoljers", kādreiz – būris, taču abi nozīmē, ka vistu pārvietošanās iespējas ir ierobežotas. Ar 2. numuru tiek marķētas olas, ko dējušas vistas, kas brīvi staigā pa kūti, jeb kūtī dētas olas. Savukārt 1. numura jeb "mājas olas" dēj vistas, kuras dzīvo kūtī ar iespēju iziet ārā un paknābāt zāli, varbūt atrast kādu tārpiņu.
Kā jaunumu "Balticovo" domājot piedāvāt arī "0" olas, kuras dējušas vistas, kas var uzturēties ārpus kūts un tiek barotas ar sertificētu bioloģisko barību. Vēl viņš piebilst, ka "Balticovo" vistu ganāmpulks ir tik liels, ka dējējvistas dzīvo atsevišķās kūtīs un tiek barotas ar katrai grupai piemērotu barību, ko no miežiem, kviešiem un rapša ražo turpat uz vietas "Balticovo".
Uz jautājumu, cik ilgi dzīvo tāda industriāla dējējvista, T. Auškāps atbild, ka dējējas nosacītā "pensijā" dodas aptuveni savas dzīves 90. nedēļā.
"Vispirms no Vācijas atceļo dažas dienas veci cālīši, kuri nonāk vietā, kas cilvēkbērniem atbilstu bērnudārza silītei. Cālīši noteiktu laiku tiek turēti īpašā gaismas režīmā un temperatūrā, kur jūtas kā zem vistas spārna. Tad audzēšanas ciklā seko nosacītas vecākās "bērnudārza" grupas un pat "skolas" klases, kas atšķiras ar barību, un tā līdz trīs mēnešu vecumam, līdz vista ir izaugusi un sāk dēt olas.
Patiesībā dējējvistām ir visvērtīgākā gaļa, lai gan tās nav tik daudz kā speciālajām gaļas vistām. Tāpēc ir uzņēmumi, kas šīs vistas pērk buljona vārīšanai, jo tām ir pilnvērtīga kaulu sistēma un uzturvērtībām piesātināta gaļa.
Piemēram, vistām tiek speciāli sagatavota pārtika ar palielinātu omega-3 polinepiesātināto taukskābju saturu un selēnu, un šīs vielas, ko cilvēks pats nevar uzņemt nedz ar tabletēm, nedz potēm, nonāk cilvēka organismā, ēdot šādi barotu vistu olas."
Mēs esam nozīmīgs spēlētājs
Lai būtu skaidrs, cik vienas salīdzinoši nelielas valsts uzņēmums ar nacionālo kapitālu var būt nopietns spēlētājs starptautiskajos tirgos, T. Auškāps skaidro, ka vispirms svarīga ir kvalitāte, un par uzņēmuma uzticamību šajā ziņā liecina "BRC Food" sertifikāts. "Balticovo" ir viens no retajiem uzņēmumiem, kam Latvijā tāds ir. To pat varot saukt par sava veida augstāko pilotāžu, taču bez šāda sertifikāta ar savu produkciju jebkurā Eiropas lielajā veikalu ķēdē iekļūt ir ļoti apgrūtinoši.
"Runājot par uzņēmuma lielumu Eiropas mērogā, mēs esam nozīmīgs spēlētājs. Mūsu konkurenti ir Skandināvijas uzņēmumu grupas un Polijas ražotāji, taču arī tur nav daudz mūsu kalibra uzņēmumu, un mēs varam atļauties sevi dēvēt par lielāko olu ražotāju Ziemeļeiropā. Labs piemērs bija pērn, kad Ameriku piemeklēja putnu gripa, – mūs uzrunāja pasaulē trešais lielākais olu pārstrādātājs, un daļu olu iztrūkuma mēs kompensējām, citādi ASV populāru zīmolu majonēžu produkcijai draudēja pazušana no veikalu plauktiem."
