Ilze saka, ka adīšana viņai bijusi sirdslieta jau no mazām dienām: "Atceros, es biju tikai piecus gadus veca knīpa, kad mamma jau ierādīja, kā ada zeķi. Visgrūtāk gāja ar papēdi, adīju un ārdīju raudādama, kamēr izdevās. Studiju laikā paralēli mācībām piestrādāju pie vīramātes dziju veikaliņā. Tad katru nedēļu tapa pa jaunam džemperim, cepurei vai šallei.
Draugi, ieraudzījuši manus adījumus, sāka lūgt, lai viņiem ko noadu. Tie bija mani pirmie klienti. Ar laiku adījumu gribētāju saradās aizvien vairāk. Naudu vajadzēja un, mācoties augstskolā, brīvajā laikā adīju. Vēlāk jau nopirku arī adāmmašīnu. Toreiz pat prātā neienāca, ka adīšana man varētu kļūt par pamatnodarbi, jo interesējos vairāk par banku darbu un finansēm.
Kad pabeidzu Zvejniekciema vidusskolu, iestājos Latvijas Universitātē. Piecos gados ieguvu bakalaura grādu, tad vēl, mācoties pusotru gadu, guvu maģistra grādu finansēs. Paralēli mācībām strādāju "Parex" bankā un kalu nākotnes plānus saistībā ar šo nozari, bet tad mūsu ģimenē pieteicās mazais. Uz kādu laiku vajadzēja no darba aiziet un auklēt mazuli. Brīvajos brīžos atkal paņēmu rokās adāmadatas. Tas šķita tik jauki, ka tu vari savām rokām radīt lietas, kas citus cilvēkus iepriecina. Tā pēc bērna kopšanas atvaļinājuma bankā vairs neatgriezos, bet sāku domāt par adījumu biznesu.
Mājās kļuva par šauru, jo pasūtījumu skaits palielinājās. Tajā brīdī sapratu, ka jāveido komanda. Rīgā sameklējām piemērotas telpas birojam un darbnīcai, sapulcināju darbiniekus un nodibināju savu uzņēmumu. Daudzas meitenes jau no pašiem pirmsākumiem uz šo darbu brauc no Saulkrastiem.
Adījumiem izmantojam dažādas tehnoloģijas. Adām ar rokām, ar mašīnu, ja vajag tamborējam. Klientu mums netrūkst, jo ar katru gadu aizvien vairāk cilvēku novērtē gan dabīgos materiālus, gan arī roku darbu.
Mums ir divas tirdzniecības vietas. Viena ir "Rīga Plaza", otra - amatnieku tirdziņā "Egle" Vecrīgā pie Rīgas domes. Tieši te visvairāk iepērkas ārzemju viesi. Nu jau ir arī 15 sadarbības veikali, kur var nopirkt mūsu darinājumus. Ir arī līgumi ar lieliem uzņēmumiem, kuriem dodam savu produkciju. Piemēram, lidsabiedrība "Airbaltic" tirgo mūsu latviskos rakstos veidotās šalles. Jūs lidojat uz kādu no ārvalstīm un lidmašīnā varat iegādāties šo lielisko dāvanu draugiem vai sadarbības partneriem.
Kad tikšanās brīdī vaicāju par ierosmi šādai Ilzes nodarbei, viņa nevilcinoties par piemēru minēja savu tēvu Eināru Kizjalo, jau daudzus gadus biznesa jomā sevi apliecinājušu cilvēku.
Viņš par Ilzes nodarbi saka: "Latviešu tauta skaitliski ir maza, un iepriecina, ka pēdējā laikā esam sākuši lepoties ar savu latviskumu. Tāpēc dāvanās vedam šādas mīļas lietiņas, cepuri vai šalli ar latvisku rakstu, kas vienmēr atgādina par savu dzimto zemi, lai kur tu atrastos.
Šīs apaļšalles ir Ilzes jaunievedums. Patīkami, ka bieži to izmanto ne tikai kā šalli, bet arī kā piederības zīmi. Ir gadījies, ej pa ielu Berlīnē, pēkšņi pretī nāk cilvēks ar šādu šalli ap kaklu, un tu izjūti prieku,- tas ir no Latvijas. Bieži valkātājam tā kļūst par atmiņu no mājām."
