Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Tūkstošiem zivju mazuļu ik gadu

Zivjaudzētavas "Dole" vadītājs, zivkopis ihtiologs Aivars Ignatovs teic, ka datus, kur, kad un kādu sugu zivis Latvijas upēs tiek ielaistas, var atrast Zemkopības ministrijas mājaslapas zivkopības sadaļā. Šogad Latvijas ūdeņos izlaist 127 tūkstoši "Doles" lašu mazuļi un 2,8 tūkstoši viengadīgo taimiņu. Vidējais lašu svars bijis 30, taimiņu – 18 grami. Vēl ūdeņos izlaisti 224 tūkstoši līdaku kāpuru.

"Vietas, kur zivis tiek ielaistas ūdeņos, izvēlas zinātnieki. Ja kādam šķiet, ka tajos vai citos ūdeņos ir maz zivju un to būs vairāk, ja ielaidīs jaunas, tas vēl neko nenozīmē. Piemēram, Rīgas HES ūdenskrātuvē zivju produktivitāte ir aptuveni 30 kilogramu no viena hektāra gadā. Tie ir gan pliči un raudas, gan citas mazās zivtiņas, kas ēd planktonu, gan plēsīgas zivis, kas pārtiek no pličiem un raudiņām. Salīdzinājumā dīķī, kur dabīgos apstākļos dzīvo karpas, produktivitāte ir apmēram 400 kilogramu no hektāra gadā, bet ar piebarošanu – pat vairākas tonnas no hektāra."

A. Ignatovs atgādina, ka zivjaudzētavas "Dole" galvenais uzdevums ir zivju krājuma atjaunošana, kas Doles salā aizsākās 1986. gadā, lai kompensētu zaudējumus, ko nodarīja Rīgas HES aizsprosta celtniecība.

"Kad celtniecības laikā Daugava tika aizsprostota, pazuda ierastās lašu, taimiņu, nēģu un vimbu nārsta vietas. Šobrīd zivju krājumu kompensēšana ir arī viens no VAS "Latvenergo" uzdevumiem, tāpēc viņi katru gadu iepērk dažādu sugu zivju mazuļus. Mēs kā vides zinātniskā institūta "Bior" sastāvdaļa esam vieni no tiem, kas zivis pārdod, tāpēc tagad audzējam ne tikai lašus, bet arī taimiņus, vimbas, nēģus."

Gandrīz visi Daugavas laši ir mūsējie

"Lašu ikrus mēs rudenī pērkam no Daugavas zvejniekiem. Tā kā nārsta vietu upes lejtecē nav, tos ir atļauts nozvejot. Turklāt zinātnieki ir pierādījuši, ka vairāk nekā 90 procentu lašu, kas ienāk Daugavā, ir mākslīgi audzēti, un mēs savus lašus redzam tad, kad tie no jūras atgriežas Daugavā. Pirmos divus gadus savvaļas laši pavada upē, tad, sasnieguši apmēram 20 centimetru garumu, tie kļūst sudrabaini un iet uz jūru. Savukārt mūsējie tādu kondīciju sasniedz gada laikā.

Līdz izmēram, kādu mēs esam pieraduši lasi redzēt, paiet divi, trīs gadi, ko tie pavada barojoties – ēdot zivis un garneles, no kurām tad arī rodas laša gaļas sarkanā krāsa. Baltijas jūrā šos lašus, kam ir sarkana gaļa, ķer ar dreifējošajiem tīkliem. Savukārt to lašu, kas rudenī no jūras ierodas Daugavā, gaļa nārstošanai pakļauto bioloģisko procesu dēļ ir kļuvusi pelēcīga, jo lielākā daļa no uzturvielām, arī tauki, tiek iztērēti ikru veidošanai," paskaidro zivkopis.

Uz jautājumu, kā var zināt, ka tie ir "Dolē" audzētie laši, A. Ignatovs teic: "Pirmkārt, mēs saviem lašiem vēl audzētavā nogriežam tauku spuru. Otrkārt, augot baseinos, kur ir liels zivju blīvums, tiem parasti ir nedaudz deformētas muguras spuras."

Kāpēc lašus neizlaiž Rīgas HES ūdenskrātuvē

"Lašus varētu laist arī augšpus HES aizsprosta, bet šīm zivīm svarīgs ir jūras periods, un no HES ūdenskrātuves nokļūšana Baltijas jūrā ir problemātiska. Vienīgais ceļš uz jūru ir caur turbīnām, un tur izdzīvos labi ja daži procenti populācijas. Turklāt jāņem vērā, ka ir mainījušās arī upes un upītes augšpus aizsprosta. Mainījusies upju straume, arī ihtiofauna. Tur dzīvo vietējās zivju sugas – grunduļi, sapali. Tādam mazam lasītim tur izdzīvot divus gadus būtu ļoti grūti," piebilst A. Ignatovs.

"Varbūt cilvēks varētu censties samazināt savu ietekmi uz dabu, mazāk lietot minerālmēslus, vairāk attīrīt notekūdeņus, novākt bebru aizsprostus upēs, tad būtu labāki apstākļi arī zivīm."

Dzimtā ūdens smarža

Doles zivju audzētavā ūdens ar pašteci nāk no Rīgas HES ūdenskrātuves, jo zivīm jau ģenētiskā līmenī un vēlāk attīstības stadijā ir svarīgs dzimtā ūdens saturs. Zivīm, no jūras atgriežoties Daugavā – jau pieaugušām –, nekāda kompasa nav, bet tās atpazīst dzimtās upes ūdens sastāvu. Tāpēc Daugavā dzimušus lašu mazuļus nav jēgas laist Ventā vai Gaujā. Daļa no tiem drīzāk var aizceļot uz Somijas un Igaunijas krastiem nekā nārstos šajās upēs, ja būs dzimuši Daugavas ūdenī. Tāpēc pats galvenais uzdevums ir nepazaudēt vietējo zivju populāciju, jo pēc tam to atjaunot ir ļoti grūti.

"Bet kā tad ar storēm, kuras pašlaik cenšas atjaunot Daugavā?" jautājam zivju audzētavas vadītājam. Un A. Ignatovs atkal skaidro, ka pirms 100 gadiem stores tiešām vēl ienākušas Daugavā. Iemesli, kāpēc tās iznīka, ir vairāki, bet mēģinājumi storu populāciju atjaunot līdz šim nav izdevušies. Stores dzimumbriedumu sasniedz tikai 17 gadu vecumā, un cerēt, ka zivi pa šo laiku nenoķers, ir maldīgi.

Pašlaik ir atklāts, ka vistuvākā Daugavas storei ir sugas māsa, kas dzīvo Kanādas piekrastē, un, domājams, šoreiz tas izdosies.