Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Lieli un mazi traktori

Kā to jau iepriekš darīja zināmu izstādes rīkotāji, dalību pavasara izstādē bija pieteikuši vairāk nekā 300 dalībnieku, no tiem 70 pirmo reizi. Tradicionāli šeit var aplūkot jaunāko lauksaimniecības tehniku, kuru izmanto lauksaimniecības lielražotāji – traktorus, kombainus, zemes apstrādes agregātus. Taču apskatāma ir arī neliela traktortehnika un dažādas pasaulē populāru firmu ražotas komunālmašīnas, kas dažādu darbu veikšanai izmantojamas nelielās saimniecībās.

Uz "Rāmavu" ceļu mērojuši arī dažādu lauksaimniecības tehnoloģiju piedāvātāji, arī firmas, kas apgādā gan lielražotājus, gan ģimenes dārziņu saimniekus, piemēram, ar mēslojumu kartupeļu un dārzeņu stādījumiem, arī humusvielām.

Nešaubīgi par pavasara tuvošanos "Rāmavā" liecināja kartupeļu un stādu audzētāju klātbūtne. Drīzāk jau izstādes ikdiena ir tā, ka šeit var dzirdēt arī lietuviešu un igauņu valodu. Piemēram, interesanti bija aprunāties ar alpaku audzētāju no Šauļu apkaimes, kurš pirmo reizi atbraucis uz ģeogrāfiski tuvo Pierīgu. To darīt viņu iedrošinājušas ziņas, ka arī Latvijā šur tur esot sastopami šie Dienvidamerikai piederīgie mājdzīvnieki ar izcilu vilnu.

Bez mājražotājiem būtu garlaicīgi

Savdabīgu akcentu izstādei allaž piešķīruši mājražotāji, kuri gluži labi iederas arī starp lielajām lauksaimniecības mašīnām. Jau neparasti liktos, ja izstādē nebūtu, piemēram, kāda bitenieka vai smiltsērkšķu pārstrādātāja no Ķekavas novada. Taču šoreiz "Apriņķis.lv" atradums bija "Rāmavā" sastaptais vīndaris no Salaspils Raitis Mačiņš.

Viņš uz izstādi bija atvedis astoņu veidu mājas vīnus, lai gan kopumā izgatavojot vismaz desmit veidus no pussausajiem līdz pat saldajiem. Krājumā ir ne vien ierastie pīlādžu, ābolu, upeņu vai jāņogu vīni, bet arī tādi, kuriem pamatā ir bērzu sulas, pienenes, rabarberi. Viņa izgatavošana sākusies kā vaļasprieks, bet ar laiku tapusi par vienīgo nodarbošanos, ko tagad R. Mačiņš lūkojot pārlikt uz biznesa pamatiem.

"Droši vien interese par darbošanos ar vīnu kaut kur zemapziņā bija paslēpusies jau labi sen, bet tad nāca dažādas sakritības, kas kalpoja kā stimuls šo nodarbošanos izmēģināt pašam. Viena no tām bija saskare ar dārzkopības produkciju, kuras ilgstoša uzglabāšana radīja problēmas. Veselu gadu lasīju grāmatas un internetā smēlos zināšanas, kas un kā ir jādara. Pirmā atziņa bija, ka produkts, ko es veidošu, vismaz pagaidām būs bez sulfītiem, bez kuru klātbūtnes neiztiek vīna lielražotāji. Pagaidām viss ir izdevies ļoti labi, un vīns etiķī vēl ne reizi nav pārvērties," stāsta R. Mačiņš.

Uz jautājumu, kā viņš kā debitants jūtas "Rāmavā" starp lielajiem traktoriem, vīndaris teic, ka arī nelielie ražotāji ļoti labi iekļaujas lauku, pat piepilsētas ainā. Dzīvojot šādā vidē, ir jāprot dažādi lauku darbi, arī kaut ko izaudzēt uz lauka un dārzā un ražu pārstrādāt.

Tiesa, lai pārtiktu tikai no vīna ražošanas, ir jāizgatavo vairāk nekā 1000 litri vīna, patiesībā – pat no diviem līdz trim tūkstošiem litru. Taču galvenais ir, kā produkciju realizēt. Pagaidām tas esot izdevies. Arī izstāde, pēc R. Mačiņa domām, noteikti kalpo kā veids sevis parādīšanai, bet jau tālāk – kā iespēja labāk iekļauties tieši vietējā tirgū.

"Vislabākā iespēja, protams, ir pilsētas svētki, kad cilvēki ir atvērti jaunām garšām un iespaidiem. Un vēl man ir šāda atziņa: ja Eiropā ir dažas vīnogu šķirnes, no kurām mēģina iegūt visdažādāko nianšu vīnu, tad Latvijā par vīna izejvielām var izmantot tik daudz dažādu augļu, ogu, augu un daudz ko citu, ka tik plašu vīna garšu spektru nemaz negribas izvērst. Tas ir ļoti plašs darba lauks. Un vai ārzemnieks to, ko mēs darām, vienmēr prot novērtēt. Ja prot, tad kā eksotiku. Tāpēc pašu upeņu, jāņogu vai rabarberu vīns vislabāk iederas zemē, kur tas radīts. Turklāt arī mums pašiem tas drīzāk ir kā baudas produkts, nevis dzēriens ikdienai," uzsver Salaspils vīndaris.