Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Rūpnīca nodrošina darbu aptuveni 200 cilvēku, un mēnesī šeit tiek saražota produkcija par vairāk nekā diviem miljoniem eiro.

Izdevās nostāties uz kājām

Ķīmiskās rūpnīcas "Biolars" ģenerāldirektors Nikolajs Samodurovs amatā ir jau astoņus gadus. Atsaucoties uz valdes priekšsēdētāju Juriju Daņilko, viņš stāsta, ka 90. gadu vidū tagadējās rūpnīcas "Biolars" priekštece "Biohimreaktiv" pēc privatizācijas pārdzīvojusi lielas grūtības. Ražošana bija apstājusies, aprīkojums demontēts, visas nerūsējošā tērauda detaļas sazāģētas. Nācies visu atsākt no nulles un no jauna meklēt produkcijas noieta tirgu.

"Pašlaik "Biolars" produkcija – vairāk nekā 70 veidu laku un krāsu materiāli un reaktīvi, kas nepieciešami ķīmiskās produkcijas ražošanai, – nonāk Vācijā, Zviedrijā, Francijā, Itālijā, Šveicē, Nīderlandē, Beļģijā, Polijā, Turcijā, Ķīnā, Indijā, Argentīnā un Brazīlijā," teic N. Samodurovs.

Ģenerāldirektors skaidro, ka apmēram desmit procenti no "Biolars" ražojumiem ir lakas, krāsas un sveķi, jo savulaik "Biolars" pievienojās ražotne "Nitra". Viens no svarīgākajiem produkcijas veidiem ir porofors AIBN – sarežģīta ķīmiska viela, ko izmanto rūpniecībā, lai ražojumi iegūtu porainību. Poroforu izmanto gan minerālmēslu un ķīmisko šķiedru, gan būvmateriālu, gumiju un plastmasu ražošanā. Dažādu veidu poroforu – pulverveida, kristālisko vai granulās – uzņēmums "Biolars" piegādā tādām pasaulē pazīstamām firmām kā, piemēram, "Basf", "Bayer", "AgzoNobel", "Arkema" un citām.

Ģenerāldirektors piebilst, ka pēc Eiropas mērogiem "Biolars" ir pa vidu starp mazu un vidēja lieluma ražotni. "Lielajām kompānijām, ar kurām sadarbojamies, mūsu produkcija ir nepieciešama tāpēc, ka atvērt savu tieši tādas pašas produkcijas ražotni nav ekonomiski izdevīgi. Tāpēc viņi izvēlas divus, trīs piegādātājus. Savukārt konkurence liek domāt par produkcijas kvalitāti, nevainojamu iepakojumu un jauniem produkcijas veidiem. Ražošanas modernizācija ir notikusi, pateicoties arī Eiropas fondu līdzekļiem."

Strādnieku pietiek

Atkarībā no sezonas strādnieku skaits rūpnīcā svārstās, bet vidēji tas ir 190–200 darbinieku. Lielākā daļa ir Olaines iedzīvotāju. Strādājošo vidējais vecums ir aptuveni 46 gadi.

"Mēs esam saistīti ar Olaines Mehānikas un tehnoloģijas koledžu, kuras audzēkņi nāk pie mums praksē un par darbu saņem samaksu. Ir arī daudz labu piemēru, kad koledžas audzēkņi pēc diploma iegūšanas sāk pie mums strādāt. Problēma drīzāk ir ar inženiertehniskajiem darbiniekiem. Lai gan ķīmiķus Latvijas augstskolās gatavo, līmenis varētu būt augstāks, taču mums jārēķinās ar to, ka ilgāku laiku jauniem cilvēkiem nebija intereses par dabaszinībām. Protams, mēs vēl neesam pazaudējuši visus vecos speciālistus. Piemēram, rūpnīcā jau 20 gadus strādā ķīmijas doktors Jānis Ošis, un viņš nav vienīgais rūpnīcas "ilgdzīvotājs". Bet problēma ir arī ar tādiem speciālistiem kā metinātāji, jo ne katra metinātāja kvalifikācija un prasmes ļauj strādāt ķīmiskās ražošanas uzņēmumā," atzīst N. Samodurovs.

Viņš arī piebilst, ka savulaik par komercdirektoru uzņēmumā strādājis nu jau bijušais Olaines novada domes priekšsēdētājs Jānis Pavlovičs. Ģenerāldirektors apstiprina, ka labas attiecības ar pašreizējo novada domi rūpnīcai, kas ir viena no lielākajiem nodokļu maksātājiem novadā, esot arī pašlaik. Dažkārt palīdzot pat pašvaldības morālais atbalsts.

Drošība pāri visam

"Jāsaprot, ka nevienu, pat sadzīves ķīmijas ražojumu, nevar izgatavot bez videi kaitīgām vielām, piemēram, hlora. Tāpēc, kā jebkuras ķīmiskās rūpnīcas, arī "Biolars" galvenā problēma ir ražošanas drošība un vides aizsardzības jautājumi – notekūdeņu un gaisa tīrība, jo tikai 500 metru no rūpnīcas atrodas Olaines pilsētas dzīvojamā teritorija. Labā ziņa ir tā, ka vismaz pēdējos astoņos gados par mums neviens nav sūdzējies," uzsver N. Samodurovs.

Viņš stāsta, ka ražošanā izmantotais ūdens pēc attīrīšanas tiekot izmantots vēlreiz, bet, ja tas netiek darīts, visi piemaisījumi, pirms ūdens nonāk kanalizācijā, tiek neitralizēti. Gaisa attīrīšanai, pirms tas nonāk atmosfērā, tiek izmantotas speciālas iekārtas – skruberi, kas savāc hlora un citus gāzveida piemaisījumus.

Problēmu, kā skaidro ģenerāldirektors, rada tas, ka porofors jau pie +42 grādiem sāk iztvaikot. Tāpēc pastāv īpaši noteikumi gan tā ražošanā, gan uzglabāšanā un transportēšanā. Visās ražošanas telpās, kur tas nepieciešams, ir sensori, kas brīdina, ja radušās kaitīgas noplūdes.

"Protams, vides un ražošanas drošībā ir jāinvestē pietiekami daudz naudas," atzīst N. Samodurovs, piebilstot, ka ir lietas, kas neprasa lielas investīcijas. "Piemēram, rūpnīcas "Biolars" teritorijā ir aizliegts smēķēt. Par šo pārkāpumu sods ir ļoti bargs, jo 2010. gadā rūpnīcā bija ugunsgrēks. Tajā pašā laikā mēs piemaksājam tiem darbiniekiem, kuri smēķēšanu ir atmetuši."