Viņš 2006. gadā nodibinājis pats savu uzņēmumu "Metāla studija", kura ražo unikālus metāla izstrādājumus. Nesen "Metāla studijas" darbnīcā tapa arī Latvijas Universitātes botāniskā dārza jaunais žogs.
Mācījos, lai rokas klausītu iztēlei
Pauls Niedre stāsta, ka tad, kad pēc pamatskolas bija jāizvēlas, ko darīt tālāk, daudzi jau domāja par juristiem, ekonomistiem un tādā garā, bet viņš izvēlējies mācīties amatu.
"Mani jau no bērnības interesēja tehnika, aizrāvos ar motocikliem. Tā arī aizgāju mācīties par darbgaldu atslēdznieku uz Rīgas valsts tehnisko ģimnāziju. Vēl divus gadus mācījos metāla restauratoros, kur ieguvu zināšanas par kalumiem un metāla tehniskajām īpašībām. Praksē paspēju pastrādāt rūpnīcā "VEF". Tolaik vēl darbojās arī Rīgas vagonu rūpnīca.
Mēs ģimnāzijā bijām tāda īpaša grupa, kas ar prieku gājām uz skolu, jo zinājām, ka iemācīsimies kaut ko jaunu. Ieradāmies skolā reizē ar sargu un reizē ar viņu gājām mājās. Visu laiku rosījāmies, taisījām močus, basketbola grozus, restaurējām senus metāla izstrādājumus.
Protams, no visiem tiem, kas mācījās arodu, daļai dzīvē nebija citu iespēju, kā nākt uz arodskolu, un viņiem mācības pārvērtās par laika nosišanu. Taču bija tādi, kam patiesi interesēja praktiskā darbošanās, un šie puiši praktiski negāja ārā no darbmācības kabineta. Tāpēc varu sacīt, ka ne tikai skolā, bet arī dzīvē svarīgākais ir tas, kā cilvēks attiecas pret to, ko dara.
Un tad sākās juku laiki. Rūpnīcas vērās ciet, un nevienam metālapstrādes speciālisti vairs nebija vajadzīgi. Nonācu tirdzniecībā, kam nebija nekāda sakara ar to, ko biju mācījies. Bet tā bija liela dzīves skola, jo iemācījos sarunāties un saprasties ar cilvēkiem. Tas, kā mēs spējam izveidot savstarpējās attiecības, ir pats svarīgākais jebkurā dzīves jomā," uzsver Pauls.
Privātmāju sētām vajadzēja jaunus vārtus
Braukājot apkārt darba darīšanās, nākamais uzņēmējs sapratis, ka cilvēkiem privātmāju teritorijām ir vajadzīgi vārti. Pauls stāsta, ka pārsvarā tie bija sapuvuši un gāzās ārā no eņģēm. "Bet es izstrādāju ilgmūžīgus vārtus ar metāla rāmi un dēļu pildījumu, saglabājot iepriekšējo dizainu un visi bija apmierināti.
Kad klientiem ievajadzējās metāla kāpnes, es arī tās izgatavoju. Un tad cilvēki gribēja jaunas kāpņu un balkonu margas, plauktu sistēmu garāžā, restes rožu krūmam, senatnīga izskata lifta rokturus, pat dekoratīvos lokus automobiļiem un vēl visu ko. Man pietika gan zināšanu, gan iemaņu, lai es varētu šādus pasūtījumus izpildīt. Tas bija 2004. gadā. Pēc kāda laika – 2006. gadā – nodibināju pats savu uzņēmumu, bet 2008. gadā pieņēmu pirmo darbinieku.
Tajā pašā laikā visus izstrādājumus, ko tagad piedāvā "Metāla studija", pateicoties uzkrātajai pieredzei, es varu izgatavot pats, lai gan, protams, labāk ir strādāt kopā ar darbinieku komandu.
Taču es neesmu tikai vadītājs. Ja tikai atrodas laiks, man pašam patīk pastrādāt pie darbgalda. Savukārt katrs jauns darbinieks man ir kā zellis, jo zinu, ko nozīmē būt meistaram. Esmu pie tādiem mācījies un ļoti viņus cienu. Tagad man ir liels prieks, ka es varu kaut ko iemācīt cilvēkiem, kuri vēlas strādāt un kaut ko sasniegt, bet neprot."
Neesmu sajutis konkurences garšu
Jautāts, vai, atverot savu darbnīcu, nav bijis bail no konkurences, arī no tā, ka tirgus ir pilns, piemēram, ar ķīniešu ražojumiem, Pauls uzsver, ka laikā kopš 2004. gada, kad izgatavojis savu pirmo pasūtījumu, viņš ne brīdi nav sajutis konkurences garšu. Pat krīzes laikā nē, jo tad jau visi samazinājuši savu darbību.
"Bet ko tad mēs saprotam ar konkurenci? Tas ir tad, ja kāda projekta izstrādē esi spiests pazemināt cenu, lai tiktu pie pasūtījuma. Ja darbiniekiem visu laiku ir ko darīt, tad manā izpratnē tā nav konkurence. Tātad darba pietiek visiem, un nevienam nav jāsēž mājās un jāgaida, kamēr viņu pasauks. Protams, viss ir atkarīgs no tā, kas un cik daudz cilvēkam ir nepieciešams," secina Pauls.
Tiesa, viņš nenoliedz, ka tagad visu sākt no sākuma būtu grūti, jo tas tomēr prasa materiālus ieguldījumus. "Taču līdzi nāk arī mana darbības vēstures un personīgā pieredze, kas noder gandrīz jebkurā situācijā, kad jāmeklē risinājums.
Nu kā mēs sāksim: nopirksim metināmo aparātu un darba galdu, uztaisīsim mājaslapu un gaidīsim, kamēr kāds piezvanīs. Bet klients jautās: kāda ir jūsu pieredze? Labi, var sacīt, ka mēs to varam izdarīt, bet vai ir skaidrs, cik ātri tādu darbu var paveikt, cik darbinieku un kādus rīkus vajag? Protams, arī es nekautrējos sacīt: neko tādu iepriekš izgatavojis neesmu, bet uztaisīt es varu. Bet man ir pamats tā sacīt, jo nebaidos, ja klients arī nepiekritīs, lai es riskētu. Turklāt maniem ražojumiem ir vērtība, no kuras es neatkāpjos, jo piedāvāju produktu, ko nevar nopirkt veikalā un kas ražots, pievienojot pozitīvu enerģiju.
Es arī klientiem saku: ja redzat veikalā kaut ko tādu, kas jums patīk un ir neieciešams, tad pērciet. Ja gribas kaut ko lētāku, var pameklēt internetā un kādā garāžā jums kāroto lietu "pa lēto" arī izgatavos."
Kas tas ir: atbildības sajūta
Runājot par to, cik izstrādājums ilgi kalpos, "Metāla studijas" vadītājs atzīst, ka ir svarīgi, lai garantija būtu ilgāka nekā likumā noteiktie divi gadi. "Man nepatīk, un es izvairos no variantiem, ja pasūtītājs saka: man vajag pašas lētākās margas vai vārtus, bet lai tie nostāv divus gadus; pārējais man neinteresē."
Viņaprāt, atbildības sajūta ir tad, ja pēc pieciem, pat desmit gadiem neviens nerāda ar pirkstu un neteic, ka darbs ir padarīts slikti.
"Un vēl jau ir svarīgi klientam pastāstīt par materiālu veidiem, kvalitāti un pabrīdināt, kas un cik ilgi kalpo un kā izstrādājums jākopj. Tad nu lai viņš izvēlas pats," bilst Pauls, turpinot, ka laiks rādīs, kā dzīve ritēs turpmāk, bet viens gan viņam esot skaidrs – viņš negribot nodarboties tikai ar rūpniecisko štancēšanu un atteikties no individuālajiem pasūtījumiem, kurus izpildot gūsti gandarījumu un enerģijas pieplūdumu.
Latvijas Darba Devēju konfederācija gadā piešķir deviņas balvas Latvijas labākajiem uzņēmumiem, un Paulam ir patiess lepnums, ka tieši viņa “Metāla studijā” izgatavotās metāla lauvu figūras izvēlētas par atzinības apliecinājumu. 
