– Jums ir augstākā izglītība un bija labs darbs Rīgā. Kāpēc izlēmāt sākt visu no nulles un Siguldā?
– Tas, ka ar māsu izveidojām kafejnīcu "Doma", ir vairāku apstākļu sakritība. Mums vienmēr ir bijušas visādas idejas. Bija doma gan par rotaslietu biznesu, gan kurpju dizainu, jo abām vienmēr bijusi sajūta, ka būsim laimīgas tad, ja realizēsim savas idejas, nevis strādāsim pie kāda cita. Darbs reklāmas aģentūrā man gāja no rokas, bet acis nemirdzēja. No rītiem bija grūti piecelties, un es sapratu: ja pamostoties nav stimula celties, tad tas nav darbs, ko patiešām gribu darīt.
Arī mana māsa gribēja studēt kaut ko saistībā ar komunikāciju, un es jutu, ka viņa izies to pašu apli, ko es: izstudēs, pastrādās un tomēr līdz galam laimīga par to, ko dara, nebūs. Protams, iesāktais ir jāpabeidz, jo augstākā izglītība ir nepieciešama un būs noderīga turpmāk, līdz ar to māsai slodze ir pamatīga, jo studijas nākas apvienot ar biznesu.
Mums abām palīdzēja apstākļu sakritība. Māja, kurā dzīvoja mūsu vecvecāki, kādu laiku stāvēja tukša, jo pēc vecmāmiņas aiziešanas vectētiņš pārnāca dzīvot pie mums. Sigulda sāka attīstīties kā kūrortpilsēta, zemes nodoklis pieauga, un kādu dienu tētis teica: "Meitenes, vai nu darāt kaut ko ar šo māju, vai jaucam nost, lai nav lieki izdevumi." Mēs izlēmām, ka radīsim kafejnīcu. Mums abām ir tā pati trakā apņēmība un apzinība, kas vecākiem un vecvecākiem – tiklīdz kam pieķeras, iet pāri visam un līdz galam.
– Kāpēc tieši kafejnīcu?
– Rīgā man ļoti patika tā sauktie kafijas veikali jeb "coffee shop", kas ienākuši no ārzemēm, – "Coffee Inn", "Innocent cafe" un līdzīga tipa. Siguldā tādu vēl nebija. Mums likās, ka arī Siguldā vajadzētu vietiņu, kur var iedzert perfektu kafiju. Abas esam lielas kafijas cienītājas, tāpēc nolēmām ko tādu ieviest arī mūsu pilsētā. Domājām, ka sāksim tikai ar kafijām un ēdināšanā iekšā nelīdīsim. Apzinājām visu šim nolūkam nepieciešamo. Pašas braucām un meklējām, reizēm arī vecākus ņēmām līdzi. Soli pa solim gājām uz priekšu un redzējām, ka tā lieta varētu aiziet.
Pirmo nopirkām kafijas aparātu un sākām mācīties gatavot dažādas kafijas. Devām garšot draugiem un paziņām, līdz sanāca tāda, kas mūs apmierināja. Pateicoties tētim un vecmāmiņai, atradām savējās kafijas pupiņas. Kad viņi teica: "Šīs būs īstās!", mēs uzticējāmies, jo vecmāmiņa un tētis ir kafijas eksperti. Paralēli remontējām vectētiņa un vecmāmiņas māju – pielāgojām to kafejnīcas vajadzībām. Tētis ar mammu un draugi mums nāca palīgā, jo bija ar visām četrām par šo projektu. Pat vecmāmiņa teica: "Meitenes, dariet!" – un sniedza mums lielu atbalstu.
Sākām mēs pagājušās ziemas beigās. Visu pavasari rāvāmies melnām mutēm un līdz vasarai pabeidzām. Es aizgāju no darba, lai varētu strādāt tikai kafejnīcā, abas ar māsu atteicāmies no visiem vasaras priekiem. 5. jūlijs kļuva par mūsu kafejnīcas dzimšanas dienu. Pat laika apstākļi mums palīdzēja, jo tieši šajā dienā pēc drēgnā laika sākās karstuma vilnis un visu vasaru bija perfekti labs laiks.
– Kāpēc kafejnīcu nosaucāt par "Domu"?
– Domājot kafejnīcai nosaukumu, mēs apsvērām vairākas idejas. Apspēlējām šo vietu vēsturiski, jo kādreiz te bija Kūrnama prospekts, pēc tam Leona Paegles iela. Ilgi nosaukuma nebija, lai gan par to daudz domājām. Un tad vienā brīdī nāca apskaidrība, ka vieta, par ko visu laiku domājam, tā arī sauksies – "Doma". Mums likās, ka šim vārdam var domās pieķerties un ar to ir interesanti spēlēties. Piemēram, pajautājot: "Kur esi patlaban?", atbilde ir: "Domā." Plus vēl šajā nosaukumā ir mans, māsas vārda un mūsu uzvārda pirmais burts. Cilvēkiem šo vārdu ir viegli izteikt, arī ārzemniekiem.
– Ko pie jums var nobaudīt?
– Sākumā gribējām būt tikai "coffee shop", bet cilvēki, kuri nāca iedzert kafiju, lūdza arī ko ēdamu. Tā kā gan mans, gan māsas draugs labi gatavo ēst, piesaistījām arī viņus. Sēdējām virtuvē un eksperimentējām ar nestandarta lietām, jo gribējām piedāvāt apmeklētajiem to, kā citviet Siguldā nav. Nolēmām, ka pasniegsim manas firmas vafeles, piedāvājot tās ar mājās vārītu karameli, papildinot ar saldējuma bumbu un dekorējot ar sezonas ogām. Sanāca īsts gardums. Domājot par sātīgām uzkodām, apzinājām Siguldas maiznīcas, jautājot: "Vai varam no jums dabūt bagetes?" "Jā, mierīgi!" mums atbildēja maiznīcā "Flora". Uztaisījām franču tipa pildītās bagetes, ar kurām var kārtīgi paēst.
Likās, ka vasarā noteikti vajag svaigus salātiņus. Pārlējām tos ar savu salātu mērcīti, kuras sastāvdaļas vēl neviens nav atšifrējis. Par to jāsaka paldies manam draugam. Savukārt māsas draugam ļoti patīk mājas burgeri, un tā ēdienkartē ienāca burgeri mūsu versijā. Mums prieks, ka žurnālā "Četras Sezonas" esam atzīti par labāko burgeru vietu Siguldā. Ar laiku apmeklētāji sāka pieprasīt vēl, un mēs sākām gatavot arī dienas zupu. Vārījām biezzupas un krēmzupas.
Mainoties sezonai, pielāgojam arī ēdienkarti. Rudenī sākām gatavot klasisko pupiņu zupu ar nelielām piedevām, siltos kokteiļus, dažādas tējas, to skaitā arī svaigās un veselības tējas. Ēdienu klāsts mums nav plašs, taču katru esam noslīpējuši līdz pēdējam, lai būtu kvalitatīvs. Un porcijas liekam kārtīgas, lai cilvēki ir paēduši un aiziet apmierināti. Klients pirmajā vietā!
– Kā tiekat galā ar darbiem, kuru kļūst arvien vairāk?
– Visu vasaru ar māsu un mūsu tuvākajiem draugiem nostrādājām bez neviena papildu darbinieka. Darbojāmies slapjām mugurām, bet bija forši. Visi esam temperamentīgi, tāpēc brīžam gāja kā itāļu filmās – te uzsprāgstam, pēc brītiņa atdziestam un vakarā atkal esam vislabākie draugi. Kad paši ar visu fiziski vairs netikām galā, jutām, ka jāpiesaista papildspēki. Mēs gribējām nodarbināt jauniešus un atradām ļoti foršus cilvēkus. Mūsu komandā visiem iekšā ir azarts, sak, kāpēc ne? Lai iet! Un tad mūs nekas vairs nebremzē.
– Kādi cilvēki iegriežas pie jums?
– Pa dienu nāk māmiņas ar bērniem. Mazliet vēlāk pakafijot iegriežas kundzītes un paņem vafelīti vai kūciņu. Pēc tam nāk paēst tuvējo iestāžu darbinieki un skolēni. Vakarā nāk jaunieši un cilvēki līdz 40 gadiem. Esam tāda universāla vietiņa.
Esam rīkojuši arī nelielas dzimšanas dienu svinības un bērnu ballītes. Kāzinieki mūs izvēlas kā pieturvietu no laulību ceremonijas uz mielastu. Tiem cilvēkiem, kuriem ir svarīga ne tikai kafijas, bet arī vides kvalitāte, patīk pie mums. Atmosfērā, kas valda kafejnīcā, ir kaut kas no mūsu abām vecmāmiņām, kurām bija ļoti omulīgi iekārtotas mājas un ļoti patika uzņemt viesus. Mēs no viņām un mammas esam mantojušas māksliniecisko gaumi un prasmi piedomāt pie katra sīkuma.
Savukārt mēs ar māsu kafejnīcas atmosfērā esam ienesušas pa drusciņai no Francijas un Itālijas ceļojumu iespaidiem. Vasaras vakaros kafejnīcas pagalmā sadedzām lampiņas, salikām visur svecītes, atskaņojām itāļu mūziku. Darba laiks bija līdz vieniem naktī, bet bija tik burvīgi, ka cilvēkiem negribējās iet projām, un mēs visi kopā sēdējām līdz četriem rītā.
Arī rudenī mēs gribam būt feina un omulīga vietiņa, kur cilvēkiem atnākt, satikties un pabūt kopā, lai vienatnē nav jāslīgst šim gadalaikam raksturīgajā depresijā. Tumšie rudens vakari ir tik piemēroti sarunām sveču gaismā! Patlaban esam atvērti no pulksten diviem dienā. Darbdienās strādāsim līdz deviņiem vakarā, bet piektdienu un sestdienu vakaros līdz pusnaktij, ja apmeklētāji vēlēsies.
Esam izveidojušas arī "Facebook" lapu, kur regulāri informējam par aktualitātēm "Domā".
Siguldā jūlijā atvērta ļoti omulīga kafejnīca "Doma", ko savu vecvecāku mājā iekārtojušas māsas Anete un Diāna Meieres. Par to, kā viņām izdevies uzburt tik jauku vietiņu, kurā gribas uzkavēties vēl un vēl, saruna ar vecāko māsu Aneti Meieri.
Attēlu galerija
View the embedded image gallery online at:
http://www.a.aprinkis.lv/ekonomika/uznemejdarbiba/item/21304-taisam-augsa-kafejnicu-un-sigulda-tapa-doma#sigProGalleria80a501ba68
http://www.a.aprinkis.lv/ekonomika/uznemejdarbiba/item/21304-taisam-augsa-kafejnicu-un-sigulda-tapa-doma#sigProGalleria80a501ba68