Viendien, braucot mašīnā, Jānis teicis: "Klau, mums piedāvā nopirkt picu! Pērkam?" Mazliet padomājis, Kaspars atbildējis: "Pērkam!" Un tā nu jau ceturto mēnesi Jānis Saulītis un Kaspars Punga saimnieko picērijā "Maxi Pizza" Baložos, Bauskas šosejas malā, un puišu mērķis ir ar kvalitatīvu un svaigu produktu piesaistīt gan pastāvīgos klientus, gan garāmbraucējus.
Pierādīt sev
Abi jaunieši atzīst, ka galvenais dzinulis mesties pašiem savā biznesā bijusi vēlme pierādīt sev, ka spēj kaut ko izdarīt. "Pašam gribējās noskaidrot, vai es visu mūžu būšu darbinieks, kas strādā kāda cita labā, vai tomēr ar savām zināšanām un intelektu spēšu kaut ko paveikt pats," spriež Kaspars.
Jānis jau sākumā pārliecinājies, ka grūtākais ir mobilizēties darbam: "Ja tu strādā pie kāda, tev ir tikai jāizpilda viņa dotais uzdevums. Tagad pašam jādomā, ko darīt, kā darīt, pašam jāizdomā, kad, kādā secībā, ko vispirms, ko atlikt vēlāk."
Viņš neslēpj, ka Latvijā sākt biznesu nav nemaz tik viegli. Birokrātija, dokumenti, atļaujas, saskaņošanas – tas viss jau pašā sākumā var stipri apmulsināt un nogurdināt, bet viņam joprojām ir iekšējs spīts parādīt, ka viņš var. Tā kā Jānim bijusi iespēja pastrādāt arī ārzemēs un iepazīties ar biznesa veidošanu tur, viņš ar skaudību atceras to valstu jaunos uzņēmējus, kam pirmajos gados ir nodokļu atlaides vai vispār tie nav jāmaksā.
"Pie mums kaut kas nav līdz galam izdomāts. Mazajā biznesā nodokļu lietām vajadzētu būt tik vienkāršām, ka pats uzņēmējs var visus dokumentus nokārtot, bet mums jāalgo grāmatvedis, lai gan pagaidām strādājam tikai mēs abi īpašnieki, neviena darbinieka vēl nav," stāsta Jānis.
Kopā savedis "Rimi"
Rīgā Jānis ieradies no Vaiņodes ‒ studēt reklāmu un mārketingu, taču drīz vien sapratis, ka vecāki nevar uzturēt jau pieaugušu, studējošu dēlu, tādēļ meklējis darbu. Sācis "Rimi" par pārdevēju, kur saticis Kasparu. "Tas bija supermārketu ēras sākums, atvērās pirmais "Rimi" veikals "Alfā". Mēs diezgan strauji kāpām pa karjeras kāpnēm ‒ kļuvām par nodaļu vadītāju asistentiem, un tad, kad atvēra "Molu" un "Olimpiju", mūs pārcēla darbā uz turieni jau kā nodaļu vadītājus," atceras Kaspars.
Pavisam drīz abi bija "uzkalpojušies" līdz darbam "Rimi" ofisā, taču darbs četrās sienās tomēr īsti nav gājis pie sirds. "Pietrūka komunikācijas ar cilvēkiem, tādēļ sāku meklēt kaut ko citu. Mani vienmēr ir vilinājis bārmeņa darbs, tādēļ nolēmu pamēģināt," atklāj Jānis. Viņa pirmā pieredze bijusi restorānā "Vairāk saules", kur pirmo mēnesi tikai pulējis glāzes, līdz viņam atļauts pagatavot kafiju. Visu laiku bija jāvēro un jāmācās, kā vecākie kolēģi apkalpo klientus un jauc kokteiļus. Tikai tad, kad visi vienkāršākie darbi jau bijuši pašsaprotami un apgūti arī bārmeņa profesijas pamati, viņam ļauts apkalpot pirmo klientu.
Pasaules iepazīšanas alkas un vēlme atrast jaunus draugus viņu vilinājusi pieteikties darbam bārā Grieķijā, kur puisis iepazinis jau pavisam citu bāra kultūru. Taču pirmā iepazīšanās ar picām notikusi Austrijā. Uz turieni strādāt par bārmeni jauniegādātā viesu namā viņu uzaicinājis kāds paziņa no Latvijas. Viesu nama pavārs bijis kāds vietējais iedzīvotājs, un viņš lieliski cepis picas. Arī Jāni šī lieta arvien vairāk ieinteresējusi. "Pavārs piedāvāja, sak, pamēģini. Es pamēģināju vienu reizi, pamēģināju otru, un viņš teica – tev tā lieta aizies, tev sanāk," atceras Jānis.
Kad Jānis atgriezies Latvijā un strādājis Garciema pludmales bārā, kaimiņu bāra saimnieks piedāvājis pārpirkt Baložu picu, zinot, ka Jānim šī lieta nav sveša. "Tad arī bija jāizvēlas ‒ doties strādāt uz Vāciju vai sākt pašam savu biznesu," neslēpj Jānis.
Ja ven var, jādara pašiem
Sākums nav bijis viegls. Iepriekšējie saimnieki par picērijas interjeru īpaši nebija domājuši. Rozā sienas, lēta alus smārds, noplucis galdiņš – tas arī bijis viss, kas puišus sagaidījis jauniegādātajā picērijā. "Ja mums pašiem nepatīk te uzturēties, kādēļ lai šeit nāktu citi cilvēki," spriež Kaspars.
Paši savām rokām taisījuši remontu: nokrāsojuši sienas, izdomājuši interesantu dizainu ar burtu zīmējumiem uz sienām, iegādājušies četrus galdiņus ar ērtiem krēsliem, lai klienti var arī apsēsties un uz vietas nobaudīt tikko ceptu picu.
Daudzas lietas nokārtojuši, izmantojot paziņu loku. Taujājuši, kur un ko var dabūt, kur un kas ir lētāk. Paziņas palīdzējuši izveidot ēdienkarti, izgatavot reklāmas lapiņas. "Daudz kas tika paveikts uz bartera principiem, sarunājam, kā abām pusēm izdevīgāk," stāsta Kaspars. Tomēr, cik iespējams, viņi cenšas visu darīt paši, nevis piesaistīt meistarus. "Mazajā biznesā, ja vien var, ir jādara pašam," uzskata Jānis.
Pagaidām visu nopelnīto puiši iegulda picērijas labiekārtošanā un attīstībā. Lai sāktu biznesu, likuši lietā ietaupījumus, nekādus kredītus nav ņēmuši un cer, ka tas arī nebūs vajadzīgs. "Man jau ir dzīvokļa kredīts, man ar to pietiek. Domāju, ka viss ir jādara saviem spēkiem un nopelnītais jāiegulda tālāk, nevis jāiztērē. Var jau paņemt kredītā miljonus un tad mētāties ar naudu, bet beigās parādu dēļ mukt uz Āfriku briljantus meklēt," smej Kaspars.
Tikai svaigi produkti
Galvenais, ar ko picērijas "Maxi Pizza" picas atšķiras no pārējām, ir tas, ka tās gatavotas tikai no svaigiem produktiem. Katru rītu Jānis sāk ar Rīgas Centrāltirgus apmeklējumu, kur nopērk svaigus dārzeņus, gaļu un visu pārējo, kas nepieciešams, un tad brauc uz Baložiem, kur rīta pusē picēriju iecienījuši vietējie iedzīvotāji, pārsvarā māmiņas ar bērniem. Dienas vidū picērijā ir klusais laiks, bet no pieciem līdz astoņiem vakarā ir īsts sastrēgums. "Tad visi vienlaikus brauc mājās no darba un grib ēst. Knapi spējam visus apkalpot," atklāj Kaspars.
Lai gan ar saldētiem produktiem strādāt būtu vieglāk, Jānis ir kategoriski pret to: "Kas tad tā par picu, ja, svaigi izcepta, tā garšo tāpat kā nākamajā dienā atsildītā. Es tās saucu par plastmasas picām."
Klienti visvairāk iecienījuši Jāņa paša izdomāto "Prosciutto" picu, kur uz picas pamatnes virsū tiek likti svaigi rukolas salāti, vītināts šķiņķis, fetas siers un tomātiņi. "Tas ir kā divi vienā – salāti un pica reizē," saka Jānis, norādot, ka cilvēki arvien biežāk izvēlas svaigus produktus un novērtē, ka piedāvājumā netiek izmantoti pusfabrikāti ar dažādām E vielām.
Ir jau izveidojies arī pastāvīgo klientu loks, kas kopā ar ģimeni ierodas vismaz reizi nedēļā. Īpašā "Maxi Pizza" iespēja ir iepriekš piezvanīt un pasūtīt noskatīto picu. Daudzi klienti, braucot mājās no Rīgas, veic pasūtījumu, un, pēc 15 minūtēm ierodoties, viņus jau gaida kūpoša, tikko cepta pica.
"Maxi Pizza" kvalitāti novērtējuši arī itāļu tūristi, kas Latvijā ieradušies svinēt Jauno gadu. Puiši atceras, ka ieradies vai pusautobuss ar itāļiem ‒ visi pat nav varējuši sarūmēties mazajā picērijā. Par laimi, izrādījies, ka viņi apmetušies turpat netālu, tādēļ vienojušies, ka izceptās picas viņiem tiks piegādātas viesnīcā. Divas stundas bez atpūtas cepuši, bet rezultāts bijis lielisks – pēc tam itāļi sociālajā tīklā "Facebook.com" rakstījuši pozitīvas atsauksmes un pauduši savu atzinību. "Es sākumā pat nesapratu, ko tie ārzemnieki tā interesējas par mūsu kontu, bet tad atcerējos, ka bija taču itāļi," atceras Kaspars.
Puiši uzmanīgi vēro, kas klientiem patīk, papildina ēdienkarti ar jauniem ēdieniem, ne tik pieprasītos ņem ārā. Vasarā plānots paplašināt arī picērijas terasi ‒ iecerēts pie katra galdiņa novietot grilu, lai ļautu klientiem pašiem grilēt gaļu un baudīt atmosfēru.
