Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Tā vietā, lai stratēģiski nozīmīgā pārtikas ražošana būtu mūsu pašu rokās, A/S "Cido", "Aldaris", Rīgas miesnieks" un citi pārtikas lielražotāju īpašnieki ir krievi, dāņi, igauņi, zviedri un tā tālāk.

"Bez šaubām, ka tas nav normāli. Normālā valstī tādām stratēģiski nozīmīgām nozarēm kā pārtikas ražošana un loģistika jāpieder vietējiem, nevis ārvalstu investoriem," uzsver I. Feiferis. Pieredzējušais eksperts gan uzreiz norāda, ka Latvija nav izolēta valsts, tādēļ ārvalstu investori ir laipni aicināti, ja tie "spēlē" pēc tādiem pašiem noteikumiem kā vietējie.

Viņaprāt, pašlaik gan notiekot tā, ka ārvalstu investori maina noteikumus šeit atbilstoši savai izpratnei, proti, kā tiem ir izdevīgāk. Kā piemēru I. Feiferis min kaut vai Ārvalstu investoru padomi, kas aktīvi tiekas ar Ministru prezidentu: "Ja runājam par mūsu pašu institūcijām, kas aizstāv uzņēmēju intereses, ļoti maz taču ir tādu, kuras "pa tiešo" un brīvi varētu runāt ar premjeru par savām aktuālajām problēmām. Lūk, tas nav normāli!"

Bijušais "Hipotēku bankas" vadītājs uzskata, ka valsts ekonomiskā politika būtu jāorientē vairāk uz mūsu pašu uzņēmēju atbalstu, proti, nacionālā kapitāla turētājiem, jo tieši šie uzņēmēji ir lielākā daļa, kas dod darbavietas, pat, ja runa ir par mazajiem un vidējiem uzņēmumiem. Valstiskā līmenī tos noteikti vajadzētu vairāk atbalstīt, pārliecināts I. Feiferis.

Viņaprāt, risinājums ir pietiekami stingras kooperācijas veidošana. Latviešu uzņēmējiem jābūt ar skaļāku balsi, jo eksistē taču vairākas institūcijas, kurām par to būtu jārūpējas, piemēram, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera, dažādas lauksaimnieku organizācijas, taču diemžēl tās, kā uzskata eksperts, ir pārāk izkaisītas, jo nav savā starpā konsolidētas.

"Es domāju, ka gadījumā, ja situācija netiks risināta, viss tikai pasliktināsies. Latvijas īpašumi tiks vēl vairāk izpirkti, un arī ražošana nonāks arvien vairāk ārvalstnieku rokās. Ir tāds lozungs, kas šajā situācijā ir ļoti trāpīgs – nepērc svešu. Zinu, ka bija pat kaut kāda reklāmas kampaņa par to. Un pareizi ir. Tā bija ļoti laba doma atbalstīt savējos, nevis ārvalstu investoru uzņēmumus. Mums vienkārši pašiem ir jāņem vara savās rokās, lai viss izdotos!"

Taču, lai tas notiktu, ļoti būtiska būtu spēja kooperēties un radīt tik spēcīgas uzņēmēju intereses aizstāvošās institūcijas, kas spēj pieprasīt Saeimai un valdībai līdzīgas tiesības, kādas tās ir ārvalstu investoriem. "Vietējiem uzņēmējiem labā nozīmē ir jābūt agresīvākiem attiecībā pret valsti, proti, sadarbībā ar valdību un citām valsts institūcijām, lai saņemtu atbalstu. Taču mums ir pietiekami daudz gadījumu, kad redzam, ka viss notiek tieši otrādi. Kaut vai, piemēram, " Hipotēku banka". Tās sadalīšanas un restrukturēšanas dēļ valsts zaudē savās rokās vienu spēcīgu instrumentu, ar kura palīdzību mēs varētu atbalstīt vietējos uzņēmējus," pārliecināts finanšu iestādes bijušais vadītājs.

Pēc viņa rīcībā esošās informācijas, tikšot veidota kāda jauna finanšu institūcija, taču, lai cik tas interesanti arī būtu, tās padomē būšot vēl kāds ārzemnieks: "Kāpēc, uz kāda pamata? Vai tiešām mēs tiekam uzskatīti par tādiem muļķiem, ka nespējam paši saprast, kā mums labāk rīkoties?"

Un tas esot tikai viens piemērs, jo bez finansējuma uzņēmējdarbība ir praktiski neiespējama. Tāpēc situācijā, kad valsts savus uzņēmējus neatbalsta, atliek paļauties tikai uz ārvalstu bankām, taču esot jāatceras, ka to akcionāri atrodas citās valstīs un viņu interesēs nav attīstīt nacionālo uzņēmējdarbību. "Mēs jau redzam, ka dāņiem interesē, kā vairāk paņemt zemi un uztaisīt te vienu, otru smirdīgu cūku fermu. Tas tā, ja uz šo lietu raugāmies emocionāli," uzsver I. Feiferis.

Pieredzējušais baņķieris ir pārliecināts, ka pašreizējās situācijas pirmsākums meklējams neveiksmīgajā privatizācijas procesā. "Mūsu uzņēmumi ārvalstnieku rokās nonāca pēc privatizācijas, jo tas notika vietējiem ļoti nedraudzīgi, bet tas jau ir cits stāsts. Mūsu pašu uzņēmējiem netika radīta iespēja startēt kā līdzvērtīgiem spēlētājiem privatizācijas procesos, jo viņiem nebija tāda kapitāla 90. gadu sākumā. Pat ne iespējas, kur aizņemties un sakrāt tādu summu, lai nopirktu uzņēmumu, padomju laikos nevarēja. Tad valstij jau bija jādomā, kā atbalstīt vietējos uzņēmumus. Taču diemžēl ārzemnieki bija ar biezākiem makiem, un vietējiem atlika tikai noskatīties, kā nacionālais kapitāls pāriet ārvalstnieku rokās. Tā toreiz bija tāda līdz galam nepārdomāta valsts politika," pārliecināts I. Feiferis.

Iestāde, kuras galvenais uzdevums bija atbalstīt vietējos uzņēmumus, bija "Hipotēku banka", taču līdz ar ekonomisko lejupslīdi pirms dažiem gadiem starptautiskie naudas aizdevēji uzstāja, ka šī valstij piederošā banka ir jārestrukturē. "Pareizāk sakot, jāiznīcina. Rezultāts ir tāds, kādu mēs tagad redzam. It kā valstij vēl pieder "Citadele", taču tai ir pavisam citas funkcijas un uzdevumi. Turklāt arī to lielā mērā komandē ārzemnieki, jo daļa pieder Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankai. Tas nozīmē, ka Latvija nemaz savus patstāvīgos lēmumus pieņemt nevar," rezumē eksperts.

Pētījumu, kam pieder Latvijas lielākie pārtikas ražotāji, var aplūkot šeit.