Biedrība "Zemnieku saeima" ir sašutusi par Saeimas deputātu vienaldzīgo attieksmi pret lauksaimniekiem, kuriem liedz medīt mežacūkas, aizsargājot savus īpašumus un sējumus. Atsevišķos reģionos dzīvnieku sugas populācija pat piecas reizes pārsniedzot pieļaujamo skaitu. Lielākajā daļā Eiropas valstu lauksaimniekiem ir atļauts medīt mežacūkas, savukārt Latvijā pilsētas mednieki paši nespēj samazināt postījumus un dzīvnieku populāciju, kā arī neļauj to darīt lauksaimniekiem.
Paši nevar, bet "viesmāksliniekus" arī nevajag
Aldis Grass saimnieko vairāk nekā 1000 hektāru plašā teritorijā Olaines novadā un ap to. No zemju īpašniekiem īrētās zemēs viņš audzē kartupeļus, burkānus un rapsi. No visām kultūrām katru gadu visvairāk cieš kartupeļi, un ik gadu zaudējumi rēķināmi vairākos simtos latu. Arī šogad nevēlamās viešņas jau pabijušas un kartupeļu lauku papostījušas.
A. Grass atzīst, ka ar mežacūku postījumiem katru gadu nākas samierināties, jo nekādu efektīvu līdzekļu cīņā pret tām nav. "Mednieki nav spējīgi tikt ar šo problēmu galā. Kad viņiem tiek ziņots, ka tur un tur ir problēmas, tad it kā atbrauc un mēģina kaut ko vaktēt, bet tas viss ir tā diezgan nenopietni. Fakts arī, ka pašu mednieku ir maz. Reiz mednieku kolektīva vadītājs tā arī pateica – kopumā kolektīvā ir 30 mednieki, no kuriem aktīvi medī tikai pieci. Tātad nevar katru nakti nolikt vienu cilvēku kartupeļu laukā, kas vaktē. Bet tajā pašā laikā, ja piedāvā, ka Olaines laukus varētu pavaktēt Rīgas mednieki, kuru oficiālās medību teritorijas atrodas tālu Latgalē vai Kurzemē, un izbraukāt ir sarežģīti, tad vietējie mednieki saka, ka nekādus viesmāksliniekus nevajagot un paši ar visu varot tikt galā. Pēc principa – kā suns uz siena kaudzes," sašutis zemnieks.
Apmedīšanas līgumus ar medniekiem slēdz zemju īpašnieki, bet, tā kā A. Grass šajās zemēs saimnieko, tad šos jautājumus kārto pats. Ar vienu no trim medību kolektīviem, ar kuriem nākas sastrādāties, ir problēmas, atzīst zemnieks.
Mednieki vienā galā, mežacūkas otrā
Mežacūku postījumi katru gadu ir plus mīnus līdzīgi, skaidro A. Grass. Neesot kļuvis ne labāk, ne sliktāk. "Katru gadu ir jārēķinās ar zināmu daļu izpostītas ražas. Ir vietas, kas mežacūkām ir vairāk iecienītas, kur tuvumā ir lielāki meža masīvi, bet ir vietas, kur ar to vispār nekad nav bijušas problēmas."
Zemnieks skaidro, ka nekādi citi līdzekļi, kā cīnīties ar mežacūkām, izņemot medības, nav. "Pat ar diviem trim medniekiem uz 50 hektāru liela lauka var nebūt pietiekami. Pērn man vīri teica – mēs sēdējām vienā lauka galā, bet cūkas darbojās otrā. Mednieki to ne redz, ne dzird, konstatē tikai no rīta, kad jau ir gaišs un redz postījumus. Cūkas jau nevienam nestāsta, uz kuru pusi ies. Medību likumā rakstīts, ka īpašniekam vai zemniekam jādara viss iespējamais, lai savus laukus pasargātu, bet nu es nevaru uzlikt žogu apkārt simtiem hektāru svešas, īrētas zemes. Tas taču ir absurds.Tas nebūtu ne loģiski, ne finansiāli iespējams. Ir ļoti daudz nepilnību gan likumā, gan jautājumā par to, kuram būtu jāuzņemas atbildība," situāciju skaidro A. Grass.
Iet kā kultivators
Zemnieks Vasīlijs Rasimenoks saimnieko divās vietās Latvijā – Krimuldas novadā un Latgalē. ZS "Dzirnavas" Pierīgā saimnieks audzē rapsi, rudzus, ziemas kviešus un miežus 840 hektāru platībā, bet Latgalē – 400 hektāros.
Pērn viņš Krimuldā 21 hektāra platībā audzējis kukurūzu, bet ražu novākušas mežacūkas. "Man nepalika nekas, tikai stublājus iearu zemē. Šogad tajā vietā iesēju rapsi un skatos, ka viņas jau staigā un meklē to pagājušās ražas kukurūzu. Aptuveni puse jau šobrīd ir sabojāta. Rapsis pašā augšanas sākumā ir ļoti trausls, un mežacūkas meklējot un rakņājoties to viegli var sabojāt. No jaunajiem sējumiem viņas pagaidām neko vēl nemeklē, jo kvieši vēl tikai zied un kukurūza arī maza."
Pirms diviem gadiem no viena hektāra varēja ievākt 3,5 tonnas kukurūzas. V. Rasimenoks rēķina, ka pērn vajadzēja būt vismaz 60 tonnām graudu. Vienu tonnu lopbarības var pārdot par 120–140 latiem, tātad zaudējumi vidēji varētu būt 8000 latu.
V. Rasimenoks pats ir bijis arī aculiecinieks situācijai, kad mežacūku mamma ar padsmit palieliem sivēniem iet rindiņā "kā kultivators". "Viņi pa nakti aiziet dažus simtus metru uz priekšu un atpakaļ, tad kopā iznāk laba platība. Ja viens kuilis atnāk, tad viņš mazliet parakņājas un pārāk lielu postu nenodara. Mežacūkai ir uzticētas trīs paaudzes – dažāda lieluma bērni – un vēl divas palīdzes – aukles, kas palīdz pieskatīt mazākos," novērojis zemnieks.
Putnubiedēkļi neder
Arī V. Rasimenokam nav ideju, kā ar zvēriem cīnīties. "Mazā kartupeļu dārziņā var karināt kaut kādus priekšmetus vai radīt troksni, bet lielā tīrumā tas nestrādā. Mednieki it kā mēģina kādu sagaidīt un nomedīt, bet viņi nespēj to nodrošināt nepieciešamajā apjomā. Zvēru laikam kļuvis vairāk, bet mednieku mazāk, un viņi vienkārši nejaudā."
V. Rasimenoks uzskata, ka atbildīgajām institūcijām vajadzētu operatīvāk reaģēt uz izmaiņām dabā un dzīvnieku populācijā un atkarībā no tā arī piemērot likumdošanu. "Vienu brīdi nebija zaķu, tagad savairojušies kā tarakāni. Viņi nekādu postījumu nedara, bet to es saku kā piemēru. Iet laiks, mainās apkārtējie apstākļi, un kādas konkrētas sugas sāk aktīvi vairoties. Tas šobrīd ir noticis ar mežacūkām. Es, piemēram, uzskatu, ka viņas jāļauj šaut visu cauru gadu, un savā zemē es atļautu to darīt visiem, kas to gribētu un kam ir tādas tiesības. Citādi šo populāciju nekā nevar samazināt. Mežacūkām neskādē ne dziļi sniegi, ne bargas ziemas, arī plēsoņas tām netiek klāt."
Saimnieks stāsta, ka patraucē jau arī brieži un buki, kas apgāna un apgrauž ziemājus, tomēr nodarītais ļaunums nav tik liels, jo dzīvnieki apēd tikai lapiņas. Neizpaliek arī cīņa ar bebriem. V. Rasimenoks stāsta, ka "Latgales saimniecībā blakus 35 hektāru lielam laukam ir grāvis, maksimums kilometru garumā. Tajā bija izveidoti astoņi dambji. Izārdījām tos, braucam pēc divām nedēļām, vēl septiņus izjaucām. Vēl pēc divām nedēļām vēl četrus. Pa sējas laiku nesanāca ar to nodarboties, bet pirms pāris dienām braucu garām un skatos – atkal grāvis pilns."
Viens lauks Krimuldā joprojām stāv applūdis. V. Rasimenoks stāsta, ka dambji tiek būvēti viltīgi – vietās, kur ar traktoru nevar tikt klāt, bet ar rokām to nojaukt ir neiespējami.
