Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Uz diviem mēnesī – 326 lati
Siguldiete Zina Kuzmina ir sirsnīga kundze, turklāt ar krampi. Tāda, par kuru var teikt – mēs katrs gribētu tādu vecmāmiņu. Bieži smaida, bet, kad jārunā par politiku, tad gan seja sadrūmst. Zinas kundze nelielajā pašvaldības piešķirtajā dzīvoklī dzīvo divatā ar vīru Vladimiru. Abu laulības stāžs iesniedzas jau 55. gadā, izaudzinājuši dēlu un meitu, tagad ir vecvecāki pieciem mazbērniem. Gājis ir visādi, kundze neslēpj. Viņa klusi pačukst par klupšanas akmeņiem, kādi gadījušies dzīves ceļā, un nosaka – galvenais visu darīt ar labestību.

Kad pa telefonu aicināju Zinu uz interviju – dalīties pārdomās un komentēt kārtējos iztikas minimuma datus, ko izziņojuši valstsvīri, – viņa ieturēja pauzi, un bija dzirdams, ka sakāpj kamols kaklā. "Ņirgāšanās," kundze strupi nosaka, bet labprāt piekrīt tikties un pastāstīt par divu pensionāru ikdienu – kā izdzīvot ar 326 latiem mēnesī, kas iznāk, abas pensijas saliekot kopā. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes aprēķiniem, divu cilvēku iztikšanai šā gada martā saskaņā ar iztikas minimumu bija nepieciešami vismaz 353,62 lati.

Ikdienas rēķinus Kuzminas kundze regulāri pieraksta savās burtnīcās. Zaļā – komunālajiem maksājumiem, rūtainā – pārtikai, bet trešajā, gaiši dzeltenajā, apkopoti mēneša izdevumi gan par zālēm, gan bēru vainagu radinieka bērēm. Viņa saka: "Man kā vecam grāmatvedim visu patīk pierakstīt un sarēķināt."

Komunālie maksājumi pieckāršojušies

Ieraksti veikti kopš 1999. gada, kad summa par komunālajiem pakalpojumiem bija 49 lati. Ar katru gadu, pakalpojumiem sadārdzinoties, maksājumi palielinājušies, līdz 2013. gada martā tie jau ievērojami pārsniedz Kuzminas kundzes pensiju – jāmaksā 232 lati. "No sākuma visu nomaksāju un, kas paliek pāri, par to ēdu. Tagad esmu aizņēmusies 80 latus, jo man vienkārši visam neiznāk."

Pēdējos mēnešos papildus komunālajiem maksājumiem Kuzminas kundze iemaksā 32 latus kopējā mājas iedzīvotāju kontā, kas izveidots, lai saņemtu bankā aizdevumu un varētu renovēt māju. Šo avantūru organizēt uzņēmusies pati Zina. "Neuzticos apsaimniekotājam, tāpēc mēs, iedzīvotāji, izveidojām paši savu dzīvokļu īpašnieku biedrību. Neviens negribēja uzņemties vadošo lomu, un nu es, septiņdesmit piecgadīga pensionāre, to projektu virzu."

Pirmo reizi Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra mājas renovācijas projekta pieteikumu noraidījusi. "Sēdēju un raudāju. Bet nolēmu, ka nepadošos. Nauda iet pa labi, pa kreisi, bet man vēl atsaka!" un Zina tomēr panākusi savu.

Kundzei ir cukura diabēts, rindā uz ārsta vizīti un pārbaudēm jāgaida līdz jūnijam. "Ja būtu nauda, varētu iet kaut šodien. Bet kur tad lai es to ņemu?" Zālēs abiem ar kungu mēnesī aiziet 70 lati. "Kādreiz, ja varēju, pirku uzreiz vairākiem mēnešiem, jo tā iznāk lētāk. Bet tagad, kad es to samaksāt nevaru, sanāk, ka jāmaksā dārgāk. Un vajag jau arī vēl citas zāles, ne tikai tās, kas receptē izrakstītas."

Bez dārza un meža veltēm neiztikt

Gatavojoties vasarai, istabā sadēstīti tomāti. Mazajā zemes pleķītī, ko atvēlējusi dēla drauga mamma, kā Zina saka, var izaudzēt visu ko. Būs arī gurķi, tos varēs konservēt un skābēt. "Es tagad pēc kalendāra skatos, kas man jāiesēj. Augļu dienā sēšu redīsus, tad tie labāk augs."

Vasara ir Zinas darbīgākais gadalaiks, jo tad jāiet arī mežā sēnēs, jālasa ogas, jāvāra kompoti un jāskābē gurķi, lai ziemā būtu iztikšana. Citādi – bez vasaras uzkrājumiem – būtu neiespējami. "Rudenī burkās salieku visu, ko var. Konservētus gurķus un tomātus, Ķīnas mērci ar ananasiem, sēņu salātus, marinētas sēnes, lečo. Ko tik ne."

Kundzei izveidojies arī savs klientu pulks, kas laikus piesaka kādu marinētu sēņu burciņu vai melleņu grozu, ko gribēs nopirkt. Citu gadu sezonā izdevies nopelnīt pat 246 latu. "Vienu gadu salasīju 220 litrus dzērveņu, tā ir lielā metāla muca. Tagad dzērvenes maksā divus latus litrā un vairāk, bet tad es veselu spainīti par pieciem latiem pārdevu. Par sapelnīto naudu toreiz nopirku lietotu automātisko veļasmašīnu."

Ierobežo arī slimība

Zina saskaitījusi, ka pārtikai mēnesī vidēji tērē aptuveni 100 latu. Svaigu liellopa gaļu viņa nepērk. Tā vietā jāizvēlas tītars, vista vai zivis. "Veikalā pērku tikai akcijas preces, to, kas lētāks. Augļus es nevaru, dārzeņi dārgi, bet tos pērku, jo diabēta dēļ es nevaru ēst ogļhidrātus un olbaltumvielas. Ķīnas kāposts ir lēts, bet to vienreiz izmeklējos Siguldā visās malās un beigās tik vienā vietā divas galviņas atradu. Desas nepērku, kopš televīzijā pateica, ka Nīderlandē desās meklēja zirga gaļu, bet vispār nekādu gaļu neatrada. Tad man kļuva skaidrs, ka to ķīmiju nevajag."

Pusdienās galdā biežāk tiek liktas dažādas dārzeņu zupas, pa retam arī plovs, bet brokastīs divas Ķīnas kāpostu lapas ar krabju nūjiņām, pusi tomāta un kriksi gurķa. Ar eļļu sajauc un rupjmaize klāt. "Noteiktais pārtikas grozs vienam cilvēkam nekādā veidā neiet krastā. Lai viņi, kas par to lemj, iztiek ar tādu naudu," par absurdo situāciju spriež Zina.

Ikdienas rēķinus Kuzminas kundze regulāri pieraksta savās burtnīcās. Zaļā – komunālajiem maksājumiem, rūtainā – pārtikai, bet trešajā, gaiši dzeltenajā, apkopoti mēneša izdevumi gan par zālēm, gan bēru vainagu radinieka bērēm. Viņa saka: "Man kā vecam grāmatvedim visu patīk pierakstīt un sarēķināt."