Daži cilvēki var pieņemt lēmumu atņemt daļu no noguldījumiem jebkura cilvēka kontā – par labu bankrotējošas bankas izglābšanai.
"Troikas" lēmums – demokrātija ir upurēta banku glābšanas dēļ. Autors: Sergejs Ancupovs, Nacionālo resursu institūta direktors.
Kas īsti notiek Kiprā? Tas ir aktuāls piemērs mums, kā vienā no eirozonas valstīm darbojas eirozonas valstu glābšanas mehānisms. Caur konfiskāciju un nacionalizāciju. Tiek nacionalizēti līdzekļi visos valsts un privātajos pensiju fondos... Tas ir daudz "čavesiskāk" par pašu Hugo Čavesu. Viņš nacionalizēja ārvalstīm piederošās naftas kompānijas Venecuēlā, bet Kiprā nacionalizē savu pilsoņu pensiju fondus.
Tas notiek eirozonā, ne Latīņamerikā. Tātad mums ir dots skaidrs signāls: jūs visu mūžu varēsiet strādāt, maksāt pensiju fondā, un vienā jaukā dienā (patiesībā naktī, jo lēmumu pieņēma naktī) to jums var atņemt. Ziniet, eirozonā tā mēdz notikt. Tas vēl nav viss. Jā, jūs bijāt spējīgs vai spējīga kaut ko uzkrāt bankā, tad jums var atņemt kādu % no jūsu uzkrājumiem. Šobrīd vēl tiek diskutēts tikai par to, cik konfiscēt? 10 vai 25 procentus? Vienā bankā 20 %, citā 4 %? Cilvēki, tostarp ārvalstu investori, tiek sodīti par to, ka turēja savu naudu bankā eirozonā. Kādēļ rupji tiek pārkāpti visi kapitālisma rakstīti un nerakstīti likumi. Lai glābtu "finanšu sistēmu" vai, citiem vārdiem, glābtu spekulācijās iepinušās bankas un to īpašniekus no bankrota. Un lai lāpītu eirozonas uzbūves sistēmiskās problēmas.
Uzreiz ir jāatbild uz "Krievijas naudas" jautājumu Kiprā. Nerezidentu depozītu īpatsvars Kiprā ir 29,4 % no kopsummas, tostarp tieši "krievu naudas" – 26,5 %, bet vietējas jeb rezidentu naudas īpatsvars – 70,6 %. Skaidrs, ka arī starp rezidentiem slēpjas vieglās peļņas cienītāji ne tikai no Eiropas valstīm. Tomēr Latvija ir krietni nedrošākā situācijā. Mums nerezidentu depozītu īpatsvars ir 48,9 %. (FKTK dati 2012. g. beigās).
Kas pieņem šādus lēmumus?
"Troika" – jau sen pasaules vadošie mediji izmanto šo vārdu, lai nosauktu Starptautisko Valūtas fondu (SVF), Eiropas centrālo banku (ECB) un Eiropas Komisiju (EK) vienā vārdā. Mana paaudze vēl atceras, ko nozīmē "troika". Tā tika radīta "kara komunisma" laikos PSRS, lai efektīvi cīnītos ar "kontrrevolūciju" vai mūsdienu valodā ar citādi domājošajiem. Šis bija īpašs varas instruments trīs cilvēku sastāvā: komisārs, komandieris un ar revolucionāro pašapziņu apveltīts strādnieku šķiras pārstāvis. "Troikas" lēmums bija neapspriežams, neapstrīdams un izpildāms nekavējoties. Īpaši populārs lēmums – nošaušana uz vietas bez tiesas un izmeklēšanas. Neteikšu, ka tā būtu glaimojoša analoģija ar SVF, ECB un EK.
Kipras parlamentam šajā situācijā tika piešķirta tikai "godpilna" funkcija šo konfiskācijas lēmumu padarīt par, cik tas vispār ir iespējams, leģitīmu.
Tas, kas notiek, ir acīmredzams, neticams. Tā ir nacionalizācija, īpašuma atņemšana eirozonā. Tas ir absurda teātris. Iedomājieties – rīt jums nobloķē kontu un interneta banku un atņem desmito tiesu. Vai kāds pirms pieciem gadiem varētu noticēt, ka kaut kas tāds var notikt Eiropas Savienībā, eirozonā? Nē. Krievijā – jā, bet eirozonā? Toties tā ir sūrā realitāte.
Tāpēc mums jāizdara vairāki secinājumi
Pirmkārt, mums jāsaprot, ka pasaule ir mainījusies, ka Eiropa ir mainījusies. Tā vecā labā Eiropa, par kuru mēs kādreiz sapņojām, vairs neeksistē. Eiropā ir reālā krīze, ar kuru tās vadība netiek galā gadiem. Augsts bezdarbs, negatīvā izaugsme, eirozonas valdību kopparāds jau ir pāri 90 % no tās ekonomikas lieluma. Vai tā ir fiskālā disciplīna? Nē. Vai tā ir ekonomikas stabilitāte? Nē.
Otrkārt, šis lēmums ir viens no pirmajiem atklātajiem spļāvieniem Eiropas demokrātijas sejā. Līdz šīm mums ļāva naivi domāt, ka demokrātija nozīmē, ka vēlētāji ievēl savus pārstāvjus parlamentā un tie realizē vēlētāju gribu. Šeit viss otrādi – vēlētāji sašutuši, ka lēmums tiek uzspiests no ārpuses, no virsvalstiskām institūcijām – ECB, EK, SVF, bet Kipras parlamentam un tautas pārstāvjiem šīs lēmums savai tautai jāizskaidro. Droši vien precīzāk var teikt tā – jāieskaidro?
Treškārt, tas ir sitiens visai eirozonas finanšu sistēmai. Jo centrālā vara kopā ar starptautisko institūciju, nevienam neprasot, var "suverēnā" valstī tās pilsoņiem (un ārvalstu investoriem) atņemt 10–20 %, un tā ir prakse, nevis teorija. Tev atņem naudu par to, ka tu to glabāji eirozonas valsts komercbankā. Tiem kipriešiem, kas turēja naudu zeķē, vai tiem, kas paspēja izvest naudu ārā no savas valsts – naudu neatņem. Kopā sanāca skaists paradokss. No krievu investoriem, kas baidījās no Putina un tāpēc glabāja naudu eirozonā, tagad naudu atņems "troika". Interesanti, ko mēs teiktu, ja Putins saviem pilsoņiem vai arī ārvalstniekiem konfiscētu 20 % no lieliem depozītiem? Vai tagad eirozona ir droša investīcijām, ja tā var rīkoties ar investoru naudu?
Ceturtkārt, mēs ieraudzījām patiesu stāstu, kā "darbojas" eirozonas "apdrošināšanas" polise realitātē, nevis tik tikko dzirdētās Latvijas eiroaģitatoru runās. Katru dienu palīdzības saņemšanai tiek izvirzīti iepriekš neatrunātie papildus nosacījumi. Bet ja jūs neesiet ar mieru, nekādas apdrošināšanas naudas nebūs. Apdrošināšanas polise vienkārši nedarbojas, tā ir fikcija. Punkts. Es tik tiešām nesaprotu, kur šeit ir kāda Kipras iedzīvotāju vaina?
Piektkārt, lai glābtu finanšu sektoru, "troika" ir gatava uz visu. Tai skaitā uz pašas un starptautisko organizāciju uzticības graušanu. Ja komunisti Padomju Savienībā konfiscēja naudu saviem "buržujiem" tad, kad viņiem bija sava apmuļķotā proletariāta pietiekams atbalsts, šeit ir citādi. Šeit naudu spiež atņemt starptautiskās institūcijas. Tauta protestē ielās. "Tas ir taisnīgi", – paspēja Merkele tik pateikt savu viedokli par "troikas" lēmumu, un nākamā diena ieraudzījām demonstrāciju ar iespaidīgo plakātu "Merkel Kaput" un nekārtībām pie Vācijas vēstniecības Nikosijā. Tiem, kas tūlīt sāks atkārtot tēzi par Kipras finanšu disciplīnu, skaitļi kontekstam: krīzes pirmajā gadā Kipras valsts parāds bija nedaudz mazāks nekā Vācijai: Kiprai – 58,8 %, Vācijai – 64,9 %. Budžeta pārpalikums Kiprai bija lielāks nekā Vācijai: Kiprai – 0,9 %, Vācijai – 0,2 % (Eurostat, % pret valsts IKP, 2008. g.) Ka stāstu savos materiālos jau četrus gadus, Kipras problēma ir tāda pati kā Latvijas: negatīvā eksporta un importa bilance.
Un beidzot svarīgākais, finanšu sistēma valstī, kura balstās uz valūtu, kuru valsts pati nevar kontrolēt, un uz ārvalstu kapitālu, kuru valsts arī nevar kontrolēt, ir bīstama valstij un ir reāls drauds tās valsts iedzīvotājiem. Ja finanšu sistēmu sauc par ekonomikas asinsriti, tad valsts, kuras asinsrites sistēma tiek kontrolēta no ārpuses – nav drošībā. Neatkarīgi no tā, vai tā ir Krievijas vai Lielbritānijas nauda, Īslandes, Īrijas un tagad arī Kipras pieredze ar uzpūsto no ārpuses bankas sektoru ir reāla ilustrācija sistēmas nepilnībai, nevis kāds īpašs izņēmuma gadījums. Uzdosim sev jautājumu, vai mēs tiešām gribam līdzīgu scenāriju arī eirozonā Latvijā?
Kāpēc mums ir svarīgs Kipras piemērs? Tāpēc, kā Latvijā nerezidentu noguldījumu īpatsvars ir gandrīz divas reizes lielāks nekā Kiprā. Un līdzīgs scenārijs, ja netiks mainīta politika, šķiet, ir tikai laika jautājums.
Gadiem ilgi ir skaidrāks par skaidru, ka jābeidz aizrauties ar ārvalstu naudas piesaisti spekulatīvajām operācijām un sen ir jāmaina likumdošana ar mērķi tieši un netieši stimulēt ieguldījumu pārorientāciju no finanšu sektora uz produktīvo sektoru. Vai šāds solis ir ieplānots Nacionālā attīstības plānā? Nē. Toties tur ir "drošumspēja"...