Tā liecina laikraksta "Diena" apkopotā informācija. Pašvaldību un apsaimniekotāju vērtējumā situācija ir tirgum atbilstoša un diez vai tuvākajā laikā krasi mainīsies, tomēr daži novadi risinājumu saskata dalītā atkritumu vākšanā. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) arī savā stratēģijā akcentē šķirošanas lomu, tiesa, neakcentējot, vai tā ļaus ietaupīt.
Topošais Nacionālais attīstības plāns 2014.–2020. gadam paredz, ka jau pēc astoņiem gadiem pārstrādās pusi no Latvijā saražotajiem atkritumiem, bet 2030. gadā – 80 %. VARAM pārliecināti, ka pirmais mērķis ir ļoti reāls, jo daļa atkritumu ir kompostējamie un daļa pārstrādei vērtīgi materiāli: plastmasa, stikls, metāli, koks. Pašlaik uz Eiropas fona Latvija neizskatās labi – pašmājās pārstrādāti tiek vien 7 % atkritumu (kopā ar ārpus valsts pārstrādāto un eksportu aptuveni 20 %).
Šķirojot grib taupīt
Kā pārliecinājās laikraksts, salīdzinot cenas un apkopojot nozares zinātāju skaidrojumus, secināms, ka visvairāk maksā mazāk apdzīvotu un no atkritumu poligoniem tālāko pašvaldību iedzīvotāji. "Kur patērētāju skaits ir lielāks un vešana līdz poligonam tuvāka, tur cena ir zemāka, tieši tāpēc Pierīgas novadi vinnē," skaidro Latvijas Pašvaldību savienības padomnieks Aino Salmiņš. To uz savas ādas izjūt Līvānu novadā, kur atkritumu izvešana ir otra dārgākā valstī un apsaimniekotājam atkritumus uz poligonu nākas vest 85 kilometrus. Domē apsver ideju šķirot būtisku to daļu, lai atkritumu mašīnai tālo ceļu uz poligonu nāktos mērot retāk, bet par vērtīgās daļas nodošanu nebūtu jāmaksā tik dārgi.
Viļakas novadā 11,64 latu maksu par kubikmetru atkritumu dēvē par tirgum atbilstošu un bažīgi stāsta – ja blakus novadā tiks nomainīts atkritumu apsaimniekotājs un tam nebūs izdevīgi apkalpot tikai Viļaku, iedzīvotāji varētu palikt ar neiztukšotām atkritumu urnām. Līdzīgi arī Apē – atkritumi nav bijis kumoss, par kuru cīnītos – pirms pieciem gadiem SIA "Ziemeļvidzemes atkritumu apsaimniekošanas organizācija" (ZAAO) tur startēja kā vienīgais pretendents konkursā un piedāvāja cenu – 16,16 lati. Pēdējos gados maksa samazināta par trešdaļu, jo uzņēmums paplašināja savu darbību reģionā.
Tiesa, kā rāda uzņēmuma gada pārskats, šāds bizness, kurā apsaimniekotājs apkalpo mazās pašvaldības, nes zaudējumus – pērn ZAAO tie bijuši 78 tūkstoši latu. Savukārt vairāki privātie apsaimniekotāji, kuri lielākoties apkalpo tikai blīvas teritorijas, darbojas ar desmitu un pat simtu tūkstošu latu peļņu, liecina "Lursoft" dati.
Reformas uzjundī strīdus
Pašvaldībām līdz šim nereti pārmesta monopolstāvokļa veidošana. Piemēram, ZAAO gadījumā uzņēmums pieder pašvaldībām, un līdz ar to pašvaldības to izvēlas kā apsaimniekotāju, liedzot cilvēkiem izvēles brīvību. Saulkrastos šāda kārtība nesusi 40 % tarifu pieaugumu, un Konkurences padome jau to skarbi kritizējusi.
Vēl vasaras beigās no atbildīgā ministra Edmunda Sprūdža (RP) bija noprotams, ka top pārmaiņas un "pirmā bezdelīga" konkurences paplašināšanai ir noteikumi, kas, piemēram, lielveikaliem ļautu izvēlēties ar pašvaldību nesaistītu apsaimniekotāju. Iecere radīja sašutumu, un, kā skaidro A. Salmiņš, atverot šādā veidā tirgu, ir risks, ka privātie apsaimniekotāji izvēlēsies tikai rentablākos virzienus, mazāk izdevīgos atstājot pašvaldību rokās. Šobrīd šis jautājums iesprūdis valdībā, bet tā vietā ministrs jau runā par nākamo.
Proti, par savu prioritāti nozarē E. Sprūdžs dēvē ar atkritumu šķirošanu cieši saistīto iepakojuma depozīta sistēmu stiklam, skārdenēm un plastmasai, ko citi ministri nav spējuši ieviest desmit gadus, saskaroties ar kritiku, ka tā dublēsies ar jau esošo dalīto atkritumu vākšanu. Tomēr E. Sprūdžs ir apņēmīgs to ieviest, solot ekonomisko efektu.