Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Nodokļu patvērums
No finanšu un biznesa viedokļa raugoties, uzņēmumi (to īpašnieki) var pārvietot daļu biznesa uz kādu citu valsti, piemēram, izveidot meitasuzņēmumu vai pārdot uzņēmumu ārvalstu uzņēmumam (iespējams, ar to pašu īpašnieku vai saistītu personu). Tādējādi var teikt, ka neatkarīgi no tā, kura konkrēti valsts tiek iesaistīta, teorētiski runa ir par ofšoriem, kad kādas darbības rezultātā ienākumi tiek pārnesti uz teritoriju ārpus konkrētās valsts, tātad uz ārzonu.

Tomēr jāatzīst, ka no nodokļu aplikšanas viedokļa vārds "ofšors" tiek saistīts ar tā sauktajiem nodokļu patvērumiem (angļu valodā tax haven), un, izvēloties ārvalstu jurisdikciju, kur reģistrēt mātes vai meitaskompāniju (kādu no grupas uzņēmumiem), tiek piemeklēta valsts vai teritorija, kurā nodokļi ir zemi. Tādējādi, nosacīti nepārkāpjot likumus, ir iespēja izvēlēties valsti, kurā ir zemāki nodokļi. Piemēram, salīdzinot starp Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm, arī Latvijā ir viena no zemākajām uzņēmumu ienākuma nodokļa likmēm (Latvijā – 15%, zemākā ir Bulgārijā 10%), skaidro Finanšu ministrija.

Tomēr arī zemi nodokļi parasti nav vienīgais kritērijs, strukturējot biznesu un runājot par ofšoriem. Ja mērķis ir slēpt ienākumus vai to izcelsmi, būtiska nozīme izvēlē būs arī konkrētās valsts attieksmei pret informācijas apmaiņu. Tādēļ informācijas apmaiņa līdzās zemai nodokļu likmei un godīgas nodokļu konkurences (bez kaitīgiem nodokļu režīmiem) ievērošana ir galvenie kritēriji no nodokļu uzlikšanas viedokļa, saistot kādu konkrētu valsti un tajā dibinātu uzņēmumu ar vārdu "ofšors".

Ofšoru saraksts
Latvijas nodokļu uzlikšanas vajadzībām izveidotā ofšoru vai arī tā sauktā "melnā saraksta" pamatā ir Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) 2000. gadā veidotais saraksts saistībā ar 1998. gada ziņojumu par valstu kaitīgām nodokļu praksēm. Saskaņā ar minēto ziņojumu galvenie nodokļu patvērumus raksturojošie kritēriji ir zema nodokļu uzlikšana vai vispār to neuzlikšana, kaitīga nodokļu prakse, caurskatāmības un informācijas apmaiņas trūkums. Šie kritēriji ir bijuši par pamatu ar Ministru kabineta 2001. gada 26. jūnija noteikumiem Nr. 276 "Noteikumi par zemu nodokļu vai beznodokļu valstīm un teritorijām" noteiktajam sarakstam.

Lai arī minētajos noteikumos uzskaitītas 65 valstis un teritorijas, atbilstoši noteikumu otrajam punktam, lai izvairītos no šo noteikumu regulāras grozīšanas, ir iekļauta norma, ka gadījumā, ja ar jurisdikciju tiek uzsākta atbilstoša nodokļu informācijas apmaiņa (tiek piemērots divpusējs vai daudzpusējs līgums, kas iekļauj normu par nodokļu informācijas apmaiņu pēc pieprasījuma, piemēram, Konvencija par nodokļu dubultas uzlikšanas novēršanu, informācijas apmaiņas līgums vai OECD Konvenciju par administratīvo sadarbību nodokļu jautājumos), tā automātiski netiek uzskatīta par zemu nodokļu vai beznodokļu jurisdikciju (lai gan sarakstā joprojām ir minēta). Tādējādi nodrošinot, ka gadījumā, ja kāda no sarakstā minētajām valstīm pārtrauc piemērot divpusējo vai daudzpusējo līgumu, kas paredz nodokļu informācijas apmaiņu, Latvija automātiski to atkal uzskatīs par zemu nodokļu vai beznodokļu jurisdikciju.

Par ofšoriem ES skatījumā
Eiropas Komisija (EK) ir apkopojusi sarakstu ar tām 30 trešajām valstīm un teritorijām, kuras ES dalībvalstis visbiežāk (parādās vismaz 10 dalībvalstu nacionālajā "melnajā sarakstā") ir uzskaitījušas savā nacionālajā "melnajā sarakstā" kā jurisdikcijas, kas nevēlas sadarboties. Galvenie kritēriji šo jurisdikciju iekļaušanai "melnajā sarakstā" ir, piemēram, caurskatāmības, informācijas apmaiņas trūkums, kaitīga nodokļu prakse, negodīga nodokļu konkurence un zemas nodokļu likmes.

Saraksts ir viens no elementiem EK 2015. gada 17. jūnijā publicētajā rīcības plānā virzībai uz taisnīgu un efektīvu uzņēmumu ienākuma nodokļu uzlikšanu ES. Rīcības plāns savukārt ir daļa no stingrākiem EK pasākumiem, lai veicinātu lielāku nodokļu politikas pārredzamību ES un novērstu nodokļu sadarbības trūkumu starp dalībvalstīm. Pastāvot atšķirīgām nodokļu sistēmām, pārrobežu uzņēmumiem vienotajā tirgū ir iespējams izvēlēties, kuras nodokļu sistēmas ietvaros tie maksās nodokļus. Ja ieņēmumi, kas gūti vienā dalībvalstī, tiek novirzīti uz tādām jurisdikcijām (valstīm), kur nodokļi ir jāmaksā maz vai nav jāmaksā vispār, notiek dalībvalsts likumīgās nodokļu bāzes samazināšanās, kā arī negodīga nodokļu konkurence.

Ārvalstu tiešās investīcijas
Kā populārākās ārzonas valstis minamas Panama, Kaimanu salas, Mena, Gērsija, Britu Virdžīnas, Kipra, Beliza, Lihtenšteina, Angilja u.c. Interesanti, ka pazīstamas ārzonas ir arī Nīderlandei piederošās Arubu un Antiļu salas, Apvienotās Karalistes aizjūras teritorijas Karību reģionā – Britu Virdžīnas un Angilja, Apvienotās Karalistes aizjūras teritorija Pireneju pussalas dienvidu daļā – Gibraltārs.

Latvijas Bankas (LB) dati par ārvalstu tiešo investīciju beigu atlikumiem Latvijā pagājušā gada beigās liecina, ka nepārspēta līdere ir Kipra ar 1,159 miljardiem eiro. Aiz Kipras seko Britu Virdžīnas ar 57,34 miljoniem eiro, Beliza ar 16,69 miljoniem eiro, Angilja ar 10,88 miljoniem eiro, Lihtenšteina ar 10,61 miljonu eiro, Seišelu salas ar 8,38 miljoniem eiro, Panama ar 7,45 miljoniem eiro investīciju.

Ārzonu kompāniju dibināšana ir samērā vienkārša. Latvijā to veic finanšu vai juridiskie konsultanti, nekur ārpus valsts robežām nav jābrauc. Ir tikai jāsaprot, kuras valsts jurisdikcija konkrētam uzņēmējdarbības modelim ir visatbilstošākā. Gatavojot šo skaidrojumu, "LV portāls" sazinājās ar vairākiem juridiskajiem birojiem un finanšu konsultāciju dienestiem, kas savās interneta vietnēs piedāvā kompānijas dibināšanas ārzonā pakalpojumus. Diemžēl biroji atteicās atklāt, cik izmaksā firmu dibināšana ārzonā, kādi ir to izveides iemesli un cik ilgu laiku šis process aizņem.

"Panamas dokumenti"
2016. gada aprīļa sākumā no Panamas juridiskās firmas "Mossack Fonseca" tika nopludināti 11,5 miljoni slepenu dokumentu. Tajos atrodama detalizēta informācija par vairāk nekā 214 tūkstošiem slepenu ofšora uzņēmumu, to direktoriem un akcionāriem. Dokumentos kā šādu uzņēmumu vadītāji vai akcionāri ir minēti piecu valstu (Argentīna, Islande, Saūda Arābija, Ukraina, Apvienotie Arābu Emirāti) vadītāji, kā arī vairāk nekā 40 valstu valdību vadītāju tuvi radinieki, cieši saistītas personas un citas valsts amatpersonas. Tā paša gada maija sākumā visa "Panamas dokumentu" datubāze tika publicēta internetā.

Par Latviju datubāzē ir 15 951 ieraksts, no kuriem liela daļa saistīti ar to, ka klientiem bijuši konti nerezidentus apkalpojošās Latvijas bankās, arī skandināvu "Nordea" aktīvi tirgojusi ārzonu kompānijas. Daļa no patiesajiem labuma guvējiem un akcionāriem, kas norādīti kā saistīti ar Latviju, ir Krievijas un bijušo NVS valstu pilsoņi.

"Mossack Fonseca" dokumentos atrodams uzņēmuma "Dzintars" valdes priekšsēdētājs Iļja Gerčikovs, kādreizējā "Parex" bankas īpašnieka Valērija Kargina dēls Maksims, Ventspils mērs Aivars Lembergs un viņa meita, slavenā tenisista Ernesta Gulbja tēvs uzņēmējs Ainārs Gulbis, sabiedriskās ēdināšanas tīkla "Lido" īpašnieks Gunārs Ķirsons, "airBaltic" investors Ralfs Dīters Montāgs-Girmess un citi.


Vairāk lasiet LVportālā šeit un šeit.