– Savās publikācijās esat norādījusi, ka, aprēķinot vidējo aritmētisko mēnešalgu valstī, tiek iegūts augsts vidējās algas rādītājs. Patiesāku ainu par iedzīvotāju darba samaksu varētu iegūt, aprēķinot mediānas rādītājus. Paskaidrojiet, lūdzu, šīs atšķirības!
– Vidējā aritmētiskā mēnešalga parāda vidējo rādītāju, ņemot vērā gan ļoti mazas, gan ekstremāli lielas algas. Ja būtu situācija, kad viens saņem miljonu, bet otrs – minimālo algu, un mums būtu viens uzņēmums un mēs rēķinātu, kāda ir vidējā alga firmā, tā sanāktu tūkstošu tūkstoši, lai gan tajā pašā laikā būs tikai viens vai divi cilvēki, kas kompānijā saņem konkrēti sarēķinātu vidējo algu.
Reizēm ironiski sakām: tas būtu tāpat kā noteikt vidējo temperatūru slimnīcā starp pacientiem. Piemēram, viens jau ir miris, otram ir 40 grādu, bet vairākiem temperatūra ir normas robežās. Tajā pašā laikā mēs teiktu, ka vidējā temperatūra ir 37 grādi un ka viss ir kārtībā. Taču patiesībā tā nav. Tāpēc tas, ko iegūstam, savā ziņā ir ilūzija. Savukārt, ja skatāmies mediānas rādītājus, tie atmet nost ekstremāli augstākos un ekstremāli zemākos ienākumus un parāda rādītāju, kas ir pa vidu.
– Vienā no savām publikācijām minējāt, ka mediānas alga sanāk par apmēram trešdaļu zemāka nekā vidējā aritmētiskā mēnešalga...
– Jā, tā ir. Piemēram, 2016. gadā vidējā bruto mēnešalga bija 859 eiro, savukārt mediāna vien 658 eiro. Tas ir 1,3 reizes mazāk, un tieši pēdējais skaitlis objektīvāk parāda, cik tad īsti nopelnām.
– Maija beigās Centrālā statistikas pārvalde nāca klajā ar jaunākajiem darba samaksas rādītājiem, un saskaņā ar tiem šā gada 1. ceturksnī vidējā mēneša darba samaksa valstī bruto ir bijusi 886 eiro, kas ir par 59 eiro jeb 7,2 % vairāk nekā 2016. gada 1. ceturksnī. Kāda, pēc jūsu aprēķiniem, ir patiesā vidējā alga Latvijā šā gada 1. ceturksnī?
– Šos datus vēl neesmu vērtējusi. Pagājušo gadu vērtēju kontekstā ar Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumu, kas nosaka, ka atsevišķu institūciju amata algas aprēķina, par pamatu ņemot valstī strādājošo aizpagājušā gada mēneša vidējo darba samaksu, to reizinot ar noteiktu koeficientu.
Kāpēc pievēršu uzmanību datu atšķirībām? Ja mēs visur algu aprēķinos izmantotu vienotu pieeju, būtu ļoti jauki. Bet tā nav. Piemēram, atsevišķos parametros skatāmies inflāciju, citur – vidējo algu. Nevar būt tā, ka vieniem rēķinām pēc vieniem, bet citiem – pēc citiem parametriem.
– Kam šādi vidējo aritmētisko mēnešalgu aprēķini ir par labu?
– Vidējās aritmētiskās mēnešalgas aprēķini par labu noteikti ir ierēdniecībai, ieguvumi ir amatpersonām, kuru algas noteikšana balstās uz jau minēto atlīdzības likumu. Ja vidējās aritmētiskās mēnešalgas cipars ir augstāks, arī darba samaksa ierēdnim ir labāka.
Publiskajā un privātajā sektorā nodarbināto algu izmaiņās parādās interesanta tendence. Šobrīd publiskajā sektorā algu pieaugums ir straujāks nekā privātajā sfērā. Pēc loģikas valsts sektorā algām būtu jābūt vai nu vienādām, vai zemākām nekā privātajā. Nevar būt tā, ka publiskais sektors, kas tiek uzturēts no privātā sektora radītās vērtības, audzē izmaksas un tērē vairāk un straujāk, nekā nopelna tie, kas rada šīs vērtības.
Visbīstamākais ir tas, ka, redzot šos datus, cilvēkiem rodas nesaprašana: pag, pag – man alga ir tik, kaimiņam – tik, manam ģimenes loceklim vai draugam – tik, bet kur ir šī superalga? Jaunietis domā, ka arī vajag algu tādā līmenī, bet darba devējs šo līmeni nemaksā. Un tad ir vilšanās, sak, kur ir šī alga? Un šādi atkal vedinām migrācijas virzienā – cilvēki brauc prom. Izbraukšana jau nav apstājusies, viss turpinās. Jaunieši pabeidz skolu un pieņem lēmumu par aizbraukšanu. Ko tas nozīmē ekonomikai? Tiem, kuri paliek, izmaksu slogs tikai pieaug.
– Kuriem šādi vidējās mēnešalgas aprēķini ir par sliktu?
– Kas šādā situācijā zaudē? Tie ir mazatalgotie cilvēki, pabalstu saņēmēji, jo viņu saņemtais jau nav piesaistīts vidējās aritmētiskās algas aprēķinam. Sanāk, ka kaut kur pārdalām vairāk, kaut kur – mazāk, ir izdevīgāka un neizdevīgāka darbavieta. Piemēram, skolotāju vai mediķu atalgojums nav piesaistīts vidējai darba samaksai valstī. Viņi arī ir zaudētāji – tie, kas ir nolikti atsevišķā plauktiņā un saņem pēc principa "ja paliks pāri". Tas izskan skarbi, bet ir jautājums: esi vai neesi savā ziņā valsts sektorā pārāks par kādu citu?
Šajā gadījumā ir jautājums, vai valsti skatām kā kopumu vai kā atsevišķu segmentu izdevīgumu un ieinteresētību konkrētajā jomā. Jautājums ir: vai mēs valstī varam iet uz priekšu, ja neskatām valsti kā kopumu? Nedomāju, ka visi, tā segmentēti meklējot savu izdevīgumu, rīkojas apzināti. Pieņemu, ka viena daļa, kas nav mācījusies ekonomiku, statistiku, nesaprot lietu kārtību un brīžam pat negrib noticēt, jo esam taču pieraduši, ka visur skandina – vidējā aritmētiskā alga.
Tāpēc jau ekonomika ir zinātne, un ir daudzas citas zinātnes, kur veidojas padziļināta lietu izpratne. Nevaram operēt tikai ar vispārpieņemtiem principiem. Kāpēc ir vajadzīga zinātne, ja izmantojam tikai primitīvās lietas, nevis tās aplūkojam dziļāk?
– Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem, šogad pirmajā ceturksnī neto (pēc nodokļu nomaksas) algu līdz 450 eiro mēnesī saņēma 41,9 % darba ņēmēju, 31,6 % saņēma no 450 līdz 700 eiro, 18,2 % – no 700 līdz 1400 eiro, bet tikai 3,8 % saņēma algu virs 1400 eiro.
– Visticamākā un visprecīzākā informācija par to, cik saņem konkrēti cilvēki, ir tikai Valsts ieņēmumu dienesta un Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras rīcībā, jo katrs uzņēmums katru mēnesi šīm institūcijām sniedz informāciju par saviem nodarbinātajiem, cik liela ir šo cilvēku bruto alga, kādas sociālās iemaksas veiktas un cik stundu ir nostrādājis konkrētais darbinieks.
Tā kā Latvijā, pretēji tam, kā tas ir citviet Eiropā, ļoti liels īpatsvars iedzīvotāju strādā nevis vienā, bet vairākās darbavietās, mums ir vajadzīgi akumulētie dati, t.i., savilkt kopā mēneša ienākumus konkrētam cilvēkam par visām darbavietām. Taču Centrālās statistikas pārvaldes dati par atalgojuma līmeni balstās tikai uz pamata darbavietu, tikai to, kur iesniegta algas nodokļu grāmatiņa.
Metodoloģija pat paredz – ja strādā uz pusslodzi, tiek pārrēķināts, ka it kā strādā uz pilnu slodzi. Neapstrīdu metodoloģiju – statistikā tāda ir pieņemta. Bet, ja gribam zināt, cik kopumā nopelna konkrēts cilvēks, kādas par katru ir samaksātas sociālās apdrošināšanas iemaksas, ir vajadzīgi akumulētie dati. Lai nav tāds tracis kā pērnpavasar – par 30 % strādājošo sociālās apdrošināšanas iemaksas bija veiktas no summas, kas ir mazāka par minimālo algu. Cik ienākumu kopā cilvēki gūst vienā, otrā, trešā darbavietā? Ja atbildētu uz šo jautājumu, iegūtu datus, cik ir tādu cilvēku un cik stundu viņi patiesībā kopā nostrādā.
Lasīju, ka Japānā cilvēki mēnesī ir nostrādājuši tik daudz stundu, ka viņi pat mirst no pārstrādāšanās. Vai esam kādā brīdī padomājuši, kas notiek ar Latvijas iedzīvotājiem, jo mirstības rādītāji nav tie labākie?
Tad ir jautājums, cik dziļi datus analizējam. Varbūt Latvijas iedzīvotājs arī ir pārstrādājies? Lai iegūtu patiesus datus, gatavojos šajā jomā veikt pētījumus.
Informācija ir, tikai jautājums, kuru informāciju apkopojam, kā to darām, kur to lietojam un ar kādu mērķi. Ja gribam, visu ko varam izdarīt un saprast. Jautājums – vai ir vēlme ko mainīt, lai ietu uz priekšu un straujākiem soļiem.
– Kāpēc mediānas darba algas rādītājs būtu daudz piemērotāks atskaites punkts, ja gribam zināt patieso iedzīvotāju labklājības līmeni?
– Ja gribam redzēt vidējo cilvēku, cik viņš patiesībā saņem un cik daudz laika strādā, cilvēki ar superlielām algām ļoti strauji vidējo rādītāju parauj uz augšu. Piemēram, "AirBaltic" vadītāja miljona eiro alga gadā. Cik adekvāti ir ņemt vērā viena cilvēka atalgojumu, rēķinot vidējo aritmētisko mēnešalgu, ja viņš šo vidējo rādītāju var mainīt jebkurā brīdī? Tad paceļam dažiem cilvēkiem superlielu algu līdz miljonam un ātri saņemsim vēlamo ciparu.
– Finanšu ministrija publiski ir paudusi, ka līdz 2020. gadam vidējā mēneša darba samaksa bruto sasniegs 1000 eiro.
– Var jau izvirzīt mērķi 1000 vai 2000 eiro, bet jautājums, cik šie dati ir ticami. Mēs taču lēmumus pieņemam, balstoties uz datiem. Vai dati parāda lielākā vairākuma tendenci?
– Pēc jūsu teiktā sanāk, ka daudzi dati būtu jāpārstrādā, jāpielieto cita metodoloģija.
– Tieši tā. Cik būtu vajadzīgs līdzekļu, lai cilvēks varētu atbilstoši visiem parametriem – gan fiziski, gan garīgi – dzīvot? Cilvēka dzīvošana nav tikai fiziska eksistence, tā ir arī garīgā izaugsme. Kādai būtu jābūt darba algai? Vajadzētu izstrādāt nopietnu metodoloģiju, pēc noteiktiem parametriem, kur varētu pateikt, kāds ir minimums, lai varētu izdzīvot. Piemēram, pabalstu summa nav ar to sasaistīta. Vai, piemēram, neapliekamais minimums. Kāpēc ir šāda summa? To pat nevar pamatot! Kaut kad kaut kur bija viena summa, tad to aritmētiski samazināja, bet neapliekamajam minimumam nav sasaistes ar ekonomisko pamatojumu.
Ja lietotu parametrus, kas ir pamatoti, tajā brīdī, kad vēlamies ko mainīt, visu objektīvi varētu pierādīt ar skaitļiem. Arī ierēdniecībai būtu ļoti svētīgi būt sasaistītai ar to, kas notiek uzņēmējdarbības vidē. Varbūt tad viņi būtu vairāk ieinteresēti, lai uzņēmumi attīstās. Ja neesi atkarīgs, apkārt var būt nezin kas, bet nav motivācijas kaut ko darīt, mazliet iespringt, lai kaut kas mainītos.
– Kāda ir jūsu motivācija publiski runāt par šādiem sensitīviem jautājumiem?
– Šie parametri – vidējā aritmētiskā alga un mediānas rādītāji – jau nav jaunums. Vēlējos to aktualizēt, lai mazliet mainītu ekonomisko vidi – tā kļūtu labāka, sakārtotāka un loģiskāka.
Man nav vienalga, kas notiek. Nevaru noskatīties uz to, ka manipulējam ar datiem. Piemēram, tikko medijos izskanēja, ka tērējam alkoholu vairāk nekā 2000. gadu sākumā. Vai tiešām Latvijā dzer vairāk? Kāpēc esam aizmirsuši to, ka igauņi un somi brauc ar autobusiem pie mums pirkt stipros dzērienus (akcīzes nodokļa atšķirības dēļ pierobežā ar Igauniju zeļ alkohola veikalu bizness – red.)? Jā, ir lielāks patēriņš, bet vai tas lielais dzērājs ir mūsu cilvēks? Nē, nav!
Būtībā aiz katra cipara ir reālu cilvēku dzīves. Dažreiz, skaitli palielinot vai samazinot, vai interpretējot, neņemot vērā konkrētus faktorus, patiesībā radām ilūziju. Vienam cilvēkam tas nav nekas vai pat finansiāls ieguvums, bet citam tas ir milzīgs rūgtums, sāpe, kas var ietekmēt tālāko dzīvi. Piemēram, medmāsas vai ārstu palīgi. Kāda viņiem ir sajūta, ka nevar nopelnīt pat vidējo algu? Viņi ir ieguvuši izglītību, ik pēc pieciem gadiem jāpārliek sertifikāti, jāiegulda laiks un zināšanas. Tajā brīdī ir kaut kāda reakcija, tikai – kāda? Vai tas ir protests ielās, kas būtu Eiropas kontekstā, vai klusais protests, sakravājot somu un aizbraucot no valsts?
Kā ekonomistei man ir pienākums nevis vienkārši noskatīties, bet par to runāt. Varbūt varam mainīt sapratni un dziļāk, nopietnāk šos ekonomiskos parametrus lietot ikdienā, nevis tikai akadēmiskajā vidē?
– Vai jūs kāds ir uzklausījis – Finanšu ministrija vai Centrālā statistikas pārvalde?
– Nē, interesi izjutu no studentiem, no atsevišķiem uzņēmējiem, kuri teica, ka nevar saprast, kāpēc īsti nesanāk darbiniekiem maksāt vidējo aritmētisko mēnešalgu.
Augstu vērtēju statistikas pārvaldes darbiniekus, viņi šo situāciju labi saprot, bet varbūt tas ir uzstādījums administratīvā līmenī? Ir vispārpieņemtas lietas, bieži vien iestrādājamies vienā ritmā un neesam gatavi ko mainīt. Varbūt šī publikācija ir ātrāka par notikumiem, kā pirmā bezdelīga?
Par šo jautājumu noteikti ir jādiskutē politiskā līmenī, ir jāpaskaidro atšķirības. Tā droši vien ir politiska izšķiršanās, ko vajadzētu darīt, rūpes par to, ko un kā sakārtojam.
Ja gribam dzīvot labi un vēl labāk, ja gribam savā saimniecībā kārtību, mums nevajag sevi mānīt – ir jāpaskatās acīs patiesībai.
Pilnu interviju lasiet portālā LVportals.lv.