Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Vai nav tā, ka valdošajām aprindām ir kāda cita, mums nezināma motivācija, kas tām liedz izvērtēt eiro un lata jautājumu objektīvi? Reizēm jau pavīd patiesības graudi – "ja Latvijā būs eiro, tad mēs varēsim sēdēt pie viena galda ar Eiropas diženajiem". Eiro Latvijā ir vajadzīgs, lai atsevišķi kungi varētu sēdēt pie iekārotā galda.

Latvijā faktiski valdošā partija savā saietā tiešā tekstā paziņo, ka eiro ir jāievieš par katru cenu. Tātad arī Latvijas nākotne un latviešu tautas izdzīvošana viņu izpratnē nav pārāk liela cena, ko maksāt par galveno mērķi – eiro ieviešanu. Balstoties uz "socioloģiskiem pētījumiem", tiek paziņots, ka eiro noliedzēji ir neizglītoti cilvēki. Šo "tumsonīgo" tautas daļu cenšas pārliecināt ar dažādām nepatiesībām un puspatiesībām. Aplūkosim dažas no tām.

Vismazāk izglītotajiem tiek stāstīts, ka Latvijā faktiski jau ir eiro, jo lata kurss ir piesaistīts pie eiro, līdz ar to lats ir fiktīva valūta. Latu pie eiro ir piesaistījusi Latvijas Banka, kuras prezidents pirms vairākiem gadiem tiešā tekstā paziņoja, ka ir gatavs panākt eiro ieviešanu par katru cenu. Tas, ka Latvijas Banka rīkojas tā, it kā lats patiešām būtu fikcija, var radīt domu, ka Latvijai nav savas monetārās politikas. Taču neticiet tam! Lats nav eiro, un, tāpat kā latu piesaistīja pie eiro, to vajadzības gadījumā var arī atsaistīt. Ungārija 2009. gadā to izdarīja ar savu forintu, un nekāda katastrofa Ungārijas ekonomikā nenotika. Ja jau lats pārstāja faktiski eksistēt līdz ar piesaisti pie eiro 2005. gadā, tad kas gan bija lats līdz tam? Atgādināšu, ka tad lats bija piesaistīts pie valūtu groza – tā sauktās SDR norēķinu vienības. Tad, pēc viņu loģikas, iznāk, ka Latvijas lats ir bijis fikcija jau no 1994. gada, kad notika šī piesaiste.

Augstas amatpersonas vienā balsī skaidro, ka nobalsošana par eiro jau ir notikusi 2003. gadā, kad notika referendums par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā. Cilvēki, kuriem nav īsa atmiņa, atceras, ka referenduma jautājumā eiro ieviešana nebija pieminēta. Jā, toreiz sprieda par nosacījumiem, kas saistās ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā, un eiro ieviešana tad tika pieminēta. Bet vai tas bija vienīgais nosacījums? Vai viens no nosacījumiem nebija tāds, ka Eiropas Savienība netiks pārveidota par federāciju, bet paliks pie konfederatīviem pamatiem? Tad kāpēc tagad, kad Latvijas valdošo aprindu pārstāvji ir viskvēlākie Eirofederācijas piekritēji, šis nosacījums ir pilnībā aizmirsts? Vēl nebija noticis 2003. gada referendums, kad jau tika spriests par nākamā referenduma rīkošanas laiku, ja pirmā referenduma rezultāts izrādīsies negatīvs. Vairākās Eiropas Savienības valstīs ir notikusi šāda "pārbalsošana", kamēr ir iegūts vajadzīgais rezultāts. Tāda acīmredzami ir valdošā izpratne par demokrātiju, kas maz atšķiras no padomju laikos Latvijā pastāvošās "demokrātijas".

2006. gadā toreizējā "Swedbank" sarīkoja semināru par eiro ieviešanas labumiem, kurā prezentēja savu pētījumu par guvumiem un zaudējumiem no šī procesa. "Swedbank" ekonomists M. Kazāks, kurš arī tagad kaismīgi aizstāv eiro ieviešanas labumus, toreiz informēja, ka, pēc viņu aprēķiniem, privātā sektora izmaksas, ja eiro tiks ieviests 2008. gadā, būs 180 miljoni latu – tolaik aptuveni trīs gadu finansējums Latvijas zinātnei. Pēc M. Kazāka teiktā, ja lats tiks ieviests vēlāk, tad šīs izmaksas būs daudz lielākas. Ja "Swedbank" analītiķi vēl atceras toreizējo pētījumu, varbūt viņi varētu aktualizēt to un paskaidrot – ko nozīmē "daudz lielākas" un cik tas būtu pašreizējā situācijā. Ja savukārt toreizējais pētījums nav bijis pareizs, tad kāds ir pamats ticēt pašreizējiem apgalvojumiem par eiro ieviešanas guvumiem un zaudējumiem?

Eiro piekritēji dedzīgi sola, ka eiro ieviešana ne tikai nepalielinās inflāciju, bet to pat samazinās. Līdzīgus solījumus dzirdējām arī pirms Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā. Atceros pat kādas valdošo aprindu dāmas (viņas uzvārdu šeit nenosaukšu) teikto par savas galvas likšanu ķīlā, ja inflācija tomēr palielināsies. Tad, kad inflācija tiešām strauji pieauga, tika skaidrots, ka tas ir noticis citu iemeslu dēļ. Tas mazliet asociējas ar TV reklāmu, kurā briesmīgais tēls "Ātrums" saka – "ne jau es viņus nogalināju, bet straujā apstāšanās". Man nevajag minētās dāmas galvu. Taču, ja valdošo aprindu ekonomisti publicē pētījumus par dažu provinces ekonomistu kļūdainajām prognozēm, kāpēc savu aprindu pārstāvju ne mazāk kļūdainās prognozes tiek noklusētas un aizmirstas?

Esot noskaidrots, ka eiro pretinieki savus uzkrājumus veidojot nevis latos, bet gan eiro. Pat ja tā būtu – vai gan Latvijas valdības un Latvijas Bankas vadošu pārstāvju paziņojumi par eiro ieviešanu "par katru cenu" nav pietiekami skaidrs signāls, lai jebkurš iedzīvotājs būtu piesardzīgs, veidojot uzkrājumus latos? Ja jau tie cilvēki, kuru rokās ir valsts ekonomiskā politika, līdz ar to uzticība latam kā nacionālajai valūtai, pietiekami skaidri paziņo, ka viņus neapturēs nekas, lai panāktu eiro ieviešanu, tad dabiski, ka iedzīvotāji rēķinās arī ar tādiem soļiem, kas izputinātu viņu iekrājumus.

Par eiro ieviešanas ekonomiskajiem aspektiem ir diskutēts, un galu galā izrādās, ka ekonomiska rakstura labumi no eiro ieviešanas nav pamatoti. Tad atliek pēdējais trumpis – ģeopolitiskais aspekts.

Vai mums tas patīk vai ne, bet septiņsimt pakļautības gadi latviešiem ir izveidojuši kalpa sindromu. "Mēs gribam būt kungi mūsu dzimtajā zemē" diemžēl ir tikai dziesmas vārdi. "Tas, kas neklanās uz Rietumiem, grib klanīties uz Austrumiem" – tā drīzāk tiek uzskatīts dzīvē. Tāpēc ģeopolitiskais aspekts nostrādā. Neatkarīgās Latvijas valūta jau tiek identificēta ar Krievijas rubli: "Ja jūs neesat par eiro, tātad jūs esat par rubli!"

Vai tiešām Latvijas neatkarība ir tikai fikcija un "Baltijas valstis ir pārāk mazas, lai varētu izdzīvot ilgtermiņā", kā to 2012. gada 31. jūlijā Latvijas Televīzijā paziņoja Valsts prezidents Andris Bērziņš? Ja tā, tad pietiks izlikties par neatkarīgu valsti. Ir jāmaina Satversmes pirmais pants. Labāk lai Satversmē ir rūgta patiesība, nevis saldi meli. Ja Latvijas neatkarība ir tikai uz papīra, tad es esmu pret tādu "papīra neatkarību". Eiro ieviešana līdz ar citiem Latvijā notiekošiem procesiem – latviešu valodas izspiešanu no augstākās izglītības, Latvijas lauku iznīcināšanu, morāles un tikumisko vērtību graušanu – liek domāt, ka tās ir vienota plāna atsevišķas sastāvdaļas. Pēc valdošo aprindu domām, ir atrasts pilnīgi drošs ceļš, kā nodrošināt to, lai Latvija nekad vairs nenonāk Krievijas nagos – tas ir, iznīcināt Latviju. Ja Latvijas vairs nebūs, tik tiešām tā vairs nevarēs nonākt Krievijas ietekmē. Labāk noslīkt Eiropas ūdeņos (kuri gan ir sākuši nejauki smirdēt), nekā Krievijas mēslos.

Taču man šis Latvijas noslīcināšanas plāns nepatīk. Es tomēr ticu, ka Latvija var ne vien izdzīvot ilgtermiņā, bet arī pastāvēt kā patiesi neatkarīga valsts, kurai ir labas un draudzīgas attiecības gan ar Rietumeiropas valstīm, gan ar Krieviju, Ķīnu un visām citām pasaules valstīm. Atteikšanās no eiro ieviešanas būšot signāls par kursa maiņu – pēc tam, kad tiek parādīta ekonomisko argumentu nepamatotība, mums tiek likts priekšā patiesībā vienīgais arguments par eiro ieviešanas nepieciešamību.\

Ir pienācis brīdis beidzot dot šo signālu par kursa maiņu. Nešausminieties – pasaulē nav tikai viena dimensija. Kursam var būt ne tikai divi virzieni – uz Rietumiem vai uz Austrumiem. Latvijas kursam ir jāmainās trešajā virzienā – uz Latvijas kā neatkarīgas valsts veidošanu, uz Latvijas laukiem, Latvijas cilvēkiem, nevis Latvijas makroekonomiskajiem rādītājiem. Pastāv ne tikai eiro un rublis, bet arī trešā alternatīva – lats. Ja valsts ekonomiskā politika būs to cilvēku rokās, kuru galvenā motivācija ir Latvijas cilvēku labklājība, nevis eiro ieviešana par katru cenu, tad neredzu iemeslu, kāpēc Latvija nevarētu izdzīvot ilgtermiņā.

Visticamāk, Latvija nākamgad tomēr zaudēs vēl vienu no neatkarības pamatiem un eiro tiks ieviests. Tā nebūs pirmā reize, kad svešas varas ar vietējo vagaru rokām ir uzspiedušas mums svešas vērtības. Atteikšanās rīkot referendumu eiro ieviešanas lietā skaidri parāda selektīvo pieeju demokrātijai – referendumus rīkot tikai tad, ja ir zināms, ka tie dos "vajadzīgo" rezultātu. Kas atliek tiem cilvēkiem, kuri vēl tic patiesai demokrātijai un Latvijas neatkarībai?

Ja valdošās aprindas uzskata, ka var izlemt, kad ļaut tautai paust savu viedokli un kad ne, tad izmantosim iespēju "balsot ar kājām". Atcerēsimies šo varas nostāju pret savu tautu līdz 2014. gadam, kad notiks Eiroparlamenta vēlēšanas, un boikotēsim tās! Un tad, kad mums pārmetīs pilsoniskās aktivitātes trūkumu un vēl visus citus valdošo aprindu repertuārā esošos pārmetumus "neapzinīgajai tautai", tad atgādināsim viņiem tautas viedokļa ignorēšanu eiro ieviešanas sakarā. Neļausim būt par masu, ar kuru valdošās aprindas var manipulēt savu savtīgo interešu labā. Mēs gribam būt kungi mūsu dzimtajā zemē! Dievs, svētī Latviju!