Cilvēki, manuprāt, sāk daudz nopietnāk aizdomāties ne tikai par savām tiesībām, par to, ko katrs sagaidām no savas valsts vadītājiem, bet arī sajūt personīgu atbildību mūsu bērnu un jaunās paaudzes priekšā, sāk pievērsties jautājumiem, kas saistīti ar vērtību sistēmu un priekšstatiem par cilvēka dzīves jēgu. Priecājos, ka diskusijās iesaistās ne tikai nevalstisko organizāciju pārstāvji, vecāki, pedagogi, psihologi, sociālie darbinieki, inteliģences pārstāvji, bet arī politiķi un mācītāji.
Latvijas sabiedrības lielākā daļa iestājas par konservatīvām vērtībām, tradicionālu ģimenes modeli un dzimuma lomām. Protams, mūsu bērniem jāturpina mācīt empātiju un atvērtību, radošumu un jaunradi. Arī prezentācijā piesauktie stereotipi – skolotājs ir tikai sievietes profesija, zēni nedrīkst būt emocionāli un raudāt, nēsāt sarkanas bikses un džemperi – nebūt nav iesīkstējuši un kļuvuši par problēmu, lai tam visam veltītu tik daudz resursu un uzmanības, tāpēc mani nepārliecina šādi argumenti pilotprojekta ieviešanas nepieciešamībai. Protams, dzimumu līdztiesība tādā izpratnē kā vienlīdzīgs atalgojums sievietēm un vīriešiem par vienādu darbu, līdzvērtīga atbildība par bērnu audzināšanu, mājas soli, ģimenes noturību, uzticība laulāto draugu starpā un pienākumi vienam pret otru – tie visi ir jautājumi, par kuriem jāmāca mūsu mazuļi jau pirmsskolas mācību iestādēs. Vēl vairāk.
Tas pat ir vitāli nepieciešams, lai jaunā paaudze tiktu sagatavota atbildīgai ģimenes dzīvei un vecāku pienākumu pildīšanai, savas dzimuma lomas un identitātes veidošanai. Tomēr ne šie jautājumi ir izraisījuši protestus un diskusijas. Esmu pārliecināta, ka ekonomiskās krīzes, aizņemtības un personīgo problēmu nomāktie vecāki tikai priecātos, ja tas tiktu mācīts viņu bērniem. Vērsīšu jūsu uzmanību uz šādu faktu: kāds visai reprezentabls starptautisks pētījums, kas tika veikts šogad, apliecināja, ka Latvija dzimumu līdztiesības jautājumos ir ļoti toleranta un demokrātiska, tāpēc ierindojama to valstu vidū, kas būtu minama kā piemērs citām. Tad kāpēc ir nepieciešams tik diskutabls un apšaubāms pilotprojekts? Kāpēc "iedvesmojošā" metodiskā materiāla izstrāde un apspriešana notika šaurā lokā un netika pieaicināti eksperti no Latvijas Pedagogu domes, sociālo pedagogu organizācijām? Un kāpēc ar bērnu pirmsskolas izglītošanas jautājumiem nodarbojas Labklājības ministrija, kuras tiešā atbildībā ir tradicionālo ģimenes vērtību stiprināšana un popularizēšana?
Daudziem šāda satura grāmatiņas un metodoloģiskā materiāla prezentācija bija negaidīta. Tikai apstākļu sakritības dēļ vairākas NVO, kuras darbojas ģimenes politikas veidošanā, pēdējā brīdī ieguva informāciju par to. Varēja gadīties, ka grāmatiņas tiktu veiksmīgi un klusi ieviestas ne tikai "Bitītē", bet arī citos bērnudārzos. Priecājos, ka galarezultātā notika tik plašas sabiedrības iesaistīšanās jautājumu apspriešanā. Rezonanse turpinās. Taču diskusijām jābūt korektām un godīgām, bez apvainojumiem un falsifikācijas. Uzskatu, ka mums visiem jāmācās cienīt mūsu oponenti, lai mīlestībā izteiktu savus argumentus.
Vēl dažus vārdus par grāmatām un metodisko materiālu. Pavirši skatoties un neiedziļinoties to saturā, grāmatas var likties visai nevainīgas. Tomēr tikai sākumā. Lai to dziļāk analizē psihologi, pedagogi un citi eksperti. Un izsaka savu publisku vērtējumu, lai vecākiem būtu pilna informācija un iespēja izlemt, vai viņi vēlas eksperimentēt ar savām atvasēm. Tomēr metodiskā materiāla pamatdoma – apskatīt dzimumu lomas kā procesu, kas var vest dažādos virzienos, – atsedz grāmatu patieso mērķi. Dzimuma identitātes apzināšanās ir būtiska katra cilvēka identitātes sastāvdaļa. Nenobriedušam prātam – īpaši šajā vecumā – "iedvesmojošais" pilotprojekts, ko varētu nosaukt arī par sociālo eksperimentu, var izrādīties ļoti postošs, jo savas dzimuma lomas izpratne šajā laikā vēl tikai veidojas. Dzirdētais un ar audzinātāju autoritāti teiktais vārds iegulstas bērnu apziņā un zemapziņā, bet noteiktos apstākļos – nelaimīga mīlestība, emocionāli dziļi satricinājumi dzīves laikā – var radīt šaubas un zināmu apjukumu par savu dzimuma identitāti. Un tas ir biedējoši. Esmu pārliecināta, ka tas ir tikai pirmais mēģinājums noskaidrot Latvijas sabiedrības un vecāku uzskatus par bērnu dzimumu izglītošanas jautājumiem, pastāvošajām vērtībām, uzskatiem. To pierāda Skandināvijas piemēri un prakse, kur dažos Norvēģijas bērnudārzos, turpinās šie sociālie eksperimenti – bērni apzināti netiek identificēti ar konkrētu dzimumu, homoseksuāli pāri audzina bērnus, nereti tos veidojot par pretējā dzimuma būtnēm.
Mums vēl ir laiks pārdomāt, kādu attīstības ceļu Latvija ies. Kādas ir mūsu vērtības? Kādu dzimumizglītošanu vēlamies mūsu bērniem ne tikai skolās, bet arī bērnudārzos? Kādu paraugu mēs paši viņiem parādām savā ģimenē? Cik mīloši tēvi un mātes esam? Cik daudz laika veltām saviem bērniem? Vai patiesi vēlamies, lai viņiem pašiem būtu stipra ģimene un savi bērni, kas arī mums, vecvecākiem, pateiks paldies par tikumu un vērtībām, ko būsim nosargājuši?