Proti, konkrētās diskusijas pamatā nav nepieciešamība sašaurināt vai ierobežot abortu veikšanas iespēju. Diskusijas pamatā ir deputātu iesniegtais priekšlikums izdarīt izmaiņas Bērnu tiesību aizsardzības likuma 7. pantā, lai noteiktu katram bērnam tiesības uz dzīvību no ieņemšanas brīža un attīstības aizsardzību.
Pēc būtības Bērnu tiesību aizsardzības likuma 7. pants jau šobrīd vispārīgi nosaka katra bērna tiesības uz dzīvību un attīstības aizsardzību, un šo normu piedāvāts papildināt ar palīgteikumu "no ieņemšanas brīža".
Tādējādi redzam, ka diskutējamais priekšlikums nav saistīts ar sievietes tiesībām veikt abortu, bet gan ar to, ko par vērtīgu un aizsardzības vērtu mēs kā valsts un sabiedrība kopumā atzīstam vai neatzīstam.
Pareiza diskusijas būtības noskaidrošana ir ārkārtīgi svarīga, jo pretējā gadījumā, kā tas redzams no idejas atspoguļojuma plašsaziņas līdzekļos, diskusija tiek nepamatoti pārvērsta diskusijā par abortu aizliegumu vai ierobežošanu, kas tās fokusu novirza no nedzimušā bērna tiesībām un tā, ko valsts varētu darīt, lai konkrētajam bērnam būtu iespējas piedzimt, uz iespējamu nelegālu abortu skaitu un to iespējami radītām veselības problēmām, kas tiešām likumsakarīgi būtu abortu aizlieguma rezultāts, un tieši tādēļ šāds aizliegums netiek apsvērts.
Attiecīgi, pašreizējās diskusijas būtība ir nedzimuša bērna tiesības uz dzīvību un attīstības aizsardzību, un diskusijas centrā ir iespējamā valsts palīdzība grūtībās nonākušai topošajai māmiņai, nevis grūtniecības pārtraukšana jeb aborts.
Spēkā esošais regulējums nedzimuša bērna tiesību aizsardzībai
Interesanti, ka jau šobrīd spēkā esošais normatīvais regulējums pēc būtības paredz nedzimuša bērna tiesības uz dzīvību un attīstības aizsardzību.
Tā, piemēram, Ārstniecības likuma 40. pantā noteikts: "Ārsts ir atbildīgs par nedzimušas dzīvības saglabāšanu, un viņa pienākums ir mēģināt atrunāt pacienti no grūtniecības pārtraukšanas, ja grūtniecība nav pretrunā ar sievietes veselības stāvokli un nepastāv draudi, ka jaundzimušajam būs pārmantojama vai iegūta slimība. Ārstam ir tiesības atteikties izdarīt grūtniecības pārtraukšanu, ja tam nav medicīnisku iemeslu."
Seksuālās un reproduktīvās veselības likuma 1. pantā kā šī likuma mērķis noteiktas tiesiskās attiecības seksuālās un reproduktīvās veselības jomā, lai aizsargātu nedzimušu dzīvību un jebkuras personas seksuālo un reproduktīvo veselību. Minētā likuma 6. panta otrā daļa nosaka personas pienākumu izvairīties no grūtniecības pārtraukšanas un izvēlēties reproduktīvo veselību neapdraudošus dzimstības regulēšanas līdzekļus, bet saskaņā ar šā likuma 5. panta ceturto daļu krīzes situācijā nonākušām grūtniecēm un nedēļniecēm pašvaldība nodrošina sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumus.
Arī Latvijas Republikas Satversmes 93. pants aizsargā ikviena tiesības uz dzīvību. Jēdziena "ikviens" saturu veido pati sabiedrība. Satversme nav tiesības uz dzīvību piešķīrusi tikai dzimušiem bērniem, bet ikvienam, kuram dzīvība ir dota no dabas. Komentējot attiecīgo Satversmes pantu, profesore Valentija Liholaja konstatē, ka medicīna atzīst intrauterināro periodu par cilvēka dzīves daļu, kas ir viņa bioloģiskās dzīves agrīnais periods. Ar cilvēka piedzimšanu sākas nevis tā bioloģiskā, bet gan sociālā dzīve. Izvērtējot pasaulē līdz šim notikušās cilvēku masveida iznīcināšanas (Hitlera genocīds pret ebrejiem, amerikāņu vēršanās pret Amerikas pamatiedzīvotājiem un pret afrikāņiem), Kriss Valotons ir konstatējis, ka tās visas bijušas iespējamas tikai tāpēc, ka iznīcināmās tautas vai rases pārstāvji vispirms "zaudējuši cilvēka statusu" savu iznīcinātāju acīs, bet pēc tam iznīcināti.
Attiecīgi grūtniecības saglabāšana un paredzamā bērniņa piedzimšana jau šobrīd var tikt uzskatīta par valsts prioritāti, kas bērnu tiesības galvenokārt regulējošajā likumā – Bērnu tiesību aizsardzības likumā – nav nostiprināta, tāpēc to nepieciešams tehniski izdarīt. Bez grozījumiem vai papildinājumiem citos normatīvajos aktos šāds grozījums ir pastāvošo reālo situāciju konstatējošs, nevis jaunas tiesības, pienākumus vai ierobežojumus radošs.
Nedzimuša bērna tiesības uz dzīvību aizsargā arī starptautiskie cilvēktiesību dokumenti. Piemēram, Bērnu tiesību deklarācijas preambulā norādīts, ka bērnam viņa fiziskā un garīgā brieduma trūkuma dēļ ir nepieciešama īpaša aizsardzība un gādība, ieskaitot arī pienācīgu tiesisko aizsardzību, kā pirms, tā arī pēc dzimšanas.
Nedzimis bērns kā tiesību subjekts
Papildus minētajam nedzimušam bērnam Latvijā spēkā esošie normatīvie akti jau šobrīd piešķir konkrētas tiesības, tā atzīstot viņu par tiesību subjektu.
Piemēram, Civillikuma 386. pants piešķir fiziskai personai spēju mantot, ja mantojuma atklāšanās laikā viņa ir ieņemta, kaut arī vēl nav piedzimusi, savukārt 493. panta otrā daļa dod ieņemtam bērnam pēcmantinieka tiesības, bet 513. pants – tiesības uz legātu. Vēl vairāk – apstāklis, ka mantojumu dalot jāievēro vēl nepiedzimušā bērna tiesības, ir par pamatu mantojuma dalīšanas atlikšanai līdz šī bērna piedzimšanai, un bērna piedzimšana pēc mantojuma atstājēja nāves atceļ viņa sastādītu testamentu.
Laulības šķiršanas pamatā var būt apstāklis, ka viens no laulātajiem uzsācis kopdzīvi ar citu personu un šajā kopdzīvē ir gaidāma bērna piedzimšana, savukārt nedzimuša bērna tiesības uz tēvu aizsargā paternitātes pieņēmums, kā arī iesniegumu paternitātes atzīšanai var iesniegt jau pirms bērna dzimšanas.
Pēc likuma vēl nepiedzimis bērns pielīdzināms promesošam, kura tiesības īpaši aizsargājamas.
Sievietes tiesības
Latvijas Republikas Satversmes 96. pants garantē ikvienam tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību. Kā norādīts minētā panta komentārā, privātās dzīves jēdziens ietver sevī arī privātās autonomijas aspektus, savukārt privātās autonomijas ietvaros rīcībspējīga persona var veikt arī sev, savai veselībai un dzīvībai kaitīgas darbības, piemēram, pašsavainoties vai atteikties no smagas slimības ārstēšanas. Šādā aspektā varētu uzskatīt, ka sievietes tiesībās uz privāto dzīvi ietilpst arī tiesības izdarīt abortu.
Tomēr uzskatu, ka sievietes tiesību pretnostatījums ar viņas bērna tiesībām ir absurds pēc savas būtības. Cilvēktiesības kā tādas ir dabisko tiesību skolas fenomens. Šīs tiesības izriet no cilvēka dabas neatkarīgi no sociālajiem apstākļiem, tās ir tiesības, ko pati daba iemācījusi katrai būtnei. Šajā sakarā valstī esošā likumdošana aicināta nodrošināt un nostiprināt cilvēku tiesības un brīvības, ko nosaka cilvēciskā daba, vispārcilvēciskās vērtības kā visas pasaules kultūras sasniegums.
Aplūkojot sievietes un viņas bērna tiesības no dabisko tiesību viedokļa, tās nevar nonākt savstarpējā pretrunā, jo dabiski sieviete ir radīta ar unikālu spēju iznēsāt un piedzemdēt bērnu, un tas ir vienīgais veids, kā sabiedrībai iespējams turpināties. Tātad – no dabisko tiesību viedokļa sievietei ir tiesības saudzēt un aizsargāt savu bērnu. Iznēsāt, piedzemdēt un izaudzināt. Tiesības šī iemesla dēļ netikt nostādītai sliktākā situācijā salīdzinot ar citiem, kam bērnu nav. Tomēr atsevišķi cilvēki vēlas aizstāvēt no dabas neizrietošās sievietes tiesības savu bērnu neiznēsāt, nepiedzemdēt un neizaudzināt. Sievietes tiesības palikt vienai gan tiešā nozīmē (jo aborts ir viens no pietiekami būtiskiem vēlākas neauglības cēloņiem), gan pārnestā nozīmē (jo nedzimušais bērniņš sievietes domās eksistēs līdz viņas mūža galam, radot nepiepildāma tukšuma sajūtu).
Attiecīgi, neapstrīdot sievietes vai jebkura cilvēka tiesības kaitēt sev, piemēram, izdarot pašnāvību, jāsecina, ka tās nav no dabiskajām tiesībām izrietošas attiecības, tāpēc uzskatāmas par sociālu problēmu, kas atbilstoši risināma. Kad cilvēks izvēlas nolēkt no Vanšu tilta vantīm, tam tiek pievērsta pastiprināta sabiedrības uzmanība, turklāt nevis tāpēc, ka tas izraisījis satiksmes ierobežojumus, bet tāpēc, ka tiek vērtēts un analizēts, kāpēc vīrietis fiziski varēja piekļūt vantīm un uzkāpt tajās, kāpēc viņu vanšu augšgalā neviens nesagaidīja, kā rīkojās vai nerīkojās policijas, ugunsdzēsēju un mediķu brigādes, bija vai nebija piesaistīts pārrunu vedējs – psihologs u. tml. Proti, šajā gadījumā par pašsaprotamu tiek uzskatīts tas, ka cilvēks no kaitēšanas sev bija atrunājams, tostarp, iespējams, pielietojot fizisku spēku. Dīvaini, ka šajā gadījumā netiek piesauktas no vantīm nolēkušā cilvēka tiesības uz privāto dzīvi.
Cilvēkam ir tiesības rīkoties pretrunā dabiskajām tiesībām, kaitējot sev. Taču šādas situācijas parasti tiek uzskatītas par sociālu problēmu, kas atbilstoši risināma, piesaistot dažādus dienestus, veicot dažādus preventīvus un operatīvus pasākumus situācijas nepieļaušanai vai novēršanai. Arī aborts ir šāda sociāla problēma, kas risināma, nevis aizliedzot vai sodot tā izdarīšanu, bet radot apstākļus, kas dotu iespēju risināt situācijas, kuras liek sievietei domāt par aborta izdarīšanu.
Informācijas pieejamība
Lai arī Seksuālās un reproduktīvās veselības likuma 25. panta otrā daļa uzliek ārstam pienākumu informēt sievieti par grūtniecības pārtraukšanas būtību, iespējamiem medicīniskajiem sarežģījumiem, kā arī par iespēju saglabāt topošajam bērnam dzīvību, normatīvajos aktos nav noteikts, kāda tieši informācija vai informatīvie materiāli šādā gadījumā jāsniedz. Līdz ar to likums ir ievērots pat tad, ja ārsts sievietei ir pateicis, ka grūtniecības pārtraukšana pārtrauks grūtniecību, tā var radīt nelabvēlīgas sekas veselībai un pastāv iespēja grūtniecību turpināt. Taču šāda informācija ne tuvu nav pietiekama apzinātas un informētas izvēles izdarīšanai.
"Māmiņu kluba" veiktajā aptaujā 55 % aptaujāto sieviešu uzskata, ka sievietei ir jādod tiesības izvēlēties abortu, bet pirms tam viņai ir tiesības saņemt arī profesionālu konsultāciju, kas palīdzētu noformulēt izvēli vai pārdomāt.
Miljoniem sieviešu mūsdienu pasaulē veic abortus. Daudzas ir apmierinātas ar savu lēmumu, tomēr daudzas to pēc tam nožēlo, vai arī nespēj tikt galā ar aborta atstātajām sekām. Bieži šīs sievietes saka, ka pirms aborta viņām ir pietrūkusi informācija par bērna attīstību, pašu abortu vai tā iespējamajām sekām. Informācijas trūkums nav ļāvis objektīvi izvērtēt situāciju un pieņemt adekvātu lēmumu.
Tāpēc, lai novērstu nepārdomātu lēmumu pieņemšanu, kas pēc tam tiktu nožēloti un negatīvi ietekmētu sabiedrības kopējo veselību, sievietei, kura atrodas pārdomu priekšā par iespējamu aborta izdarīšanu, būtu sniedzama informācija vismaz šādos blokos.
1. Informācija par ieņemtā bērna attīstību atbilstoši konkrētajai grūtniecības nedēļai. Pirmās nedēļas laikā pēc apaugļošanās dažas apaugļotās olšūnas šūnas apvienojas, izveidojot nieri, citas izveido sirdi, kas sūknē asinis. Ceturtās nedēļas beigās embrijam jau redzamas mutes, sejas un kakla atrašanās vietas. Sirdsdarbība kļūst regulāra. Bērniņam aug rokas un kājas. Otrā mēneša laikā embrijam jau var izšķirt seju, sirds sāk sūknēt asinis caur sīko ķermenīti un redzamas gandrīz pilnībā izveidotas nervu sistēmas pazīmes. Šajā mēnesī bērna galvas smadzenes strauji aug, un mēneša beigās tās jau sāk funkcionēt un ietekmē bērna kustības. Skaidri atšķiramas rokas un kājas. Kuņģis jau izdala gremošanas sulas, bet aknās rodas šūnas, kas vēlāk veidos kaulu smadzenes. Speciālisti jau spēj saskatīt divdesmit zobu aizmetņus, un mazulis sāk kustēties. Trešajā mēnesī mazulis spārdās, peld, grozās no vienas puses uz otru un pat met kūleņus. Viņš var pieliekt īkšķi pie pārējiem pirkstiem, atvērt muti, norīt, ieelpot un izelpot, kustināt kāju pirkstus, bet roku pirkstus savilkt dūrītē. Sejas vaibsti kļūst izteiktāki, un viņš jau sāk līdzināties kādam no ģimenes locekļiem.
2. Informācija par aborta procedūru. Lai varētu iekļūt dzemdes dobumā, kur atrodas grūtniecība, dzemdes kakls mehāniski ar speciāliem instrumentiem tiek atvērts, jo dabīgi dzemdes kakls ir pilnīgi slēgts. Šis moments ir bīstams, jo dzemdes kakls var tikt traumēts ar diezgan lielu spēku un reizēm ir iespējama dzemdes caurduršana jeb perforacija. Paciente tādā gadījumā tiek pārvesta uz operāciju zāli un tad jau tiek veikta vaļēja operācija, lai likvidētu dzemdes bojājumu. Kritiskā situācijā šīs komplikācijas var pat beigties ar dzemdes zaudēšanu (dzemde var tikt izoperēta). Kad dzemdes kakliņš ir veiksmīgi atvērts (dilatēts), tad ar speciālu instrumentu kireti – embrijs pa fragmentiem tiek "izkasīts" (evakuēts) no dzemdes dobuma. Iespējama arī tā saucamā vakuumekstrakcija – kad ar lielu vakuuma spēku – embrijs pa fragmentiem tiek izsūkts no dzemdes dobuma. Procedūras kontrole notiek ginekologa sajūtu līmenī, jo redzes kontrole izpaliek – visa darbošanas notiek būtībā caur nelielu atveri – 1–1,5 cm. Tāpēc nereti gadās situācija, kad dzemdes dobumā paliek grūtniecības audu fragmenti – un nepieciešama atkārtota dzemdes dobuma tīrīšana intravenozā narkozē. Katra šāda papildu iejaukšanās vēl vairāk traumatizē dzemdes gļotādu, kam var būt sekas arī nakamajās grūtniecībās (spontānā aborta, dzemdes kakla vājuma risks, pat neauglība), kā arī papildus pieaug infekcijas pievienošanās risks. Jāatceras, ka mazulim nervu sistēma izveidojās jau otrā mēneša laikā, kas vienlaikus nozīmē, ka viņš spēj just sāpes.
3. Informācija par aborta iespējamajām fiziskajām sekām. Aborts notiek bez redzes kontroles. Tā laikā sievietei nodara vairākas medicīniskas traumas. Viena no tām ir saistīta ar dzemdes gļotādas bojājumiem, un grūti paredzēt, kā notiks atlabšanas process. Bieži vien rodas dzemdes iekaisums un līdz ar to temperatūra, asiņošana un recekļu uzkrāšanās tajā. Ja pēc aborta sieviete atkal paliek stāvoklī, dzemdes gļotādas traumas dēļ var sākties asiņošana un spontānais aborts. Otra lielākā problēma ir tā, ka aborta laikā jāatver dzemdes kakliņš, kas no dabas ir stingri ciet. Dzemdes muskulatūra ir veidota tā, ka, atverot to ar varu, tas, iespējams, vairs nevarēs normāli funkcionēt. Ja arī sievietei izdodas pēc aborta ieņemt bērniņu, dzemdes kakliņš var nesaturēt augli. Olvadu aizsprostošanās ir trešā nelaime, ar kuru sievietēm nākas bieži saskarties, – tā rezultāts ir neauglība vai ārpusdzemdes grūtniecība. Tiek izjaukts olnīcu darbības līdzsvars un rodas menstruālā cikla traucējumi. Aborts var ietekmēt nākamās grūtniecības norisi – palielinās risks grūtniecības neiznēsāšanai, ārpusdzemdes grūtniecībai, sievietēm ar negatīvu rēzus faktoru iespējama reakcija uz mātes un bērna rēzus faktoru nesaderību. Ja aborts veikts sievietei ar neizārstētu dzimumorgānu infekciju, ievērojami palielinās neauglības risks.
4. Informācija par aborta iespējamajām psiholoģiskajām sekām. Nav tādas sievietes, uz kuru aborts neatstāj nekādu ietekmi. Grūtniecība jebkurā gadījumā ir un paliek pieredze, kuru tā ir guvusi savā dzīvē. Turklāt sieviete nav spējīga iziet cauri normālam skumšanas (sērošanas) procesam, kam būtu jāseko pēc bērna zaudējuma, jo atzīt šādu zaudējumu nozīmētu sākt apšaubīt sava lēmuma "pareizumu". Tā vietā sieviete attīsta stratēģijas kā tikt galā ar emocionālajām sāpēm un emocijām, tādām kā vainas apziņa, kauns, dusmas un skumjas, kas, savukārt, kavē emocionālo atveseļošanos. Speciālisti ir atzinuši, ka vidējais laiks, kad sieviete sāk meklēt palīdzību, ir 15 gadi pēc aborta, bet dažkārt pat 25–35 gadus pēc aborta. Pēcaborta sindroma simptomi var būt depresija, bezcerības sajūta un apātija, zaudējuma sajūta, nesaprotot kāpēc, raudāšana bez redzama iemesla, nespēja pieņemt lēmumus, miega traucējumi, murgi, atmiņas uzplaiksnījumi; atmiņas par abortu, kuras izraisa kaut kas redzams, smaržas vai skaņas, dusmas, sevis sodīšana, pašvērtības zaudējums vai samazināšanās, sāpīgas domas un jūtas nozīmīgos datumos, vainas sajūta par dzīvajiem bērniem, izvairīšanās no zīdaiņiem, bērniem un sievietēm, kas ir stāvoklī, attiecību grūtības, kuru rezultātā parādās atsvešināšanās, kas noved pie izolācijas un attiecību iziršanas, seksuāla izlaidība un attiecības, kuras sāpina sievieti, seksuālais vēsums, izvairīšanās no tuvības un jūtu izrādīšanas, fizisks saspringums, kad tiek pieminēts aborts vai arī atceroties to, izvairīšanās no filmām, žurnāliem vai attēliem, kuros attēloti nedzimuši bērni, alkohola narkotiskā atkarība, vēlme palikt stāvoklī uzreiz pēc aborta (izpirkuma bērni), panikas lēkmes.
"Tūdaļ es būšu divu bērnu māmiņa, un arvien nākas domāt par šo, ko izdarīju pirms vairāk nekā sešiem gadiem. Neesmu sev piedevusi un nezinu, vai jebkad to spēšu. Īpaši par to jādomā tagad, kad esmu gaidībās." Helēna Husainova, psihiatre: "Jebkura sieviete pēc aborta pārdzīvo un cieš. Tam, kas izdarīts, ir paliekošas sekas. Ja arī viņa to noliedz, tad vienkārši negrib atzīt. Tas nozīmē, ka ir gana rūdīta un spēj apspiest problēmu, jo nevēlas just šīs sāpes. Bet šāda apspiešana nav veselīga – tā ir jaunas slimības radīšana. Pēcaborta sindroms ir kā lavīna, kas gāžas no kalna bez sievietes gribas vai kontroles. Tā ripo arvien ātrāk un kļūst lielāka, līdz kādā jaukā dienā iziet uz āru depresijas vai smagu psihisku traumu veidā."
5. Informācija par grūtniecēm un sievietēm ar bērniem pieejamo palīdzību. Šajā sadaļā būtu sniedzama informācija gan par pieejamo psiholoģisko palīdzību sievietei un topošā bērna tēvam (kas šādā situācijā būtu nodrošināma bez maksas), informācija par pieejamo praktisko palīdzību krīzes grūtniecības centros, konsultantu, dūlu un PEP mammu atbalstu, par iespēju bez maksas saņemt citu māmiņu ziedotas bērnam nepieciešamas lietas, par valsts un pašvaldības nodrošinātajiem sociālās aprūpes pakalpojumiem, pieejamajiem pabalstiem un to apmēriem. Jebkurā situācijā ir vairākas izvēles – saglabāt grūtniecību un audzināt bērnu pašai, meklēt palīdzību pie tuviniekiem, vērsties pie organizācijām, kas palīdz grūtībās nonākušām sievietēm, atdot bērnu adopcijai...
Lēmums par grūtniecības saglabāšanu vai pārtraukšanu parasti nav viegls, to ietekmē mūsu vērtības, priekšstati, ģimenes situācija, iespējas saņemt atbalstu un apkārtējo viedoklis.
Jāatceras, ka arī tiesības uz informāciju ir neatņemamas cilvēka, tostarp sievietes, tiesības, un adekvātu lēmumu iespējams pieņemt tikai, ja tā pamatā ir vispusēja un pilnīga informācija, nevis stereotipi vai pieņēmumi.
Sabiedrības attieksme pret sievieti ar bērnu
Vadoties no oficiāli pieejamās statistikas, redzam, ka mākslīgie aborti veido absolūti lielāko daļu – aptuveni 70 % no visiem abortiem, turklāt abortu īpatsvars pret dzemdībām sastāda vairāk nekā 40 %. Rēķinot – uz 1000 dzīvi dzimušajiem bērniem, 2010. gadā veikti 389 mākslīgie aborti, bet uz 100 dzīvi dzimušajiem bērniem – 39 aborti. Attīstītākās valstīs uz 100 jaundzimušajiem augstākais veikto abortu skaits ir 1016. Pilnīgi visi aborti ir izdarīti sievietēm darbspējīgā vecumā (kas sakrīt ar reproduktīvovecumu).
Viedokļa tapšanas laikā iespēju robežās tika veiktas pārrunas ar ārstniecības personām – ginekologiem un dzemdniecības speciālistiem, lai noskaidrotu, kādas sievietes un kādu iemeslu dēļ visvairāk izvēlas abortus, kāds ir viņu fiziskais un emocionālais stāvoklis. Ejot uz šīm sarunām šķita, ka atbildes jau ir zināmas – uz aborta izdarīšanu mudina ekonomiskā situācija, finanšu līdzekļu trūkums, bērnudārzu nepieejamība, stabilu un ilgtspējīgu attiecību neesamība... Taču rezultāts bija šokējošs – aptaujāto ārstu vidū lielākā daļa sieviešu kā aborta izdarīšanas iemeslu bija norādījušas karjeru vai darbu. Turklāt ne vienmēr tās bijušas sievietes ar acīmredzami labu karjeras attīstību vai tās izredzēm. Bieži aborta izdarīšanas pamatā bijušas bailes zaudēt arī vienkāršu, vidēji labi apmaksātu darbu. Arī "1/4 Satori" organizētajā diskusijā Rīgas Stradiņa universitātes Humanitāro zinātņu katedras docents Ivars Neiders vērsis uzmanību uz šo problēmu, norādot, ka sieviete ar bērnu darba tirgū tiek diskriminēta.
Neizbēgami – bērns jebkurā vecumā prasīs daļu no sievietes uzmanības. Iespējams, sieviete nevarēs strādāt virsstundas, jo bērns būs jāizņem no bērnudārza vai jālaiž mājās aukle. Iespējams, sieviete nevarēs braukt daudzskaitlīgos un ilgstošos komandējumos, jo vēlēsies būt kopā ar savu ģimeni un bērniem. Iespējams, kāda daļa sievietes domu darba laikā kavēsies pie mājām un bērniem. Tāpēc darba devējam šķietami vienmēr būs izdevīgāk pieņemt darbā sievieti, kurai bērnu nav un kura visu savu laiku, spēku un uzmanību var veltīt tikai darbam. Jo šķietami viņa strādās efektīvāk, spēs reaģēt operatīvāk un izdarīs vairāk. Tāpēc, neskatoties uz Darba likumā ietvertajiem ierobežojumiem, darba devēji bieži atrod iespējas tos apiet vai vismaz ar savu negatīvo attieksmi izrāda nepārprotamu vēlēšanos to darīt, savukārt sabiedrība šādu darba devēju rīcību pieņem un uztver saprotoši tā vietā, lai izpaustu publisku nosodījumu un norobežotos.
Sabiedrības un darba devēju attieksme nav maināma ar likumu – likums jau šobrīd garantē grūtniecēm un jaunajām māmiņām īpašu aizsardzību. Tomēr ir ļoti liela problēma, ja tieši darbs un bailes to pazaudēt ir aborta izdarīšanas pamatā. Šādā situācijā nav iespējams runāt par abortu kā sievietes izvēli, jo viņai šo izvēli uzspiež reālā situācija un attieksme sabiedrībā un darba tirgū, un tas ir sievietes tiesību pārkāpums. Par šādām situācijām nepieciešams runāt, tās publiski nepieciešams nosodīt un analizēt, lai pēc iespējas un pamazām panāktu nepieciešamos uzlabojumus.
Vīriešu tiesības un pienākumi
Parasti, runājot par abortiem, kā galvenais dažādu tiesību un pienākumu subjekts tiek norādīta sieviete. Taču tas ir nepamatoti. Bērna ieņemšanā vienmēr ir piedalījies arī vīrietis, un šī rīcība (stāšanās seksuālās attiecībās, kontracepcijas metodes izvēle vai izvēle neizvēlēties kontracepciju) ir bijusi gan sievietes, gan vīrieša brīva izvēle, realizējot savas tiesības uz privātautonomiju (izvarošanas gadījumi šeit netiek apskatīti, jo tā ir krimināli sodāma darbība, kam tādai bez šaubām jāpaliek). Attiecīgi jebkuras šādas rīcības sekas, vai tā būtu kāda seksuāli transmisīva slimība vai nevēlama grūtniecība, ir abu šo cilvēku, nevis tikai sievietes, problēma, un abiem kopā tā arī būtu risināma.
"Māmiņu kluba" aptaujā sievietes ir norādījušas, ka partnera faktors nav mazsvarīgs – ja gaidāmais bērns ir no nevēlama partnera vai nestabilās attiecībās, sieviete var izdarīt izvēli par labu abortam, jo īpaši baidoties palikt viena. Minēto apliecina arī vairāku sieviešu dzīvesstāsti.
Dūla Katrīna Puriņa "1/4 Satori" organizētajā diskusijā norāda, ka vīrieša atbildībai nevajadzētu beigties tajā brīdī, kad viņš beidz. Tajā brīdī viņam vajadzētu sākt uzņemties atbildību. Ginekoloģe Daiga Baranovska papildina, ka vīrietim vajadzētu sākt uzņemties atbildību, vēl pirms viņš sāk. Viņasprāt, visdrīzāk starp tiem 7000 abortu ir ļoti maz gadījumu, kur vīrieši ir piedalījušies lēmuma pieņemšanā. Jo tādās attiecībās, kur ar vīrieti viss ir kārtībā, līdz šādiem lēmumiem vairumā gadījumu nenonāk. Tas ir jautājums par vīriešu līdzatbildību vispār, nevis tikai grūtniecības pārtraukšanas kontekstā.
Ikviena bērna pilnvērtīgai attīstībai ir nepieciešama māmiņas un tēta klātbūtne – iespēja redzēt un mācīties no veselīgām attiecībām, piedzīvot vīrieša un sievietes lomu sadalījumu ģimenē un kā vīrieša, tā sievietes mīlestību, kas savās ārējās izpausmēs ir atšķirīga. Arī emocionāli un finansiāli otra cilvēka plecs un atbalsts nebūt nav mazsvarīgs. Turklāt, situācijās, kurās aborts tiek izdarīts vīrieša dēļ, ir noticis sievietes tiesību pārkāpums, jo viņai šāda izvēle ir uzspiesta pret viņas pašas gribu.
Attiecīgi tieši tādā pašā mērā, kādā tiek aizstāvētas sievietes tiesības izvēlēties abortu, būtu aizstāvamas arī viņas tiesības abortu neizvēlēties un vīrieša pienākums šādu izvēli pieņemt, respektēt un uzņemties atbildību par savas rīcības sekām.
Vienlaikus šajā procesā nevaram aizmirst arī par vīrieša tiesībām. Bez šaubām, bērnu iznēsāt un piedzemdēt var tikai sieviete, tāpēc galavārds jebkurā gadījumā būtu atstājams viņai, taču vīrietim, kurš ir bijis līdzdalīgs konkrētā bērna ieņemšanā, ir vismaz tiesības tikt informētam par grūtniecības faktu un tiesības tikt uzklausītam saistībā ar iespējamu bērna audzināšanu. Apstākļos, kad pāra savstarpējās attiecības nav stabilas, ir teorētiski jāpieļauj arī situācija, kurā vīrietis vēlētos uzņemties visu atbildību par gaidāmā bērna audzināšanu pēc viņa piedzimšanas, un ar sievietes piekrišanu laist pasaulē vēl vienu mazu dzīvību tas varētu notikt.
Kopsavilkums
Noslēgumā gribētu precizēt dažas tēzes, kas sabiedrībā un plašsaziņas līdzekļos šobrīd tiek nepareizi izprastas, tāpēc rodas dažādas domstarpības.
1. Saeimā notiekošās diskusijas nav saistītas ar abortu aizliegšanu vai sievietes tiesību sašaurināšanu. Diskusiju mērķis ir novērst vai vismaz iespēju robežās mazināt abortu izdarīšanas cēloņus, kas lielākajā daļā gadījumu ir sociāli.
2. Diskusijas dalībnieki saprot, ka abortu izdarīšanas cēloņu mazināšana ir komplekss pasākumu kopums, kas saistīts gan ar sievietes aprūpi un atbalstu grūtniecības un dzemdību laikā, gan pietiekamu nodrošinājumu bērna audzināšanai, kas ietver gan bērnudārzu pieejamību, gan pabalstu un atbalsta sistēmas sakārtošanu, gan dažādus citus jautājumus. Arī par tiem tiek diskutēts, taču acīmredzot šīs diskusijas nav tik saistošas, tāpēc plašsaziņas līdzekļiem nešķiet interesantas.
3. Nepieciešams mainīt sabiedrības un darba devēju attieksmi pret jauno māmiņu, pārstājot viņu uzskatīt par "mazāk vērtīgu" vai "mazāk pieskaitāmu" tāpēc, ka viņai ir bērns (-i).
4. Arī uzspiests aborts ir sievietes tiesību pārkāpums, tāpēc tieši tādā pašā mērā, kādā tiek aizstāvētas sievietes tiesības izvēlēties abortu, būtu aizstāvamas arī viņas tiesības abortu neizvēlēties un vīrieša pienākums šādu izvēli pieņemt, respektēt un uzņemties atbildību par savas rīcības sekām.
5. Vīrietim, kurš ir bijis līdzdalīgs konkrētā bērna ieņemšanā, ir vismaz tiesības tikt informētam par grūtniecības faktu un tiesības tikt uzklausītam saistībā ar iespējamu bērna audzināšanu.
6. Katrs no mums dzīvo šajā pasaulē un var rakstīt vai lasīt šādus viedokļus tikai tāpēc, ka mūsu vecāki izvēlējās par labu dzīvībai, nevis abortam. Dosim arī mēs šādu iespēju saviem bērniem – viņiem noteikti ir kas labs un skaists, ko ienest gan sabiedrībā, gan mūsu dzīvē.
Pārpublicēts no žurnāla "Jurista Vārds" (24.07.2012., nr. 30, elektroniskā versija - www.juristavards.lv).