Joprojām sociālajos tīklos lasāmi bērnu vecāku un pašu bērnu viedokļi. Un galvenais vārds, kas tiek apspēlēts, – atbildība. Vieni uzskata, ka kādam par "šo visu" jāatbild, citi pieprasa publisku atvainošanos, kāds analizē, kurš tad īsti ir atbildīgs un kad vispār sākas atbildība. Bet tas, kas vieno viņus visus, ir tas, ka atbildīgs ir kāds cits, tikai ne es.
Par amatpersonu atbildību runāt ir visvieglāk – tās vienmēr ir pie kaut kā vainīgas, lai vai kādu lēmumu pieņem. Tas jau ir pierasts, un par to šoreiz nerunāšu. Šis valsts līmeņa negadījums liek vēlreiz domāt par mūsu pašu un mūsu bērnu, pusaudžu atbildību. Vai viņi spēj uzņemties atbildību? Kā un no kā to iemācīties?
Kā sociālajos tīklos izteicās kāda dalībnieka māmiņa, kura pati bijusi klāt ne tikai pagājušās sestdienas ģenerālmēģinājumā Meža¬parkā un noslēguma koncertā, bet arī daudzos citos svētku pasākumos, uzņemties atbildību par savu rīcību ir jāmāca – jāmāca jau no bērnudārznieka vecuma, nevis jāierāda vieglākais risinājuma modelis meklēt kādu vainīgo, atbildīgo no malas.
Viņai šķiet negodīgi vainot Dziesmu un deju svētku organizatorus par bērnu un jauniešu bezatbildīgu izturēšanos pret savu veselību, drošību un apkārtējo vidi. Viņa netic, ka pirms savu atvašu došanās uz svētkiem vecāki nav pārrunājuši, kas tas ir par pasākumu un kā tur viss notiek. Viņa novērojusi, ka šie svētki izcēlās ar krietni vairāk nesagatavotu un daudzos gadījumos vieglprātīgu dalībnieku (tieši meitenēm vecumā no 11 līdz 14 gadiem). Viņa ir pārliecināta, ka atbildību par to, lai bērni puspliki neizietu no dzīvesvietas, ja vakarā sola +14 grādus, vai vismaz paņemt līdzi silto jaku un meitenes arī zeķbikses vai legingus, – to pusaudži un bērni var.
Ja skolotāji un vecāki viņiem šo jaku ir piespieduši paņemt līdzi, brīdī, kad kļūst vēsi, uzvilkt to mugurā, – arī to bērni var. Izvēlēties nepārtikt no cukurvates, saldējuma un čipsiem – arī to bērni var. Nelaistīties ar dzeramo ūdeni mēģinājuma laikā, kad gaisa temperatūra ir knapi +16, – arī to šie bērni var. Pēc noslēguma koncerta nemest zemē tukšās un pustukšās pudeles, koncerta programmiņas un vizuālos materiālus – to pat vismazākie bērnudārznieki var.
Šis viedoklis rada jautājumu: kas noticis un mainījies bērnu uztverē, ja tiek darīts pretējais?
Iespējams, mēs, pieaugušie, paši mācām, ka visi citi ir vainīgi, tikai ne paši, tikai ne bērni. Mēs paši veicinām to, ka pieaugušais ir tas peramais zēns, kas vienmēr un par visu ir atbildīgs.
Te padalīšos ar kādas sporta skolotājas stāstīto. Reiz sporta nodarbības laikā, kad bērni bija izklīduši pa visu zāli, viņa ar svilpi pievērsusi uzmanību un kādam puisim uzsaukusi, lai stājas ierindā. Nākamajā dienā skolā ieradās zēna vecāki, lai skolotāju pamācītu, ka bērnam nedrīkst uzsvilpt, bet katram ir jāpieiet klāt un, ieskatoties acīs, jāaicina piedalīties nodarbībā.
Tai pašai skolotājai bija jāuzņemas atbildība arī par to, ka bērnam sporta zālē ir bijis par aukstu, tāpēc viņš nav varējis piedalīties stundā. To viņai pārmeta vecāki, kuri bērnam droši vien bija aizmirsuši pateikt, ka, lai nebūtu auksti, var uzvilkt jaku vai ātrāk kustēties. Jāpiebilst, ka skolotājas pamācīšana notika bērna klātbūtnē.
Kādu patstāvību no bērniem mēs varam prasīt, ja notiek šāda viņu "audzināšana"?
Visu nedēļu esmu uzklausījusi visu pušu viedokļus – katrai ir savi argumenti. Tāpēc atrast un pakārt pie kauna staba vienu vainīgo nebūtu godīgi. Godīgāk būtu, ja mēs katrs pats padomātu par savu lomu un rīcību, lai tādas situācijas neatkārtotos.
Aivars Liepiņš, dziedundejo.lv
Nu jau gandrīz nedēļu aktuālākā tēma, ko joprojām apspriež ģimenēs, pašvaldībās, kolektīvos, plašsaziņas līdzekļos un sociālajos tīklos, ir pagājušās sestdienas vakars un svētdienas nakts, kas bija pārbaudījums visu līmeņu iesaistītajiem – gan Skolēnu dziesmu un deju svētku organizatoriem un atbalsta dienestiem, gan pašiem dalībniekiem un viņu ģimenēm.