Jēdziena "privatizācija" vietā centās lietot neitrālo vārdu "pārdošana". Soli pa solim izrādījies, ka līdzīgi ar viss pārējais šajā procesā izrādījies nepatiess.
1. Banku pārdos respektabliem investoriem
Sākotnēji izziņotais it kā pircējs "Ripplewood Holdings LLC" izrādījās nezināmiem īpašniekiem piederošs Delavēras ofšors, kas pat kaimiņos (Ņujorkas štatā) tiek uzskatīts par ofšoru un bija dabūjis tur reģistrēties otrreiz — kā "ārvalstu sabiedrība ar ierobežotu atbildību", lai iegūtu atļauju darboties Ņujorkā.
Pēc tam izrādījās, ka šis ofšors tomēr neesot īstais pircējs, tas pārstāvot kaut kādu citu "pircēju grupu". Īstais un lielākais investors izrādījies ēģiptiešu miljardieris Nagibs Saviris, kurš savā dzimtenē notiesāts uz trim gadiem cietumā par divu miljardu dolāru nodokļu nemaksāšanu. Viņam ir personīgas attiecības un bizness ar Ziemeļkorejas staļinistu diktatūras līderi Kimu Čen Iru.
Citi nosauktie investori ir libāniešu izcelsmes brazīliešu baņķieru Safru ģimene, kuri deviņdesmitajos apkalpoja Krievijas elites veikto naudas izzagšanu un mazgāšanu. Viens no trim brāļiem — baņķieriem pēc tam tika noslepkavots. No kurienes patiesībā nāk Citadeles privatizācijai domātā nauda?
2. "Citadeles" privatizētāji izgājuši skrupulozu atlases procesu
Pirms gada tika izziņots, ka par pircēju meklētāju darbošoties "Societe Generale" banka (tā pati, par kuras privatizācijas afēras laikā veiktu korupciju savulaik Francijā ar mantas kompensāciju ticis notiesāts Džordžs Soross). Investora piesaistes process bija absolūti necaurspīdīgs un nodokļu maksātājiem neizprotams. Tikai no portāla "Pietiek.com" uzzinājām, ka it kā konsultanti esot atlasījuši it kā "Ripplewood Holdings".
Bet tā nav izrādījusies taisnība. Kā mēs redzam, faktiskie pircēji būšot kaut kādi Brazīlijas libāņi, Ziemeļkorejas ēģiptieši un, iespējams, it kā bijušais Federālo Rezervju Sistēmas vadītājs Pols Volkers — kuram pašam šāda nauda nekad nav bijusi, lai kaut daļēji piedalītos darījumā, un kurš visas savas ilgās karjeras laikā vai nu menedžējis svešu naudu, vai arī bijis viduvēji apmaksāta valsts amatpersona.
Neatkarīgi no tā, kas tie tādi, šie "investori" nav izgājuši atlases procedūru. Savukārt "Ripplewood Holdings" ir izrādījies tikai blēdīga izkārtne.
3. Pircēji cenas saskaņošanas laikā nav atpūtas braucienā trekterējuši vīnu kopā ar valdošās partijas līderiem
Protams, ka ir.
4. Privatizētāji par sviestmaizi tēmē iegūt tikai vienu banku
Šis ir aspekts, kam sabiedrība vēl nav paguvusi pievērst lielu uzmanību šīs privatizācijas afēras ciniskumā, jo informācijas jau tā ir papilnam. Tikmēr faktiski uz letes atrodas ne tikai VAS "Citadele", bet arī tai līdzi nākošās meitasstruktūras: "Citadele Bankas" (Lietuva), "Citadele Investiciju Valdymas" (Lietuva), "Citadele Faktoringas ir Lizingas" (Lietuva), "Citadele Pank" (Igaunija), "Citadele Leasing & Factoring" (Igaunija), "AP Anlage und Privatbank AG" (Šveice), "Citadele Asset Management" (Ukraina), kā arī bankas filiāles Azerbaidžānā, Krievijā, Kazahstānā un Baltkrievijā.
5. Privatizācija valstij ir izdevīga
Pat pēc konservatīviem aprēķiniem, "Parex" glābšana aprija 1,1 miljardu latu (ap 1,5 miljardiem eiro). "Revertai" līdz šim no nelikvīdu aktīvu pārdošanas ir izdevies atgūt ap 400 miljoniem latu, "Citadele" kaut ko ir atmaksājusi procentu maksājumos no ieguldītā kapitāla, bet, privatizējot valsts akcijas pat par 100 miljoniem eiro (faktiski solīti tiek gan labi ja 74 miljoni), vienalga paliks robs vismaz ap 400, ja ne 500 miljonu eiro apmērā.
6. Pircēji ir nopietni, starptautiski respektēti ilgtermiņa investori
Protams, ka nē. Jau tagad notiek kaulēšanās par to, pēc cik gadiem viņi banku pārdos tālāk — pēc pieciem (grib Straujuma) vai pēc viena (grib privatizētāji, lai kas viņi arī nebūtu). Kam viņi pārdos tālāk — vēl šaubīgākiem īpašniekiem nekā viņi paši? — to varam tikai minēt!
"Citadeles" afēra