Ķekavas novada regbija klubs "Miesnieki" pirms pāris nedēļām pēc piecu gadu pārtraukuma atguva Latvijas čempiona titulu. Tas gan šosezon nav vienīgais – uzvaras tika svinētas gan Latvijas kausa izcīņā, gan valsts čempionātā regbijā-7 (pirmais turnīrs noritēja vienu dienu, otrais – trīs kārtās visas sezonas garumā).
Vēl kluba spēlētāji izcīnīja otro vietu Baltijas čempionātā klasiskajā regbijā, startēja Eiropas klubu čempionātā, Latvijas sieviešu čempionātā un jaunatnes čempionātā četrās vecuma grupās, bet Ķekavas novada komandas sastāvā izcīnīja otro vietu Latvijas Olimpiādē. Ar mīnus zīmi vērtējams laikam vienīgi fakts, ka Latvijas kausa izcīņas fināls pirmo reizi tā 20 gadu pastāvēšanas vēsturē aizritēja bez "miesnieku" līdzdalības – pusfinālā viņi zaudēja "LMT Eži" komandai.
RK "Miesnieki" sasniegtie rezultāti vistiešākā veidā saistīti ar kluba prezidenta un ilggadējā galvenā trenera Ulda Bautra vārdu.
– Sporta spēlēs komandas "pieraksts" kādai pilsētai reti atspoguļo tās spēlētāju saistību ar šo vietu. Cik "ķekakaviski" ir "Miesnieki"?
– Oficiāli esam reģistrēti Ķekavas novadā, mums nedaudz palīdz pašvaldība. Pats esmu no Valdlaučiem, tāpat arī otrās komandas treneris Normunds Struža. Pamatsastāva spēlētāji nāk no ļoti dažādām vietām. Piemēram, Jānis Skuja, kurš ir Latvijas labākais regbists, ir no Bauskas. Ivars Eglis, Emīls Balodis un Dāvis Pērkons ir ķekavieši.
Edgars Cīrulis tagad dzīvo Baldonē, Āris Andersons – Berģos. Māris Robežnieks nāk no Valdlaučiem, bet pašlaik dzīvo un strādā Tartu. Leno Bramanis ir no Ādažiem, Aldis Augstkalns – no Iecavas, Jānis Priede – no Rīgas, Jānis Zālmanis – no Baldones, Valters Raņķis – no Saulkrastiem. Visi spēlētāji mācās augstskolās vai strādā – bankās, tirdzniecības firmās, apsardzes firmās.
– Bet Ķekavā regbija spēles taču nenotiek.
– Mūsu kluba lielākā nelaime ir tā, ka šobrīd mums nav sava stadiona. Mēģinājām izveidot laukumu pļavā Valdlaučos, taču tur, sevišķi rudens pusē, ir pārāk mitrs. Vasarā vēl varētu mēģināt spēlēt, bet regulāri pašiem jāpļauj zāle, un tas padārgi sanāk. Pirms nedēļas laukumā pie Rīgas Tehniskās koledžas, pie Zemitānu tilta, uzlikām vārtus.
Tagad tur ir normāla izmēra regbija laukums, un izskatās, ka tur varēsim trenēties. Spēles rīkot pagaidām gan ne, jo ir problēmas ar ģērbtuvēm. Esam runājuši ar Ķekavas novada domes deputātiem un sporta dzīves vadītājiem par to, ka Ķekavā ir nepieciešams stadions, kurā mēs varētu aizvadīt mājas spēles. Šobrīd novadā nav neviena normāla izmēra dabīgā seguma futbola stadiona.
– Šosezon lielu daļu mājas spēļu aizvadījāt Anniņmuižas stadionā Imantā.
– LU stadionā Rīgā rezerves laukumu ir apkopis regbija klubs "LMT Eži", viņi tur trenējas. Mazliet labākos apstākļos ir mūsu galvenie konkurenti komanda "Kalve", viņiem ir savs laukums Juglā.
Regbija klubam "Livonia" ir laukums Upesciemā, arī "Baldonei" ir labs laukums. Tāpat "Valmierai" Kocēnos, Liepājas "Vikingiem" Grobiņā, LLU klubam Jelgavā. Sanāk, ka pašlaik no visām Latvijas regbija komandām mēs vienīgi esam bezpajumtnieki. Turklāt normālai kluba darbībai vajadzētu būt savām telpām, tādu mums arī nav.
– Pērn diezgan daudz spēlējāt arī Siguldā. Kāpēc ne šogad?
– Parēķinājām, ka katrreiz braukāt mums sanāk padārgi – komandas kodols tomēr ir ap Rīgu. Mums bija laba sadarbība ar Siguldas novada domi un ar vienu no mūsu atbalstītāju, būvfirmas "Stats" vadītājiem Māri Albertu, kurš ir siguldietis. Sarīkojām vairākas talkas, sakārtojām laukumu, uzlikām regbija vārtus un Lietuvas čempionāta mačus aizvadījām tur.
Mūsu komandā ir trīs siguldieši, arī Mikus Ozols, kurš spēlē Latvijas izlasē. Bija cerība, ka viņi iesaistīs regbijā vietējos čaļus, varbūt izveidos Siguldā regbija sekciju. Pagaidām neiet tik ātri, kā gribētos, tomēr ir cerība, ka arī Siguldā ar laiku varētu izveidoties regbija centrs.
– Esat, šķiet, deviņkārtēji Latvijas čempioni regbijā-15, taču kopš pēdējā titula bija pagājuši pieci gadi. Ar ko tas skaidrojams?
– Pirms gadiem pieciem mums radās ļoti lielas pretenzijas pret Latvijas čempionāta spēļu tiesāšanu. Piemēram, bija gadījumi, kad galvenais tiesnesis bija pretinieku kluba valdes loceklis. No šodienas viedokļa raugoties, tas varbūt nebija gluži labs solis, bet mēs nolēmām, ka Latvijas čempionātā nepiedalīsimies un spēlēsim tikai Lietuvas čempionātā, kur ir spēcīgs turnīrs un regbiju nopietnā līmenī spēlē kādās astoņās pilsētās.
Gadu vēlāk mēs atgriezāmies Latvijā, taču spēlējām lielākoties ar otro sastāvu. Pirmais turpināja piedalīties Lietuvas čempionātā, un togad mēs guvām lielāko panākumu – trešo vietu. Pirms diviem gadiem Lietuvā bijām ceturtie, pērn ar rīkotāju "palīdzību" netikām finālčetriniekā – mums it kā par nepareizu maiņu vienā spēlē ieskaitīja zaudējumu. Šogad Lietuvas regbijā sākās iekšējās nesaskaņas – puse komandu spēlē valsts čempionātā, otra puse sarīkoja savu turnīru. Nolēmām: ja viņi paši ar sevi netiek galā, mēs nepiedalāmies. Drusku arī kremta tas ieskaitītais zaudējums. Tad nu šogad Latvijas čempionātā atkal spēlējām ar labākajiem spēkiem.
– Uzreiz pēc uzvaras Latvijas čempionātā pieminējāt arī paaudžu maiņu komandā.
– Pirms diviem gadiem aizgāja daudzi no tiem spēlētājiem, kas bija sasnieguši augstāko virsotni un ieguvuši Lietuvas čempionāta bronzu. Sastāvs kļuva krietni vājāks. No vienas puses ir patīkami, ka mēs šogad uzvarējām Latvijā, bet no otras – es apzinos, ka nākamajās sezonās vēl būs grūti, jo šī paaudžu maiņa turpinās.
Šobrīd komandā ir grupa spēlētāju, kuriem ir pāri 30 gadiem, un tad ir grupa, kas ir 20–22 gadus veci un kas pamazām iesaistās pamatsastāvā. Uzskata, ka komanda ir stipra, ja tās kodols ir 27–28 gadus veci spēlētāji. Vidēji mums šis skaitlis arī sanāk, bet tas tomēr nav tas. Trīsdesmitgadnieki nav jāuzskata par veterāniem, bet jāņem vērā, ka viņiem ir ne tikai darbs, bet arī ģimenes, bērni. Jāsakārto dzīve.
– Cik viegli vai grūti regbijam klājas Ķekavā, konkurējot ar citiem sporta veidiem?
– Es domāju, ka Ķekavā sports ir diezgan labi sakārtots. Uz sintētiskā laukuma var spēlēt futbolu, sporta zālē – florbolu un basketbolu. Divi futbola klubi konkurē savā starpā, tāpat divi florbola klubi. Mēs pašā Ķekavā īpaši nebāžamies, vairāk pa novadu – Baloži, Valdlauči, Rāmava. Problēma ir tā, vai bērns var izbraukāt, piemēram, no Titurgas uz Ķekavu. Tas ir lats uz vienu galu, lats atpakaļ, un vēl ziemā, pa vakariem, pa tumsu.
– Un kas ir regbija trumpji?
– Katram patīk kaut kas cits. Galvenais, lai bērniem būtu šīs izvēles iespējas un tiktu nodrošināti pienācīgi apstākļi treniņiem. Regbijā tev pat var būt liekais svars, bet, ja tu esi stiprs, drosmīgs, vari paskriet, tas tev var būt piemērots sporta veids.
Ne visiem obligāti patiks dauzīt ar nūju pa mazu bumbiņu. Varbūt vairāk patiks paņemt regbija bumbu un skriet ar to pa laukumu. Brīžam jocīgi ir ar meitenēm. Mēs, treneri, mēģinām iestāstīt – ņem to bumbu un mūc! Bet viņa: "Nē, es gribu cīnīties!" un skrien, kur lielāks bars priekšā...
– Šogad regbijs ar jūsu starpniecību debitēja arī LOK rīkotās Olimpiskās dienas ietvaros Ķekavā.
– Pēc manām domām, lielisks izdomājums bērniem ir tā saucamais "lentīšu regbijs". Noteikumi ir gandrīz tādi paši, bet tu skrienot nevis gāz pretinieku zemē, bet rauj aiz jostas aizliktas lentītes. Kad lentīte ir norauta, jāatdod piespēle, tad lentīte jāpiekarina atpakaļ un tikai tad drīkst atsākt spēlēt.
Olimpiskajā dienā sarīkojām nelielu turnīru, bija četras Ķekavas, Daugmales un Baložu skolu komandas no sestās līdz devītajai klasei, bērniem ļoti patika. Arī meitenēm, kuras šādā veidā varēja mierīgi sacensties ar puikām. Ja laika apstākļi ļaus, varbūt šogad sarīkosim vēl vienu turnīru.
– Vai regbija-7 iekļaušana olimpisko spēļu programmā ir mainījusi sporta veida statusu Latvijā?
– Jūtama lielāka uzmanība no valsts – ja iepriekšējos gados federācija no budžeta saņēma, šķiet, sešus tūkstošus, tad šogad laikam sešdesmit. Tas jau ir vairāk nekā nekas. Otrs – būtu ļoti nepieciešams, lai Latvijā būtu vismaz četras sporta skolas (katrā reģionā vismaz pa vienai), kur bērni varētu trenēties regbijā. Tie varētu būt kā centri, ap kuriem pulcētos jaunie regbisti, varbūt rastos jaunas komandas.
Tikai tādā gadījumā varēs runāt par vērā ņemamu regbija attīstību. Viena no šādām vietām ir Ķekava, kur novada sporta skolā būs trīs regbija treneru vietas. Taču kamēr sakārtos infrastruktūru, inventāra jautājumu, tāpat grupu komplektācija – pusgads paies, lai kārtīgi ieskrietos.
– Latvijai izsisties pasaules elitē "septiņniekā" droši vien ir reālāk nekā klasiskajā regbijā?
– It kā jā, lai arī, objektīvi ņemot, lielu izredžu tuvākajā nākotnē nav. Vajadzētu, lai Latvijas čempionātā "septiņniekā" spēlē kādas 20 komandas, nevis astoņas kā tagad. Lai līmenis būtu vismaz pusprofesionāls.
Pagaidām nevaram sacensties pat ar valstīm, kas nav pasaules elitē. Kaut vai tiem pašiem krieviem, kuriem šobrīd ir desmit profesionāli klubi plus vēl dažas profesionālas regbija-7 komandas. Bet man puiši nāk uz treniņiem labi ja trīs reizes nedēļā... Ar tādu darbu un ar tādiem resursiem, kādi mums Latvijā ir, mēs nevaram cerēt, ka tuvosimies pasaules elitei.
