Pirms pāris nedēļām jaunā sportiste Latvijas čempionātā tenisā pieaugušajiem pārspēja ar pirmo numuru izlikto Ernesta Gulbja pusmāsu Lauru Gulbi un izcīnīja Latvijas čempiones titulu tenisā gan vienspēlēs, gan pāru turnīrā.
Izvēle – par labu tenisam
Ar Danielu un viņas mammu Inesi tiekamies Piņķos, "Gardēžu namiņa" terasē. Daniela, kurai pavisam nesen apritēja 15 gadi, stāsta, ka interese par tenisu viņai radusies septiņu gadu vecumā.
"Televīzijā, kādā no sporta kanāliem, redzēju, kā to spēlē. Iepatikās, un es nolēmu, ka jāpamēģina, kās tas ir. Vecāki mani aizveda uz Lielupes tenisa kortiem pie treneriem Daigas un Jāņa Juškām, un tur trenējos joprojām. Sākumā tikai mācījos spēlēt, bet pēc gadiem diviem sāku piedalīties sacensībās. Vispirms, protams, bija zaudējumi, bet tad sākās uzvaru sērijas, un es sasniedzu Latvijas meiteņu tenisa spēlētāju reitinga virsotnes U-12 un U-14 grupā."
Līdzīgi šo laiku pirms gadiem astoņiem atceras arī Danielas mamma: "Meitene bija ļoti sportiska, un ilgi nevarējām izdomāt, kāda sporta veidā laist viņu trenēties. Palīdzēja vīratēvs, kurš savulaik bija saistīts ar tenisu. Viņš arī bija tas, kurš ieteica trenerus Juškas. Viņi paskatījās, kā Danielai veicas ar spēlēšanu, un sacīja: "Ziniet, viņai labi sanāk. Danielai var būt liela nākotne. Krājiet naudu!" Tā arī palika, jo Danielai pašai ļoti patika trenēties tenisā.
Tiesa, māju, lai par ieguldīto naudu veidotu Danielas sportisko karjeru, ieķīlājuši neesam. Turklāt mūs novērtē un atbalsta Latvijas Tenisa savienības prezidents Juris Savickis, jo Daniela ir pierādījusi savu sportisko garu, veiksmīgi aizstāvot arī Latvijas karoga krāsas."
Desmit brīvdienas gadā
"Pašlaik ir desmit dienas gadā, kad nedaru neko. Tas nozīmē – netrenējos un nepiedalos sacensībās, bet tiekos ar draugiem, braucu ar ūdensslēpēm, eju uz kino un vienkārši guļu. Daru to, kam laika atliktu varbūt tikai sestdienās un svētdienas, kad esmu Latvijā," teic Daniela. Taču jau septembrī plānots braukt uz ikgadējo treniņnometni Spānijā, tad – divi turnīri Turcijā, kuros būs jāspēlē arī ar pieaugušajiem. Meitene gan atzīst, ka tādā turnīrā jau spēlējusi pērn, kad viņai bija tikai 14.
"Patiesībā man vairāk uztraukumu ir, kad spēlēju ar vienaudžiem, turklāt šķiet, ka lielie tā kā baidās no mums, mazajiem," iestarpina Daniela, turpinot, ka ieplānots spēlēt vēl divos 2. un 3. kategorijas turnīros Izraēlā un varbūt arī Maiami Amerikā. "Jo augstākas kategorijas turnīrā izdodas spēlēt, jo vairāk punktu var sakrāt, jo augstāka vieta reitingu tabulā," viņa uzsver.
Tenisa turnīrs ir kā smags darbs
Šovasar brīvlaikā Daniela Vismane paspējusi piedalīties septiņos tenisa turnīros, bet tādi paši notiek arī skolas laikā.
"Sākumā es gāju tepat Babītes vidusskolā, bet pēdējo gadu jau mācījos tālmācībā. Dienā bija treniņi, un es mācījos pa naktīm. Tādā ritmā ilgi dzīvot nevarēja," atzīst jaunā sportiste, skaidrojot, ka treniņi parasti ir piecas dienas nedēļā divas, trīs reizes dienā un viens treniņš sestdienā.
"Viens treniņš parasti ilgst līdz divām stundām, ja spēlēju tenisu, un stundu vai pusotru, ja tas ir fiziskās sagatavotības treniņš. Septembrī, kad iešu 9. klasē, mācīšos Murjāņu Sporta ģimnāzijā tepat Jūrmalā. Tad, cerams, vairs pa nakti nebūs jāmācās," bilst Daniela.
"Tālākā vieta, kur esmu spēlējusi tenisu, ir Tunisija, bet esmu piedalījusies arī turnīros Gruzijā, Francijā, Itālijā, Vācijā, Čehijā, Polijā, Spānijā, protams, tepat kaimiņos – Igaunijā, Lietuvā, Krievijā – Maskavā un Ufā.
Loģiski, ka uz turnīru es eju kā uz darbu, kur jāizdara viss, ko esmu mācījusies. Kādreiz ir bijis tā, ka sākumā pirmo setu zaudēju, bet tad, pasēžot, padomājot un mainot taktiku, nākamajos divos gūstu uzvaru.
Pati garākā spēle man bija vairāk nekā četras stundas gara "Riga Open" turnīrā pirms diviem gadiem ar čehieti Lūciju Kankovu. Spēlējot redz, kā pretinieks kustas, var saprast, kur viņš skries, kā sitīs pa bumbiņu. Un viņš jau arī vēro mani, bet parasti uzvar gudrākais.
No spēlēm prātā palikusi nesenā Eiropas Jaunatnes olimpiāde Gruzijā. Tur paliku ceturtā, zaudējot sacensībās par trešo vietu. Tad, kad esi bijis turpat medaļas tuvumā, bet to nav izdevies iegūt, ir mazliet skumjāk. Tajā paša Gruzijā spēlēju pret vietējo meiteni. Es viņu vinnēju, bet skatītāji bija pretinieces pusē. Kad es zaudēju kādu punktu, zālē visi svilpa un aplaudēja gruzīnietei, un priecājas par manām kļūdām. Tad ir morāli diezgan smagi – kā jau vienmēr, kad visi ir pret tevi."
Tenisā Danielai viss vēl priekšā
Tenisā Danielai viss vēl priekšā, taču skaidrs, ka pienāks brīdis, kad būs jāizdara izvēle, kādu profesiju apgūt. "Sākumā domāju par juristiem vai žurnālistiem. Man tas šķita jauki. Viendien runāju pa radio, stāstīju par tenisa spēlēšanu, un man tur bija ļoti interesanti. Bet vēl jau ir laiks padomāt," saka Daniela.
Mamma gan piebilst, ka ir reizes, kad visi mājās runā, sak, pietiek, metam mieru! Jo ir taču brīži, kad veiksme nestāv blakus, kad apnīk visa tā braukāšana pa pasauli un viss nenotiek tā, kā ir gribējies. Taču tad Daniela vienmēr ir tā, kura saka: "Nē, es turpināšu! Man teniss patīk, un bez tā es nezinātu, ko citu dzīvē darīt." Esot runājušas arī ar psihologu, kurš apstiprinājis, ka sports ir tieši tas, kas Danielai visvairāk vajadzīgs, lai gan netrūkst tādu, kuri saka: "Kam jums tas vajadzīgs?!"
Pa tālruni arī Danielas trenere Daiga Juška apliecina, ka viņas audzēkne neapšaubāmi ir viena no talantīgākajām Latvijas jaunajām tenisistēm. "Taču griestus sportā sasniedz tikai tie, kuriem ir atbilstošs raksturs, darba spējas, arī noturīga nervu sistēma. Danielai ir tikai 15 gadi, un viņai piemīt visas manis nosauktās īpašības. Meitene jau tagad piedalās pieaugušo turnīros un, ja cīnīsies arī tālāk, pie sasniegtajām vietām reitingu tabulās neapstāsies."
Daniela ar mammu Inesi. ”Protams, pirms atbildīgām spēlēm naktī miegs nenāk kā parasti, jo ir uztraukums. Pārdzīvojumi pat vairāku dienu garumā ir arī tad, ja gadās zaudēt. Dažreiz vienkārši raudu. Zaudēt jau neviens negrib,” atzīt Daniela. Savukārt mamma piebilst, ka ģimene seko meitas gaitām un pārdzīvo gan uzvaras, gan zaudējumus.
