Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Šie priekšlikumi sabiedrībā izraisījuši asu, ar pašu priekšlikumu būtību tikai attāli saistītu rezonansi, tāpēc vēlos Jūs informēt par to, kā es, kā ginekologs, redzu šo situāciju.

Kad pie ginekologa ieradusies sieviete izsaka vēlmi pārtraukt grūtniecību, šobrīd spēkā esošie Ministru kabineta 2003. gada 28. oktobra noteikumi Nr. 590 paredz, ka ginekologs sniedz informāciju par aborta procedūru, paņem nepieciešamās analīzes, un izsniedz nosūtījumu uz abortu. Attiecīgajā medicīnas iestādē abortu drīkst veikt tikai 72 stundas pēc nosūtījuma izsniegšanas. Tas ir tā saucamais pārdomu laiks, kurā sieviete var mainīt savu lēmumu.

Kā praktizējošs ginekologs varu teikt, ka laiks, kas paredzēts pacientes izmeklēšanai, analīžu paņemšanai, viņas veselības stāvokļa novērtēšanai un informācijas sniegšanai ir pārāk īss, lai šīs konsultācijas laikā vēl varētu iedziļināties sievietes problēmās un tajos apstākļos, kuros viņa šobrīd atrodas. Jāatzīst, ka ginekologam nav arī pietiekošas kompetences par iespējamiem garīgās veselības traucējumiem pēc aborta, kā arī nav padziļinātas zināšanas par valsts likumdošanu, sievietes tiesībām un sociālo jautājumu risināšanas iespējām.

Aborts savā būtībā nav tas pats, kas izraut sāpošu zobu. Tas ir daudz, daudz vairāk...

Jāsaprot, ka sievietes miesās atrodas jauna dzīvība, līdz ar to starp sievieti un viņas bērniņu pastāv dvēseliska saite. Aborta procedūras laikā embrijs tiek nonāvēts (ar medikamentiem vai ar ķirurģisku instrumentu) un mirušā embrija audi tiek izņemti vai izvadīti no sievietes dzemdes, bet šī dvēseliskā saite ar nedzimušo bērnu paliek, un tas arī ir iemesls, kāpēc sieviete savā dvēselē jūtas slikti un vainīga par notikušo. Tas var būt iemesls gan depresīvam garastāvoklim, gan problēmām attiecībās ar līdzcilvēkiem un pat ar laulāto, gan murgainiem sapņiem u.t.t.

Latvijā ir veikts pētījums "Nevēlama grūtniecība un kontracepcijas prakse Latvijā 2012./2013.g." Šajā pētījumā skaidri redzams, ka tikai 43% sievietes apgalvo, ka savu lēmumu par labu abortam nemainītu, bet lielākā daļa sieviešu atzīst, ka, iespējams, savu lēmumu būtu mainījušas. 25% gadījumu lēmumu par abortu ir ietekmējis partneris un vēl 25% – finansiāla un sociāla rakstura problēmas.

Jautājums, uz kuru jāatbild politikas veidotājiem, ir – kā palīdzēt tām sievietēm (57%), kuras nav pārliecinātas par savu lēmumu?

Veselības aprūpes statistika rāda, ka 7% no kopējā legālo abortu skaita sastāda meitenes vecumā no 14–19 gadiem, un gandrīz pusei tā nav pirmā grūtniecība. Kā palīdzēt šīm meitenēm, kuras visticamāk neapzinās savu vērtību, nespēj uzņemties atbildību par seksuālajām attiecībām un, iespējams, cieš no emocionālas un/vai fiziskas vardarbības? Problēmas risinājums nav nedz aborts, nedz arī tā saucamā efektīvā kontracepcija (jo, kā zināms, grūtniecība var iestāties arī lietojot to). Lai risinātu arī šīs problēmas valstiskā līmenī, vispirms tās būtu jāierauga un jāapzinās, un kādam šīs meitenes būtu uzmanīgi jāuzklausa un iespēju robežās jāsniedz atbalsts vai palīdzība.

Savā praksē redzu, ka jebkurā gadījumā izvēle par abortu ir smaga katrai sievietei. Ja mūsu valstī sievietei, pirms viņa dodas veikt abortu, būtu iespēja saņemt pilnu informāciju par aborta procedūru, par iespējamām komplikācijām, par reproduktīvās veselības traucējumiem, kas var saglabāties pat pēc daudziem gadiem, par iespējamo pēcaborta sindromu (tas ko viņa pārdzīvos savā dvēselē), par iespējamo palīdzību no valsts un/vai pašvaldības – tas būtu tikai cilvēcīgi. Iespējams, tas ir viens no svarīgākajiem un sarežģītākajiem lēmumiem viņas dzīvē. Viena vai otra izvēle (par vai pret abortu) spēcīgi ietekmēs viņas turpmāko dzīvi. Varbūt kādai sievietei šī konsultācija būtu vienīgā iespēja tikt uzklausītai un tikt sadzirdētai...

Ja konsultāciju sniegtu profesionāli apmācīts speciālists, kurš tiešām pārzina visas īstermiņa un ilgtermiņa problēmas ar ko sieviete varētu saskarties, un kas spētu iedziļināties sievietes tā brīža situācijā, tas, manuprāt, būtu tikai un vienīgi valsts pretimnākšana sievietei. Pēc šādas konsultācijas sieviete spētu pieņemt pārdomātu un apsvērtu lēmumu. Jautājot, vai var tik nozīmīgu lēmumu pieņemt 3 dienās, domāju, ka nē. Argumenti, ka pagarinot pārdomu laiku, tas varētu radīt lielākus sarežģījumus, veicot abortu, ir nepamatoti, jo aborta procedūra pati par sevi ir bīstama, neatkarīgi no tā vai to veic pēc 3 vai 5 dienām.

Savā ikdienā strādājot ar dažādām sievietēm, vēlos teikt, ka neredzu šeit nekādu sievietes pazemojumu vai tiesību pārkāpumu. Gluži pretēji – tā ir iespēja atvieglot sievietes jau tā sarežģīto situāciju. Konsultants, iespējams, ne vienmēr atrisinās sievietes problēmu, bet ļaus sievietei pašai ieraudzīt tos šķēršļus, kas ir viņas dzīvē šobrīd un to palīdzību, ko viņai var sniegt valsts vai sabiedrība, un tad arī pieņemt attiecīgu lēmumu.

Vēlos izteikt cerību, ka kāds beidzot sadzirdēs, kā jūtas Latvijas sieviete, kas ir tās reālās problēmas, ar ko viņa sastopas savā ikdienā, kas ir tas, kas traucē justies būt drošai un mīlētai, neatstājot viņu šajā, iespējams, vissarežģītākajā savas dzīves posmā, vienu.