"Allažu" filiāles saimnieks Kārlis Zvirbulis teic, ka viss, kas notiek centrā, darīts ar vēlmi palīdzēt dzīvot cilvēkiem ar garīga rakstura saslimšanām.
Palīdz atgriezties dzīvē
Dažādi ir klientu dzīves stāsti, bet vieno tas, ka viņi aprūpes centrā nokļuvuši tādēļ, ka ikdienas dzīvē nespēj parūpēties par sevi, viņiem nepieciešama profesionāla medicīniska palīdzība.
Kāpēc tā notiek, skaidro aprūpes centra ārsts psihiatrs Vladimirs Orlovs: "No piedzimšanas brīža ar cilvēku šajā pasaulē visu laiku kaut kas notiek. Mēs dzīvojam, tikai pateicoties tam, ka mūsu organisms visam spēj pielāgoties. Jo vieglāk pieņemam pārmaiņas, jo labāk jūtamies. Ne visiem cilvēkiem un ne visās dzīves situācijās tas izdodas.
Pie mums ir cilvēki, kuri jau piedzimuši ar garīgu atpalicību, un ļaudis, kuri dzīves laikā nonākuši līdz stāvoklim, ka nespēj par sevi parūpēties, atrodoties sabiedrībā. Ir arī pilnīgi vientuļi cilvēki, kuri arī nespēj par sevi parūpēties un kuriem blakus vajag otru cilvēku. Mūsu uzdevums ir palīdzēt klientiem uzlabot veselības stāvokli. Tiem, kuri spēj, palīdzam atgriezties sociālajā dzīvē."
"Man teica, ka nervi ir galīgi čupā"
"Lai tie mūsu klienti, kuri spēj, atkal atgrieztos normālā ikdienas dzīvē, esam izveidojuši pakāpenisku ārstniecības un rehabilitācijas programmu," paskaidro filiāles vadītājs Kārlis Zvirbulis un ved apraudzīt tur mītošos cilvēkus.
Ne visi sastaptie cilvēki bija spējīgi pastāstīt, kā viņiem klājas, bet Dace Dacīšina labprāt padalījās savā dzīvesstāstā: "Esmu pieņēmusi, ka aprūpes centrs ir manas mājas. Šeit nokļuvu pēc vairākām citām ārstniecības iestādēm. Visās teica, ka man nervi ir galīgi čupā, un deva zāles, lai ārstētu no šizofrēnijas, taču kļuva vēl sliktāk. Tad vienas zāles skaloja ārā un deva nākamās, līdz es pilnīgi neko vairs nespēju. Tikai tad, kad nonācu šeit, ārsti pirmo reizi mūžā noskaidroja, ka man ir galīgi sabeigta mugura, jo konstatēja osteohondrozi, osteoporozi un divus plīsumus. Nav jau brīnums, jo 20 gadus smagi strādāju uz dzelzceļa, biju piektās kategorijas meistare un montēju sliedes.
Vīra dēļ nonācu smagā depresijā. Viss kopā man bija pārāk smaga nasta, zem kuras saļimu. Taču nu tā ir pagātne. Muguriņa vēl sāp, bet es jūtos mierīga un varu apkopt gan sevi, gan palīdzēt sievietei no blakus istabiņas, kura pati vēl nespēj iedzert zālītes un pastaigāt pa koridoru."
Viens no veiksmes stāstiem
"Tie cilvēki, kuri var parūpēties par sevi un pat par citiem, atlabšanu turpina pusceļa mājā," tālāk stāsta "Allažu" filiāles saimnieks Kārlis Zvirbulis un aicina iepazīties ar šīs mājas saimnieci Līgu Kļaviņu.
Pusceļa mājas uzdevums ir sagatavot cilvēkus patstāvīgai dzīvei, tāpēc visu, kas ikdienā nepieciešams, viņi dara paši – pilnībā aprūpē sevi, savus apavus, apģērbu, sakopj savas istabiņas, gatavo ēdienu virtuvē un klāj galdus ēdamzālē. Paši plāno savu budžetu, piedalās teritorijas uzkopšanā, strādā dārzā. Pamīšus ar šiem darbiem klientiem ir mākslas, mūzikas, rokdarbu un sporta nodarbības.
"Mēs rosinām cilvēkus darīt to, kas viņiem patīk, un ir jāatzīst, ka viņi ļoti labi un akurāti izpilda visdažādākos darbus ar rokām. Par tiesībām, pienākumiem, drošību, savstarpējām attiecībām mēs rīkojam pārrunas un grupu nodarbības, bet ar tiem cilvēkiem, kuri ir gatavi doties patstāvīgā dzīvē uz grupu māju Bolderājā, Rīgā, strādājam arī individuāli, lai sniegtu vairāk prasmju un zināšanu," stāsta L. Kļaviņa.
Par dzīvi grupu mājā labprāt pastāsta viesis, bijušais aprūpes centra klients Jāns Kāss, kurš pusceļa mājā iepazinies ar savu sievu Renāti. "Mēs apprecējāmies un tagad abi dzīvojam Rīgā, grupu dzīvoklī, mums katram ir sava istaba, no kurām vienu esam iekārtojuši kā viesistabu, bet otru kā guļamistabu. Es katru rītu braucu uz darbu Imantā, kur strādāju par sētnieku veikalā "K-rauta", bet mana sieva iet uz darbu specializētajā šūšanas darbnīcā, kas atrodas ēkā, kurā mēs dzīvojam. Mums abiem klājas labi. Bet uz pusceļa māju man gribas atbraukt, lai satiktu draugus, vadītāju Līgu un skolotājus."
Alfrēda šlāgeri un rokenrols
Ir cilvēki, kuri aprūpes centru un pusceļa māju izjūt kā savas īstās mājas, jo viņiem nav citu māju, kurp doties. Arī Alfrēds Marcinkēvičs, kurš te nokļuva pirms 50 gadiem, kad, mazs puika būdams, palika bez vecākiem.
Ienākot aprūpes centrā, Alfrēdu pamanījām pirmo. Piesaistīja viņa spilgtā āriene un spēcīgā balss. Par mūziku arī uzsākām sarunu. "Man notis nevajag, es klausos radio un to dziesmu, ko sajūt mana sirds, uzreiz varu nodziedāt," teic Alfrēds. "Tie ir latviešu un vācu šlāgeri, angļu rokenrols, skaistas itāliešu un citas dziesmas. Ar mūsu ansambli "Sapnis" tās dziedāju arī koncertā Dānijā, kur bija vairāk nekā tūkstotis skatītāju."
"Alfrēdam ir arī zīmētāja talants," saka aprūpes centra saimnieks K. Zvirbulis. "Kad dāņi viesojās pie mums, no izstādes, kurā izlikām Alfrēda zīmētos buru kuģus un melnbaltās dāmas, ciemiņi gandrīz visus darbus izlūdzās un aizveda sev līdzi. Pēdējā laikā Alfrēda zīmējumos arvien vairāk redzam arī krāsas."
"Alfrēdam patīk spilgti, sulīgi toņi – koši zaļš, zils, sarkans," turpina pusceļa mājas vadītāja Līga Kļaviņa. "Un viņam piemīt neparasta spēja mazu attēlu precīzi uzzīmēt palielinājumā. Viņa redze it kā nofotografē un roka pēc tam precīzi palielina ieraudzīto bildi, gluži kā to dara fotoaparāta kamera."
Mājīgums uz laiku
"Šo un citu mūsu klientu dzīves stāsti aprūpes centrā savijas kopā ar apkalpojošā personāla, mediķu un diplomētu priekšmetu skolotāju personības un profesionālo varēšanu, veidojot "Allažu" filiālei raksturīgo gaisotni," saka saimnieks Kārlis Zvirbulis. "Vēlamies, lai klienti pie mums justos pēc iespējas mājīgi, bet ar domu, ka tie, kuri spēs, atgriezīsies un turpinās pilnvērtīgu dzīvi sabiedrībā," piebilst sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas nodaļas vadītāja Gunta Rostoka.
"12 no pusceļa mājas klientiem jau dzīvo grupu mājā Bolderāja, bet divi cilvēki ir atgriezušies ģimenēs," turpina Līga Kļaviņa. "Neviens no viņiem pie mums uz aprūpes centru nav atnācis atpakaļ. Tas liecina, ka sabiedrībā viņi ir nonākuši starp cilvēcīgiem ļaudīm, kuri izprot mūsu bijušo klientu vajadzības. Īpaši to gribu teikt par iestāžu un darbu vadītājiem, kuri spēj vairākkārt un mierīgi paskaidrot, ko vēlas no sava darbinieka, lai saņemtu ļoti godprātīgi, akurāti un precīzi izpildītus uzdevumus."
