Par godu abiem notikumiem uzņemta dokumentālā filma „Carnikavas etīdes" (režisors Askolds Saulītis). Visilgāk – 14 gadus (no 1995. – 2009. gadam) Carnikavas novada pašvaldības Domi vadīja Elfa Sloceniece. Apriņķis.lv sarunājās ar ilggadīgo Carnikavas saimnieci.
– Kāpēc izvēlējāties iesaistīties politikā Carnikavā?
– Tā nebija mana ideja vai vēlme. Toreiz, 1994. gadā, uz pašvaldību vēlēšanām, kuras pirmo reizi pēc atdalīšanās no Ādažu pašvaldības, notika arī Carnikavas pašvaldībā, tika izveidota no vietējām uzņēmējsabiedrībām "Darba devēju apvienība", kur katra deleģēja savus pārstāvjus kandidātu sarakstā. Es strādāju SIA „Transporta pakalpojumi" par galveno grāmatvedi un mans priekšnieks J. Štelcs palūdza aiziet uz šīs apvienības sapulci kā firmas pārstāvei. Es pat nezināju, kas tur notiks. Sapulces sākumā pie manis pienāca viena no sapulces dalībniecēm – Valda Caune un uzrunāja: „Tu arī gribi deputātos tikt?" Tad es sapratu, kur esmu nonākusi. Sākumā tas viss bija diezgan nenopietni, jo sevi kā deputāti nevarēju iedomāties. Sarakstā es biju viena no pēdējām, bet no visiem kandidātiem septiņos sarakstos man bija otrais lielākais balsu skaits. Domāju, ka pārsteigta biju ne tikai es. Tā nu 1994. gada 12. jūlijā mani ievēlēja par pagasta padomes priekšsēdētāja vietnieci, bet 1995.gadā – par priekšsēdētāju.
– Kādi bija pirmie jauno deputātu pienākumi pašvaldībā?
– Tā kā pašvaldības darbība līdz tam bija saistīta ar dažādām likstām un varas maiņām, daudz bija jāsakārto vai jāievieš pilnīgi no jauna, sākās ielu un ceļu sakārtošana, pagasta centra labiekārtošana... Bija sakrājušies lieli parādi, tostarp arī iedzīvotāju parādi. Bija jādomā, kā strādāt, kā plānot, lai slogu mazinātu. Ļoti viegli pašvaldībai sākt darbu, ja kasē ir miljons, bet, ja ir tikai parādi un jādomā, kā nodrošināt iedzīvotājiem apkuri un citus komunālos pakalpojumus, tad ir citādāk. Piemēram, „Latvijas gāzei" vairākkārtīgi tika rakstītas vēstules ar lūgumu pagarināt maksājumu termiņus, tika sūtīti maksājumu grafiki, lai tikai pašvaldībai neatslēgtu gāzes padevi. Iedzīvotāji nespēja maksāt, pašvaldībai līdzekļu nebija. Tie bija grūti laiki, taču, saprātīgi plānojot un arī tērējot, pašvaldība ar gadiem ieguva stabilitāti, tika vāļā no parādiem un varēja sākt domāt par attīstību.
– Kādi bija pirmie uzdevumi, lai nepieviltu vēlētājus?
– Viens no pirmajiem lielajiem projektiem bija jauno konteineru tipa katlu māju projekts, tad attīrīšanas iekārtu rekonstrukcijas projekts, „Sautiņu" ciemata ūdens apgādes projekts, paralēli asfaltējām un apgaismojām ielas, labiekārtojām Carnikavas centru, sākās pamatskolas ēkas 1. kārtas rekonstrukcijas projekts ar „Pasaules bankas" līdzfinansējumu. Gandarījums, ka pa šiem gadiem esam renovējuši izglītības iestādes un Tautas namu, parku un kapus. Kārtība bija vienkārša – vienā gadā taisījām projektus, nākamajā – tos realizējam. Ceru, ka tagad pašvaldība pabeigs savulaik iesākto Lilastes pludmales labiekārtošanas projektu ar ES līdzfinansējumu.
– Vai tolaik visi projekti bija jāveic par nodokļu maksātāju naudu?
– Jā, toreiz vēl Eiropas naudu bija sarežģīti iegūt, arī dalīšanas princips bija cits, turklāt Rīgas rajona pašvaldības tika uzskatītas par bagātām, kurām palīdzēt nevajag. Izņēmums bija skolas ēkas siltināšanas 1. kārta, kur mūsu pašvaldība saņēma „Pasaules bankas" līdzfinansējumu, kā arī vairāki mazi projekti saistībā ar dabas parku „Piejūra".
– Kā tolaik cīnījāties ar plūdiem Carnikavā? Redzams, ka plūdu problēma ir aktuāla joprojām.
– Protams, plūdu draudi pastāvējuši gandrīz katru gadu. Centāmies dambi uzturēt – vedām šķembas, blietējām, stiprinājām. Cik varējām atļauties, tik darījām, bet pilnībā atjaunot vai uzbūvēt no jauna ar saviem līdzekļiem nespējām. Savulaik mēs ar izpilddirektoru A. Plota kungu braucām uz Zemkopības ministriju un Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministriju, lai aicinātu atbildīgās amatpersonas piesaistīt Eiropas Savienības fondu finansējumu plūdu risku mazināšanai. Gandarījums, ka tikām sadzirdēti.
– Šobrīd pašvaldība cenšas risināt problēmu ar sētām, kas uzceltas uz dambja. Iedzīvotāji ir neapmierināti.
– Jā, tas ir sarežģīts jautājums, jo daļa iedzīvotāju sētas uz dambja uzcēluši jau krietni sen. Novēlu pašvaldībai veiksmi, lai šo problēmu atrisinātu, jo, sētas nenojaucot, dambi rekonstruēt nav iespējams.
– Par kuru paveikto darbu, priekšsēdētājas amatā esot, visvairāk jūtat gandarījumu?
– Parka un kapu labiekārtošana, ūdenssaimniecības sakārtošanas projekts Carnikavā, arī izglītības iestāžu ēku un tautas nama renovācija. Mēs neieguldījām naudu sīkos projektiņos, bet darījām lietas, kas ir paliekošas nākamajām paaudzēm. Ja kaut ko iesākām, pabeidzām, pirms ķērāmies pie nākamajiem projektiem. Tā strādāja tā laika pašvaldība, par ko es saviem bijušajiem kolēģiem gribu pateikt vēlreiz paldies. Vai mums izdevās, to lai spriež iedzīvotāji.
FAKTI PAR CARNIKAVAS PAŠVALDĪBU
Līdz 90. gadu sākumam Carnikavas teritorija bija Ādažu pagasta sastāvdaļa. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 1991. gadā, Ādažu pagasta deputāti carnikavieši sāka lolot ideju par Carnikavu kā patstāvīgu pašvaldību.
Viens no atdalīšanās procesa vadītājiem, carnikavietis Miķelis Ankipovs, uzskata, ka carnikavieši par neatkarību no Ādažu pagasta var pateikties toreizējā Latvijas Republikas Augstākās Padomes priekšsēdētāja Anatolija Gorbunova principialitātei, kurš atbalstīja atdalīšanās ideju un rūpējās, lai citas ieinteresētās puses neliktu šķēršļus.
1992. gada 2. aprīlī ar Latvijas Republikas Augstākās padomes Prezidija dekrētu "Par administratīvo teritoriju robežu grozīšanu" Carnikava kļuva par patstāvīgu pašvaldību ar administratīvo centru Carnikavas ciemā un teritoriju – no Kalngales līdz Lilastei – ar 18 kilometrus garu piekrasti un dabas parku „Piejūra", kas aizņem 20% pašvaldības teritorijas.
Tā paša gada 7. aprīlī sasaukta pirmā Carnikavas pagasta Padomes sēde ar 16 deputātiem. Par pirmo priekšsēdētāju deputāti ievēlēja Dzintru Heidenbergu. Jaunizveidotā pagasta pirmais deputātu sasaukums darbojās no līdz 1994. gadam.
1994. gadā otrajā Carnikavas pagasta padomes sasaukumā ievēlēja deviņus deputātus, par priekšsēdētāju – Guntaru Zakaru.
Pēc gada G. Zakars atteicās no priekšsēdētāja amata un par priekšsēdētāju ievēlēja Elfu Slocenieci, kas pašvaldības darbu vadīja līdz pat 2009. gadam.
2006. gada 21. martā ar Ministru kabineta noteikumiem Nr. 209 Rīgas rajona Carnikavas pagasta administratīvā teritorija, nemainot teritorijas robežas, tiek pārveidota par Carnikavas novadu.
Kopš 2009. gada Carnikavas novada Domē lēmumus pieņem 15 deputāti.
Aizvadītajos gados pašvaldība ir strauji attīstījusies – pabeigts Carnikavas ūdenssaimniecības attīstības projekts un uzsākts Kalngales ciema ūdenssaimniecības attīstības projekts, uzsākta piebūves būvniecība pirmsskolas izglītības iestādei, kas jau 2012. gada rudenī uzņems mazos carnikaviešus, izveidota Pašvaldības policija, atgūts stadions, uzsākta baznīcas restaurācija, izveidots svētku laukums ar Vilņa Titāna veidoto skulptūru „Atceroties", valsts piešķīrusi finansējumu aizsargdambju rekonstrukcijai, uzsākts nozīmīgs projekts velotūrisma attīstībai, Carnikavas centrā iegādāts īpašums mūzikas un mākslas skolas vajadzībām, noslēgusies gājēju un velobraucēju tilta pār Gauju projektēšana un uzsākta finansējuma piesaistīšana, kā arī sākta sociālo pakalpojumu centra izveidošana Kalngales ciemā.
20 gadu laikā Carnikavas pašvaldību vadījuši pieci priekšsēdētāji: Dzintra Heidenberga, Aleksandrs Gržibovskis, Guntars Zakars, Elfa Sloceniece, Daiga Jurēvica.